Pirms gada šajās dienās eksperti un tauta diskutēja, vai Krievija iebruks Ukrainā. No vienas puses, viss liecināja, ka iebrukums notiks. No otras – tas likās tik neticams. Ukrainas prezidents Zelenskis janvāra beigās apsauca Rietumu politiķus un presi, lai tie nesēj paniku. Vēlāk kādā no intervijām viņa padomnieks Arestovičs izteicās, ka ukraiņu valdība paredzēja iebrukumu, bet gribēja novērst haosu, tāpēc oficiāli noliedza tā iespējamību, tomēr šobrīd grūti pārbaudīt, cik lielā mērā tā ir taisnība. Protams, daudzi cerēja, ka no kara izdosies izvairīties. Arī Krievijas iedzīvotāji teica – muļķības, kara nebūs. Viens no Rietumu žurnālistiem Ukrainā atcerējās, ka īsi pirms iebrukuma atmosfēra Kijivā pēkšņi mainījās. Valdība, kura visu laiku aktīvi komunicēja publiskajā telpā, pēkšņi apklusa. Varēja just, ka kaut kas notiek. Un tad 24. februāra rītā Krievijas armija pārgāja pāri Ukrainas robežai.
Mūsdienās mēs labi apzināmies, cik grūti nošķirt realitāti no iztēles, iedomām, fantāzijām, meliem vai cerībām. Karš Ukrainā daudzējādā ziņā ir stāsts par to, kā "aizmidzis prāts rada (reālus) monstrus" un cik liels spēks ir medijiem, kad tie mērķtiecīgi tiek izmantoti, lai manipulētu ar prātiem. Vienlaikus karš Ukrainā atgādina, ka arī realitātei ir savs spēks. Kā ANO ģenerālsekretārs Gutērrešs norādīja preses konferencē Maskavā 2022. gada 26. aprīlī: "Viena lieta ir patiesa un acīmredzama, un neviens arguments to nevar mainīt – Ukrainas karaspēka Krievijas Federācijas teritorijā nav, bet Krievijas karaspēks Ukrainas Federācijā ir."
Ukrainas karš ir licis daudzus pieņēmumus salīdzināt ar realitāti. Viena no frāzēm, ko visa gada garumā ir gribējies atkārtot un kuru atkal un atkal var dzirdēt no citiem – kā tas ir iespējams? Kā ir iespējams, ka Eiropā 21. gadsimtā ir šāds arhaisks, nežēlīgs, asiņains karš, kurā iet bojā tūkstošiem civiliedzīvotāju, karavīru, truli un primitīvi tiek sagrautas pilsētas, izlaupītas mājas? Kā ir iespējams, ka cilvēki, kuri visu mūžu ir audzināti nosodīt karu un fašismu, no rīta līdz vakaram skatījušies filmas par kara šausmām, spēj tīri viegli pārslēgties uz attieksmi, ka karš ir OK, ukraiņi iznīcību ir pelnījuši, Krievija tikai aizsargājas? Kā ir iespējams, ka šie cilvēki nesaskata līdzību starp savu valsti un tik ļoti nīsto nacistisko Vāciju? Kā ir iespējams, ka viņi nejūt līdzi "brāļu tautai"? Lai nu kā, realitāte apliecina, ka ir, ir, ir iespējams.
