Par Ievas Auziņas un Ilzes Raudiņas grāmatu bērniem "Glābējcūka", apgāds "Droši un koši", 2018
Izdevniecība "Droši un koši" ir mūsu mājās labi pazīstams bērnu literatūras zīmols gan ar izzinošajām grāmatām par mazo Mulu, kas īpaši saistoša ir manai sešgadīgajai meitai Lūcijai, gan ar ucināmo pantu sēriju bēbīšiem, ko ar lielu sajūsmu šķirsta mūsu ģimenes divgadnieks Teodors. Tāpat esam grāmatnīcu plauktos nolūkojuši "Droši un koši" tulkotās grāmatas par datoriem, programmēšanu un internetu un iekļāvuši tās savā grāmatvēlmju sarakstā. Tādēļ biju ļoti iepriecināta par iespēju vērtēt vienu no šī apgāda jaunākajiem literārajiem darbiem bērniem, kas tika laists klajā pagājušā gada izskaņā – ilustrēto grāmatu "Glābējcūka". Ar šo darbu bērnu literatūrā debitē Ieva Auziņa, savukārt ilustrācijas grāmatai radījusi māksliniece Ilze Raudiņa, kas jau pazīstama ar izdevniecības "Liels un mazs" izdoto bikibuku R. Blaumaņa dzejolim "Mazās Martas dziesmiņa".
Mūsu mājās bilžu grāmatas ir lielā cieņā, un, sākot tās iepazīt kopā ar bērniem, vispirms vienmēr apskatām un pārrunājam ilustrācijas. Lai gan man nav šaubu, ka izkoptais Ilzes Raudiņas rokraksts ir vērtējams atzinīgi, tomēr jāatzīst, ka ilustrācijas, kas radītas no 15 mākslinieces oriģinālgleznām, ir diezgan burtiskas, proti, tām pietrūkst papildu attēla stāsta. Savukārt interesanti, ka šo ilustrāciju radīšanā māksliniece iedvesmu smēlusies Slovēnijas dabā, iemūžinot grāmatā arī garāko akmens tiltu Eiropā pāri Sočas upei. Nezinu gan, vai šīs dokumentālās atsauces sakarā mēs varam arī uzskatīt Slovēniju par grāmatas darbības vietu, jo teksts to nekonkretizē, drīzāk liekot domāt par kādu autores Ievas Auziņas izfantazētu pasauli. Tāpēc rodas pārdomas par šo Slovēnijas iedvesmoto ilustrāciju atbilstību tekstam. Tomēr ilustrācijas ļoti gāja pie sirds maniem bērniem. Lūcija šīs grāmatas ilustrācijas novērtēja kā skaistas, jo tās viņai atgādinot vasariņu. Savukārt Teodors ar pirkstu bakstīja grāmatā un savā valodā aktīvi komentēja attēlos notiekošo, ik pa brīdim iesaucoties: "Re! Reku!", tādējādi apliecinot, ka arī viņa uzmanību ilustrācijas ir piesaistījušas. Šajā sakarā jāpiebilst, ka ilustrācijas bērnu literatūrā zināmā mērā ir subjektīvas gaumes jautājums, jo bērniem nereti patīk tās, kuras nešķiet gana labas pieaugušajiem, un otrādi. Par objektīvu kritēriju ilustrāciju vērtēšanā uzskatāma vien pati darba kvalitāte, kas šajā gadījumā nenoliedzami ir labā līmenī.
Patīkams ir arī grāmatas vizuālais iekārtojums, kuru radījusi māksliniece Agate Muze. Grāmata iespiesta kvalitatīvā drukā uz laba papīra, tādēļ Ilzes Raudiņas ar krāsām piesātinātie darbi ir pilnvērtīgi izbaudāmi. Grāmata ir nedaudz garenas formas, tādējādi izceļot Raudiņas darbu ainaviskumu. Formāta ziņā šī ir izcili piemērota grāmata pirmsskolas vecuma bērniem, kas grāmatas vēl skatās un lasa kopā ar kādu no vecākiem – pietiekami liela, lai abi varētu pie tās sasēsties kā pie platekrāna. Turklāt tai ir cietie vāki, kas nenobružājas (un kādam arī nenograužas) tik ātri kā mīkstās grāmatas. Lapām ir labs sējums – tās viegli šķiras un nemūk prom. Man patīk arī tas, ka grāmata ir šūta, jo tas nozīmē, ka tā funkcionāli kalpos ilgi un tai neizkritīs lapas no biežās un dažkārt nežēlīgās bērnu šķirstīšanas. Vienīgā nepilnība, ko pamanījām grāmatas izkārtojumā, – attēli dažviet neatbilst pavadošajam tekstam, un tas radīja mulsumu.
