Recenzija par Māras Zālītes romānu "Paradīzes putni", apgāds "Dienas Grāmata", 2018
Diezgan droši var teikt, ka dzejnieku radīta proza ir spilgta un oriģināla vai vismaz diskutabla un pilna ar lakoniski izteiktām sirdssāpēm. Nāk prātā ne tikai Vizma Belševica, bet arī mūsu pašlaik satiekamo dzejas klasiķu piemēri – Inga Gaile, Andris Akmentiņš, arī Jānis Rokpelnis un Māra Zālīte. Kamēr Ingas Gailes romāns "Stikli" ir viens no labākajiem sērijā "XX gadsimts. Mēs, Latvija", Jānis Rokpelnis kā romānists izgāzies un Andris Akmentiņš vēl tikai gatavojas mūs priecēt ar vēsturisku romānu pavasarī, Māra Zālīte apgādā "Dienas Grāmata" laidusi klajā otru daļu vienam no 21. gadsimta dižpārdokļiem – romānam "Pieci pirksti". Šķiet, šīs autores proza pašlaik ir viena no mūsdienu latviešu literatūras monumentālākajām vērtībām.
Nebija šaubu, ka lieliski veidotās grāmatas "Pieci pirksti" otru daļu mēs sagaidīsim, lai gan kopš aktīvās darba fāzes, šķiet, bija jāpārdzīvo vismaz divi "Prozas lasījumi" ar rakstnieces nolasītajiem "Paradīzes putnu" fragmentiem. Kurš varēja būt domājis, ka grāmatas nosaukums būs tieši šāds, un kurš bija šaubījies, ka putni, turklāt vēl paradīzes, nebūs skaistu atmiņu iemiesojums vien? 2016. gadā "Prozas lasījumos" Rīgas Mākslas telpā nolasītais fragments liecināja, ka lēģeru smagie darbi, kurus veicot sievietēm izkrita dzemde, un vistas olas izdēšanas anatomisks process 10 gadus veca bērna acīm tiks pārvērsts par eksistenciālu analoģiju, padziļinot "Piecos pirkstos" radīto skatu uz 50. gadu padomju sadzīvi ar sarežģītākām refleksijām par laiku un cilvēku tajā. 2017. gada "Prozas lasījumos" Māra Zālīte lasīja fragmentu par mežraga īpašnieka – pusjukušā muzikanta Svētā Pētera – bērēm, kuru laikā vietējais ciema funkcionārs izrauj deficīto instrumentu no vēl neaizvērtā zārka. Iespaids pasmags, grandiozs un ārkārtīgi ļaunatminīgs, šī apbrīnojamā substance – padomju laiku ņirgu un nejēdzību sajaukums ar bērnības garšām, smaržām un citiem jaunatklājumiem – pašlaik veido Māras Zālītes prozas pamatus. Vai tas ir kaut kas unikāls – noteikti ne, taču rakstnieces stils un acīmredzot sabiedrības vēlme saņemt mākslinieciski augstvērtīgus tekstus par padomju laiku ikdienu aktualizē šādu vēsturisko prozu, sakņošanās patiesi notikušajā vai patiesi dzirdētajā pakļauj, lasītājs, tāpat kā bērns, tiek suģestēts ar satura detaļās bieži vien absurdo un tomēr dramaturģiski sakārtoto tekstu.
Gluži dabiski, ka abas grāmatas savā starpā atšķiras – ne tikai saturiski, bet, iespējams, nozīme bijusi arī izdevēja maiņai. Visinteresantākās atšķirības ir konceptuālas: "Piecus pirkstus" lielā mērā veido piecgadīgās Lauras pasaules uztvere, kas arī lasītāju padara par likumsakarīgu padomju laika atklājēju, neieslīgstot gan pārliekā pesimismā, gan moralizēšanā. Turklāt, iespējams, nozīme bijusi arī vēsturiskajam laikam – tikko atgriezušies no Sibīrijas, Lames ciema iemītnieki Andis, Jānis un Laura skatās uz savu jauno dzīvi piesardzīgi, asi un īsi kā ievainojami mežazvēri – šo noskaņu Māra Zālīte ir diezgan precīzi fiksējusi. Savukārt grāmata "Paradīzes putni" jau ir būvēta kā desmitgadīgas laika liecinieces redzējums – ir "atkušņa" laiks, salīdzinoši gaišas noskaņas propaganda vēsta par kosmosa iekarošanas iespējām, ciema centrā ir nežēlīgā putnu fabrika, kas visus baro, un meitenes vēl nenobriedušajā, tomēr darbīgajā prātā sāk rasties secinājumi, kas varētu derēt vien novērotājam ar laika distanci. Protams, Laura nav nekāds parasts bērns, lai gan arī šo koncepciju romānā var saskatīt – meitenei ir dažādas izcelsmes labi draugi, ar kuriem viņa gluži labi satiek, un gluži infernāli ienaidnieki (piemēram, "baltais nēģeris" Arnolds, kas ņirgājas par izsūtītajiem); Laura nav izņēmums, jo, tāpat kā visi, iet skolā un apbrīno Gagarinu, taču romāna otrajai daļai bija jāattīstās un līdz ar to Lauras dabiskums iegūst arī maģiskam reālismam raksturīgas nianses – izrādās, ka viņa reizēm prot lidot un arvien spilgtāk redz absurdu ("kad sāksies cirks?" biedru tiesā). Par labu Lauras tēla veselumam gan jāsaka, ka bieži vien viņas pārdomas ir viegli noturēt par autores balsi, kas "Paradīzes putnos" ir arī manāmi pļāpīga. Dīvaini – it kā abu grāmatu redaktore ir Gundega Blumberga, bet "Mansarda" izdevumā darbs ar tekstu atstājis rūpīgi noslīpēta dārgakmens iespaidu, kamēr "Dienas Grāmata" ļauj putniem būt emocionāliem līdz pat liekvārdībai.