Rietumu politiķi iedomājās, ka spēj izkalkulēt Krievijas un Putina rīcību. Es pat nerunāju par ASV prezidenta Buša 2001. gada izteikumu, ka viņš ieskatījies Putina acīs un redzējis viņa dvēseli, bet par paviršību, ar kādu viņi izturējās pret Putina draudiem, kas tika skaidri un daudzkārt izteikti, un riskiem, ko viņi uzņēmās, draudzējoties ar Putinu. Eksperti brīdināja. Brīdināja, ka Krievija uz lietām skatās citādi nekā Rietumi, tai skaitā uz Eiropas Savienības un NATO paplašināšanos. Brīdināja, ka iecietība pret Krievijas agresiju Gruzijā, Donbasā, oligarhu naudu Londonā veicina Putina pārliecību par Rietumu vājumu. Brīdināja par Vācijas un Eiropas atkarību no Krievijas gāzes. Tas nenozīmē, ka varēja droši zināt – šiem ekspertiem ir taisnība. Nevajadzētu iedomāties, ka Rietumvalstis vienkārši ir naivas – katram ekspertam, kurš apgalvoja, ka Krievija iejauksies militāri, ja Ukraina tuvināsies Eiropas Savienībai un NATO, varēja pretī nolikt ekspertu, kurš teica, ka nekas nenotiks. Tāda jau ir politisko procesu prognozēšanas problēma. Tomēr realitāte šo strīdu izšķīra. Tagad var brīnīties, kāpēc nepietiekama uzmanība tika pievērsta, piemēram, britu vēsturnieka Faidžīsa 2014. gadā izteiktajiem vārdiem, ka pastāvīgais konflikts Austrumukrainā ir slikts, bet ne pats sliktākais, kas var notikt, jo pastāv reāla iespēja, ka Ukrainā sākas karš vārda pilnā nozīmē.
Te gan jāpiebilst, ka Faidžīsa prognoze, lai gan vieda, nebija precīza detaļās. Viņš, piemēram, bažījās, ka Ukrainā varētu sākties pilsoņu karš – tas nenotika. Tomēr viņš norādīja, ka Ukrainas uzņemšana NATO būtu katastrofāla Ukrainai un Eiropai, jo Krievija reaģētu militāri, bet NATO valstis nekarotu ar Krieviju Ukrainas dēļ. Un patiešām arī šajā ziņā realitāte bija tests, ar kuru pārbaudīt labos nodomus un skaļos vārdus. Daudzi no mums Rietumu pasaulē juta līdzi un pārdzīvoja par ukraiņu likteni, bet tas nenozīmē, ka esam bijuši gatavi riskēt gluži ar visu, lai aizstāvētu Ukrainu. Realitāte ir tāda, ka mūsu atbalstam ir robežas – tas parādās gan ziedojumu dinamikā, gan palīdzībā bēgļiem, gan gatavībā riskēt ar savu vai citu Latvijas pilsoņu dzīvību. Tas parādās statistikā par Eiropas Savienības uzņēmumiem, kuri ir pārtraukuši sadarbību ar Krieviju (tikai 8% no tiem, kas tur darbojās pirms kara), vai Latvijas uzņēmumu skaitā, kuri turpina eksportēt preces uz Krieviju un Baltkrieviju vai importēt tās. Tas parādās mūsu ikdienā, kurā karš ir pārtapis par informatīvo fonu, kam pievēršam uzmanību tikai tad, ja notiek kas ekstraordinārs. Protams, teiktais neattiecas uz visu un visiem. Pie realitātes pieder arī īsta pašaizliedzība un palīdzība, bez kuras Ukraina droši vien jau sen būtu padevusies, bet atgādināt par šīm pašaizliedzības robežām, manuprāt, ir vērts, lai nenokļūtu pašapmānā.