Kad sākām lasīt tekstu, ar nožēlu ātri vien sapratu, ka šis literārais darbs tematiski un valodas lietojuma ziņā ir domāts lielākiem bērniem par maniem pirmsskolniekiem. Apmēram pie otrās lapas Lūcijas uzmanība jau bija aizklīdusi prom neskaitāmos komentāros par ilustrācijām, lai gan viņa ir diezgan rūdīta pasaku klausītāja. Uzmanību ar vairākiem piegājieniem neizdevās atgūt, tāpēc grāmatu vēlāk nācās lasīt man vienai. Domājams, ka šāda formāta bilžu grāmatai būtu nepieciešams tekstu īsināt, īpaši, ja šī grāmata domāta arī pirmsskolas vecuma bērniem. "Droši un koši" interneta mājas lapā grāmata tiek pieteikta kā bilžu grāmata visai ģimenei, tātad varētu uzskatīt, ka grāmata piederīga crossover tipa literatūrai, kas šķērso vecuma robežas. Interesanti, ka bērnu literatūrā tāds krossovers šķiet mazliet nepareizs, jo liela nozīme ir tieši precīzi definētai vecumgrupai. Tomēr tāda tipa literatūra pastāv, lai gan jāatzīst, ka uzrakstīt īstu crossover darbu, kas patiesi skartu gan mazuli, gan pusaudzi, gan arī mammu un tēti, nebūt nav viegls uzdevums. Latviešu bērnu literatūrā ir tikai daži autori, kuriem tas padodas izcili, starp tiem Kārlis Vērdiņš ar dzejoļu krājumiem "Burtiņu zupa", "Tētis" un "Dilles tante", kā arī Juris Zvirgzdiņš ar grāmatu sēriju par lāci Tobiasu un citiem darbiem. "Glābējcūkas" kontekstā gan jādomā, ka grāmata vislabāk būtu piemērota sākumskolas pirmo klašu skolēniem, kam īpaši aktuāla skolas gaitu tematika. Tomēr tādā gadījumā prasītos kompaktāks grāmatas formāts, jo skolēni jau sāk grāmatas nēsāt līdzi un lasīt garlaicības brīžos ārpus mājas (jā, tādi bērni patiešām pastāv, un ar ērtiem, vecumam piemērotiem grāmatu izmēriem mēs varam brīvā laika lasīšanu veicināt). Savukārt pats stāsts varētu būt pat apjoma ziņā plašāk izvērsts, jo sākumskolēni, kuriem grāmatas tematika būtu saistošāka, jau pamazām spēj lasīt lielākus teksta apjomus. Jāpiebilst, ka vietām stāstā parādās tematika, kas varētu būt aktuāla vēl lielākiem bērniem, proti, tiek pieminēta pubertāte, tomēr jādomā, ka pusaudžus konkrētais bilžu grāmatas formāts uzrunās vēl mazāk.
