Elīnas Brasliņas ilustrācija
 
Komentē
0

Gads vēl nav galā, bet ir sācies tā pēdējais mēnesis, un šoreiz es jūtu diezgan spēcīgu, sev neraksturīgu vilkmi pēc tādas kā gada bilances veidošanas. Mana dēla dzimšanas diena ir janvārī, tā ka var teikt, ka nobeigumam tuvojas arī mans otrais gads kā mātei, un aizvien biežāk piezogas nedaudz mazohistiska vēlme salīdzināt savu profesionālo sniegumu ar saviem panākumiem mātes lomas pildīšanā. Jāsaka gan, ka es šādas salīdzināšanas jēgu nevaru īsti pamatot – gluži pretēji, tā, šķiet, spiež mani uz savu dzīvi raudzīties pārāk vienkāršoti, tā, it kā es par savu pienākumu uzskatītu atrast un sniegt atbildi uz nemaz ne tik sen par aktuālu kļuvušo jautājumu: "Can a woman have it all?", kur "all" sastāv no divām šķietami nesavienojamām komponentēm – darba un ģimenes.

Pagājušajā nedēļā latviski runājošā "Twitter" telpa kārtējo reizi piepildījās ar bravūrīgiem tradicionālo dzimumlomu aizstāvju apgalvojumiem, kas izpelnījās visdažādākās reakcijas – līdzīgi domājošo piebalsošanu, pretēji domājošo sašutumu, izsmieklu un dusmas, kā arī apgalvojumu izteicēju sūtīšanu atpakaļ uz citiem gadsimtiem. Viens no ierakstiem man palika prātā ar tā šķietami nesalaužamo pārliecību par lietu kārtību un patiesi neironiskā kārtā lika aizdomāties par to, kā cilvēki līdz tik absolūtai pārliecībai vispār nonāk: "Darbā un karjerā neviena sieviete laimi nekad nav atradusi un nekad neatradīs. Dzīsies pēc ilūzijas, bet attapsies, kad būs par vēlu. Sievietes laime un piepildījums ir harmoniskas attiecības ar vīru un bērni."

Domājot par to, kas šogad padarīts, secinu, ka nebūt ne pārsteidzošā kārtā man par lielu daļu no tā jāsaka paldies tieši pašas izdzīvotajai mātišķības pieredzei. Mātišķība mani ir mudinājusi domāt, pētīt un lasīt, un gluži dabiski nonākt līdz visdažādākajām tēmām, kuras man šķiet apspriešanas vērtas. Mātišķības pieredze, kaut tā ietver arī negulētas naktis un laika trūkumu, kopsummā man pavisam noteikti ir palīdzējusi darīt to, ko vēlos, ļāvusi aizrauties un iedziļināties, būt drosmīgākai un atklātākai, nekā, iespējams, citos apstākļos es būtu spējusi būt.

Kļūšana par māti bija viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc šīgada sākumā meklēju iespēju publiski atklāt savu pieredzi, kas kļuva par vienu no žurnāla "Punctum" sērijā "#EsArī" publicētajiem stāstiem. Man ir dēls, un varētu šķist, ka tas ļauj atviegloti nopūsties: viņš pieder dzimumam, kura pārstāvji lielākoties nenonāk situācijās, kurās varas pozīcijās esošie pret tiem atļaujas izmantot savu spēku pārsvaru ļaunprātīgi vai gluži vienkārši nepadomājot par kontekstu un sekām. Bet gluži pretēji: tieši viņa piederība šim dzimumam man lika atbrīvoties no kauna un intuitīvās vēlmes savu pieredzi atstāt slepenībā, pagātnē. Daudz neizturamāka man bija doma, ka dēls, laikam ejot, varētu tikt socializēts kā skrūvīte šajā tik nesatricināmajā sociālajā kārtībā – kā viens no tiem, kuriem visatļautība un nerēķināšanās ir tikpat dabiska kā gaiss, ko viņi elpo.