Arī "Paradīzes putnu" simboliskuma principi nedaudz atšķiras no delikātā "Piecu pirkstu" motīva. Tas vairs nav noslēpumainais un padomju laikā funkcionālais (piecgade) skaitļa "5" smagums un lāsts, kas jāpiedzīvo angļu spiedzei Asjai ar salauztajiem pirkstiem, piecgadīgajai Laurai un viņas mājiņai ābelē, kuru nosauca par "pieciem pirkstiem". Putns otrajā daļā plivinās kā smaga medaļa, kas reizē apbalvo un noslogo ar savu grabēšanu vējā, jo ik pa laikam ar putniem ir saistīts viss un nekas. Paradīzes putni – tie, protams, ir padomju laika bērni, trausli, traumēti un laimīgi vienlaikus, taču vislabāk šis simbols darbojas Rīgas mākslinieka Ugas zīmētajās lauku teātra dekorācijās un miljono reizi atgādina, ka padomju ierobežojumi jau tādas dekorācijas vien ir, bet cilvēki spiesti tajās spēlēt, tēlojot nez kādus paradīzes putnus. Vēl smagāk paradīzes putni ir saistīti ar Lames ciema putnu fabriku, kas romānā atbild par visnotaļ naturālistiskām ainām, kad bērni ir nosūtīti strādāt pie vistu barības: maigās biezpiena sūkalas iztīra netīrumus aiz nagiem, smirdīgo zivju gļotas dziedē brūces uz kājām, un baisie buļļu asiņu recekļi atgādina leģendu par veselīgo hematogēnu. Ir jau labi, ka romānā tik bieži parādās putnu motīvs – tas ar savu veselumu vai sadrumstalotību iezīmē arī tās romāna teritorijas, kuras, šķiet, pašai autorei likušās interesantas vai kuras, iespējams, viņu nedaudz garlaikojušas. Piemēram, vairākos romāna fragmentos veidotais stāsts par Lauras un viņas draugu darba piedzīvojumiem putnu fabrikā un tās apkārtnē manāmi izceļas romāna struktūrā, tomēr līdz tam jānonāk – cauri Lauras skolas gaitām un dažādām pieaugušo refleksijām par Sibīrijā piedzīvoto, kas joprojām ir viens no svarīgākajiem nu jau diloģijas (triloģijas?) sižetiskajiem balstiem.
Plašāks vēriens nozīmē arī lielāku risku. Šī banālā patiesība skārusi "Paradīzes putnu" tēlu sistēmu. Tīri emocionāli "Pieciem pirkstiem" ir zināmas priekšrocības, jo centrā ir piecgadīga bērna iespaidi, kuros pieļaujamas vislabākās nekonsekvences, kādas vien var būt literatūrā. Taču "Paradīzes putni" atdzīvina vairākus Lauras radus un atkal pilnīgi ģeniāli, ar gandrīz vai džoisisku vērienu liek sagatavoties bēru ceremonijai un aiziet mīļotajai vecvecmammai Mīmai. Tās vietā romāna viducī parādās Lauras īstā vecmamma – Buka, kas atgriežas no Sibīrijas. Diemžēl šis tēls nekļūst dzīvāks, tas pat bijis spēcīgāks atmiņās un gaidās. Tīri dramaturģiski – tā ir drīzāk romāna neveiksme. Tāpat it kā blāvākas kļūst arī Lauras vecāku attiecības – negaidītais pirmsfināls un fināls tikai apstiprina to, ka par šiem Lauras dzīvē svarīgajiem cilvēkiem, iespējams, nepelnīti tika aizmirsts... Bet tajā pašā laikā autores izvēle otrajā daļā tēlot Lauras pasauli, vairāk pievēršoties apkārtnei, ir dabiska un saprotama.
Ļoti cerams, ka top arī trešā daļa, kas sniegs būtiskas atbildes uz Lauras uzdotajiem jautājumiem. Un ir fenomenāli saprast, ka mēs būtībā zināsim, kādi varētu būt vēsturiskie un sadzīviskie notikumi, kas kalpos par fonu Māras Zālītes trešajai grāmatai. Centrā būs Laura un Latvija, cilvēks un viņa eksistence būra apstākļos, tik labi zināmā padomju pasaule. Tomēr tik un tā ir interesanti. Vai tas ir Māras Zālītes prozas spēks, analoģija ar mūsdienām vai arī izsalkums pēc citām sajūtu dimensijām [1]? Jo to visu var saskatīt gan "Piecos pirkstos", gan "Paradīzes putnos", pat ja ļoti cenšas izlikties, ka tā nav.
[1] Īsti skaista kognitīvā disonanse sasniedzama, ja pēc Māras Zālītes romānu lasīšanas noskatās interviju ar iespējamo nākamo Krievijas prezidentu, kurš apgalvo, ka Staļins nav nogalinājis cilvēkus.
0