Šāds pašapmāna piemērs nav tālu jāmeklē. Putins un Krievijas politiskā elite acīmredzami vēl aizvien nespēj noticēt, ka ukraiņi ir spējīgi pretoties, ka tiem ir spēcīga armija, ka viņi ir gudri un drosmīgi, un gatavi mirt par savu dzimteni. Krievi nespēj noticēt, ka Rietumi nav nevarīgi un deģenerējušies. No vēstures vajadzētu zināt, ka nevēlēšanās karot ne vienmēr nozīmē nespēju karot (skat. Pola Kenedija "Lielvaru uzplaukums un noriets"). Kāds no komentētājiem arī norādīja, ka autoritāriem režīmiem ir tendence uzskatīt demokrātijas par vājām. Bet atkal – ja mazliet zina vēsturi, var viegli pamanīt, ka šis ir problemātisks pieņēmums (varam sākt ar persiešu valdnieku Kīru, kurš, saskaņā ar Hērodota stāstīto, par grieķiem esot teicis – viņš nebaidās no cilvēkiem, kuriem pilsētā ir tāds laukums (agora), kurā viņi melo un mēģina viens otru apmānīt – teiktais vairāk attiecās, šķiet, uz tirdzniecību, nevis uz politisko iekārtu, bet tomēr ilustrē šī aizsprieduma senumu). Lai nu kā, grozies, kā gribi, stāsti, kādas vien gribi pasakas par Seno Krievzemi vai ukraiņu nacistiem, Krievijas armija ir tur, kur tā ir, un nevis Kijivā. Un nevajag iedomāties, ka neviens to neredz. Piemēram, eksperti norāda, ka valstis, kuras iegādājās ieročus no Krievijas, visticamāk, šobrīd domā par citiem sadarbības partneriem, jo dižošanās ar tehnoloģiju brīnumiem neatspoguļojas kaujas laukā.
Protams, viss minētais nenozīmē, ka mūsu iztēlei, fantāzijai un cerībām nav nozīmes reālajā pasaulē. Nepiepildījās Putina fantāzija par zibenīgu uzvaru, tāpat kā nepiepildījās Putina pretinieku cerības uz viņa drīzu nāvi, revolūciju Krievijā vai pat Krievijas sadalīšanos. Tomēr tas, ka šis karš turpinās, lielā mērā ir atkarīgs nevis no realitātes, bet no iztēles pasaules. Vara nav tikai fizisks spēks, tā ir atkarīga no apkārtējo bailēm, pārliecības un gaidām. Mirklī, kad cilvēki vairs netic varai, tā var pazust. Tāpēc Krievija nevar padoties, jo līdz ar to pazudīs mīts par tās spēku. Kā kara sākumā prognozēja amerikāņu žurnāliste Džūlija Joffe: "Putins ir bīstamāks nekā jebkad [..]. Viņš neparedzēja, ka varētu zaudēt Ukrainā, un tāpēc viņš nezaudēs. Viņš saberzīs Ukrainu smalkos putekļos. Un nav svarīgi, cik krievu kareivju iet bojā, cik ukraiņu kareivju un civiliedzīvotāju iet bojā, – viņš nepieļaus, ka viņu pazemo cilvēki, kurus viņš sauc par mazajiem krieviem."
Bet tas pats attiecas arī uz Rietumvalstīm. No vienas puses, to palīdzība vienmēr ir piesardzīga, bet, no otras puses, kā norāda žurnāls "The Economist" jaunākajā numurā: "Konflikta iznākums noteiks Rietumu prestižu." Pirmām kārtām tas attiecas uz Eiropu – divas trešdaļas pasaules uz Ukrainas karu noskatās no malas, bet izdara secinājumus par iesaistītajām pusēm. Pat ja eiropiešu kareivji neies bojā Ukrainā, nespēja aizstāvēt un atjaunot Ukrainu nozīmētu Eiropas zaudējumu paralēlajā priekšstatu un respekta pasaulē.
Un arī ukraiņu iztēlei ir nozīme realitātē. Viņi nevēlas vienkārši samierināties ar esošo situāciju un padoties. Viņi iztēlojas savu valsti, kurā paši var noteikt, kā dzīvot, kura nav tikai Mazā Krievija un kurā nevalda sociopātisks autokrāts kā Krievijā, kuras robežas ir tur, kur tās bija pirms kara.
Tāpēc realitātē šis karš, visticamāk, turpināsies vēl ilgi. Turklāt realitāte pati vēl par sevi atgādinās, un vismaz kādai no iesaistītajām pusēm nāksies vilties, bet visticamāk – visām. Vienlaikus tas mums neliedz cerēt un iztēloties. Piemēram, mieru.
1