Tāpat līdzvērtīgas bērnu aprūpes dalīšanas pieredze man šogad lika atkal un atkal runāt par iniciatīvu, kura Latvijā spēkā stāsies jau nākamā gada janvārī – par otram vecākam nenododamās bērnu kopšanas atvaļinājuma kvotas (tautā sauktas arī par "tēva kvotu") ieviešanu. Iniciatīvas pamatā ir Eiropas Komisijas Direktīva, kuras vispārējais mērķis ir nodrošināt vīriešu un sieviešu vienlīdzīgas iespējas darba tirgū un vienlīdzīgu attieksmi darbā, savukārt divi specifiskie tās mērķi ir uzlabot piekļuvi darba un privātās dzīves saskaņošanas iespējām un veicināt ar ģimenes pienākumiem saistītu atvaļinājumu un elastīga darba nosacījumu izmantošanu. Taču aiz šī uz sabiedrībā nenoliedzami pastāvošajām problēmām un to risinājumiem norādošā žargona man pēc pirmā mātes lomā pavadītā gada atklājas pavisam vienkārša atziņa: maza bērna aprūpe ne fiziski, ne emocionāli nav darbs, ko, nezaudējot veselo saprātu, var paveikt viens cilvēks.

Maza bērna aprūpe ir pārbaudījums pat diviem strādājošiem vecākiem – tā iesaistītajiem liek nepārtraukti balansēt uz spēku un mentālās enerģijas izsīkuma robežas. Un galvenais: bērna aprūpe nav darbs, kuru ir iespējams otram izskaidrot – otram, kurš varbūt visu dienu pavada ārpus mājas un "pieslēdzas" vien vakarā vai nedēļas nogalēs. Esmu droša, ka tieši šīs bieži vien skaudrās pieredzes dalīšana, tās izdzīvošana divatā, dalot to līdzvērtīgi, ir iemesls, kāpēc man ar vīru bērna dzīves sākumposmā ir izdevies saglabāt cieņpilnas un atklātas attiecības – manī nav aizvainojuma, par kuru tik bieži dzirdu to mammu stāstos, kuru ikdiena pēkšņi izmainās līdz nepazīšanai, kamēr partneris turpina dzīvot vairāk vai mazāk līdzšinējo dzīvi ar darbu, siltām pusdienām un sarunām ar kolēģiem.

Mātišķība un līdz ar to pievēršanās citu sieviešu stāstiem mani mudināja pastiprināti darboties ar problēmu, kura izrādījās daudz vairāk izplatīta, nekā varbūt bija šķitis, – emocionāli un pat fiziski vardarbīga mediķu rīcība, ko sievietes pieredz dzemdībās. Manis pašas dzemdību pieredze patiesībā bija rezultāts centieniem no stacionāra potenciālā apdraudējuma izvairīties: es laikus noslēdzu līgumu ar mājdzemdību vecmāti un darīju visu nepieciešamo, lai mana dzemdību pieredze būtu saudzīga un man pieņemama. To, ka viss izdevās labi, es neuzskatu par pašsaprotamu – man paveicās, turklāt man tobrīd bija iespēja samaksāt vairāk nekā 1000 eiro par šī pakalpojuma saņemšanu.

Tieši tas man, laikam ejot, visvairāk lika domāt par situācijas netaisnību: vai tad cieņpilna attieksme un drošība dzemdību laikā tev pienākas tikai tad, ja ir līdzekļi, lai par to samaksātu, un laiks, lai lasītu neskaitāmas grāmatas un apmeklētu kursus? Doma, ka vardarbīgu dzemdību pieredzi var novērst ar naudas palīdzību, man šķita absolūti nepieņemama, un, līdzko radās iespēja, par to rakstīju, runāju, rīkoju diskusijas. Savukārt tas, ko sarunās ar speciālistiem uzzināju par situāciju pacientu tiesiskās aizsardzības jomā kopumā, man lika turpināt interesēties par šo tēmu jau vispārīgāk. Tā rezultātā jau nākamajā piektdienā notiks diskusija "Kas sargās pacientu", kurā piedalīsies erudītākie nozares eksperti, lai vērstu uzmanību uz būtiskiem trūkumiem pacientu tiesību aizsardzības jomā un kopīgi meklētu risinājumu.