Lasot stāstu, man radās dažādas pārdomas. Literārais darbs iepazīstina lasītāju ar trim bērniem, kuri ar dzīvniekiem dzīvo un aug kopā kādā gleznainā vietiņā savā nodabā bez vecākiem, jo tiem nekad neesot saviem bērniem laika. Pieņemu, ka šajā gadījumā autore vedina lasītājus apdomāt, cik daudz uzmanības pievēršam saviem bērniem, un jāatzīst, ka tas ir mūsdienu sabiedrībai aktuāls temats. Tas, ka šo triju bērnu vecāki ne uz mirkli nespēj atrast laiku saviem bērniem un nemaz neatbalsta tos viņu gaitās, ir ļoti svarīga nianse un aicina uz tēmas izvērsumu, bet stāstā tam nav pievērsta lielāka uzmanība par dažiem teikumiem pašā grāmatas sākumā. Bērni ne mirkli neilgojas pēc saviem vecākiem, nerunā par viņiem pat vēlos vakaros, un tas šķiet nedaudz dīvaini, jo pat vispatstāvīgākajiem bērniem ir nepieciešama mammas un tēta uzmanība. No otras puses – pateicoties tam, ka viņi ir tik brīvi un pašpietiekami, bērniem ir iespēja saskarties ar dzīves grūtībām (to skaitā pašiem katru dienu mērot ceļu uz un no skolas ar laivām pa upi) un atrisināt problēmas, kā arī visam pa vidu pieredzēt īstus piedzīvojumus. Arī šis ir mūsdienu pasaulei aktuāls temats: lai gan mēs tik daudz strādājam un tik maz kvalitatīva laika veltām saviem bērniem, šodien viņi tiek daudz intensīvāk kontrolēti un lieki neklaiņo bez pieaugušo uzraudzības. Gluži otrādi - dažos gadījumos viņi arī jau apzinīgā skolas vecumā tiek izsekoti ar GPS ierīcēm. Manuprāt, stāsts būtu ieguvis, ja būtu attīstīts temats arī par bērnu un vecāku attiecībām, vedinot gan bērnus, gan vecākus uz pārdomām par savējām. Tad tas patiesi kļūtu par crossover darbu.
Izdevniecība šo literāro darbu piesaka kā stāstu, lai gan tam ir arī literāras pasakas iezīmes, proti – tajā darbojas diezgan fantastiski tēli un risinās brīnumaini notikumi. Lai gan nevienam no bērniem nav burvju spēju, tomēr viņi spēj sarunāties ar dzīvniekiem, viņiem ir antenas, ar kurām katrs var notvert diezgan abstraktas lietas, un līdzās viņiem uzturas arī kāda pārcilvēciska būtne – lielā brāļa matemātikas mājasdarba ēna. Šis ir mans mīļākais tēls grāmatā, jo tas precīzi ataino to sajūtu, kas nogulst pār cilvēku, kad viņam jāveic kāds uzdevums, kuru nevar saņemties izdarīt. Pat tad, ja cilvēks par to apzināti nedomā, ēna mēmi seko un neļauj pilnvērtīgi atpūsties vai darīt citus darbus. Atrisinājums šai situācijai ir gana asprātīgs un viegli nojaušams no grāmatas nosaukuma – palīgā ierodas Glābējcūka. Tas, kādā veidā viņa to izdara, lai paliek intrigai lasītājiem, bet vēlos dalīties ar atziņu, ko no šī notikuma guvu. Nereti mēs ikdienā nebeidzami satraucamies par veicamajiem uzdevumiem, bažījoties, vai paveiksim tos gana labi un vai maz vispār spēsim tos atrisināt. Tādos brīžos mēdzam nebeidzami prokastinēt un atcelt uzdevuma veikšanu, lai gan nepieciešams tikai ar pilnu apziņu pievērsties darba veikšanai, un šajā brīdī var notikt brīnumi – var parādīties iedvesma, kāds var negaidīti piedāvāt palīdzību, var arī uzsmaidīt cūkas laime. Manuprāt, tā ir laba doma, ko nodot jaunajiem lasītājiem, – nebaidīties, nemēģināt kaut kur nogrūst grūtākus uzdevumus, jo tie paši no sevis neizzudīs un apspiesti var ilgtermiņā radīt lielākas problēmas. Bet panākumi gaida tos, kuri dara.
Kopumā šī ir simpātiska debija bērnu literatūrā, lai gan nevaru noliegt, ka grāmatai ir arī vājās puses. Stāstā tiek pieteikti vairāki saistoši virzieni, kuros būtu bijis iespējams sižetu izstrādāt un attīstīt sadarbībā ar redaktoru. Pašreizējā versijā grāmata neuzrunā konkrētu mērķauditoriju, paliekot kaut kur pa vidu. Tomēr prieks, ka izdevniecība "Droši un koši" pievēršas arī daiļliteratūras izdošanai, tādējādi apliecinot sevi par apgādu, kas veicina bērniem veltītās grāmatniecības attīstību latviešu valodā.
0