Šie un citi padarītie darbi un uzsāktās iniciatīvas man sniedz gandarījumu, un tie ir nesaraujami saistīti ar manu mātišķības pieredzi, taču, ja vēlos gada bilanci "savilkt" godīgi, man jāatzīst – esmu visai viduvēja māte. Daudzas ar bērna aprūpi saistītās darbības ir monotonas un mani garlaiko; bieži es patiešām nezinu, ko īsti iesākt ar savu bērnu. Visu šo otro bērna dzīves gadu ar mums kopā bijusi auklīte – lielisks cilvēks, kas mūsu mājās ir katru dienu no 9:00 līdz 17:00 un uz kuru skatoties man neskaitāmas reizes šķitis, ka viņai laika pavadīšana ar mazu bērnu izdodas daudz dabiskāk, vienkāršāk, ar patiesu prieku.

Ar bērnu kopā es varu darīt to, kas patīk man pašai, – lasu viņam grāmatas, kuras man atgādina par pašas bērnību, spēlēju ar viņu kopā mūzikas instrumentus, kas, man par lielu prieku, viņu, šķiet, gan interesē, gan viņam padodas. Es mīlu savu dēlu un daru visu, kas normālam vecākam būtu jādara; es neesmu nepieejama vai asa, es mierīgi izturos pret viņa dusmu izvirdumiem vai nesenāko vaļasprieku – jebkāda šķidruma liešanu ārā no jebkāda trauka tikai tāpēc vien, lai novērotu procesa aizraujošo rezultātu. Es viņu bieži apskauju un skūpstu, es viņam cītīgi mācu latviešu valodu cerībā, ka to dēls apgūs tikpat veiksmīgi kā poļu, kurā runā gan tētis, gan auklīte.

Un tomēr – es bieži ar nepacietību gaidu, kad atnāks auklīte, lai es beidzot varētu steigties pie saviem darbiem, savām iecerēm, savām idejām. Tajās es sajūtu azartu un pavisam dzīvu, īstu sevis pašas klātbūtni, kuru reti piedzīvoju, pavadot laiku ar ģimeni. Darbs man sagādā piepildījumu, kuru droši vien pilnībā novērtēt spēju tikai tagad – kad, angliski sakot, "I’m having it all". "All" – tas viss, kas veido kopumu, sastāvdaļām rīvējoties, esot nesamierināmā pretrunā, cenšoties gūt pārsvaru vienai pār otru. "All" – tas viss, kas tev bez aplinkiem parāda, ko tu vislabprātāk vēlies iesākt ar savu laiku, ja tev ir izvēle.

"Darbā un karjerā neviena sieviete laimi nekad nav atradusi un nekad neatradīs. Dzīsies pēc ilūzijas, bet attapsies, kad būs par vēlu. Sievietes laime un piepildījums ir harmoniskas attiecības ar vīru un bērni." 

Varētu šķist, ka man pietiek pretargumentu, lai šo apgalvojumu apgāztu, bet vai tad laimes sajūtu, ko sniedz iespēja domāt un radīt, neaizēno mūžīgās šaubas par to, kas tad īsti ir pareizi, un bailes, ka par mātes lomas pildīšanu vērtējumā es vairāk par "viduvēji" droši vien nesaņemtu? Šis un citi neskaitāmie tradicionālo dzimumlomu aizstāvju izteiktie apgalvojumi mani neaizvaino ar to klajo seksismu un primitīvo pasaules redzējumu, bet gan tāpēc, ka tiem joprojām ir vara pār mani, jo, lai tiem pretotos, man vienmēr ir jāzina, jāvar, jābūt absolūti drošai par katru savu soli. Tie atņem man iespēju šaubīties, taustīties, meklēt un ļaut sev reizēm justies vainīgai.

Par to, ka esmu viduvēja māte, par to, ka man ir viss, bet es tam nespēju sniegt vienlīdz daudz uzmanības, par to, ka kļūšana par māti man ir palīdzējusi realizēt sevi radoši un profesionāli, kamēr darbs bērnam mani vienmēr tikai un vienīgi atņem, fiziski vai vismaz domās. Bet es negribu būt tikai māte. Man nav atbilžu, bet šķiet, ka tās līdz šim nav varējis nodrošināt arī "Twitter".

Agra Lieģe-Doležko

Agra Lieģe ieguvusi izglītību analītiskajā filozofijā Lankasteras Universitātē Lielbritānijā. Uzskata, ka katram ir pienākums izglītoties sev pieejamo privilēģiju kontekstā un identificēt savas "aklās...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!