Foto: Juris Justs, "Riga street photography"
 
Proza
12.02.2020

Gabrielam

Komentē
1
Saglabā

Piektdienas vakarā izeju no nama pilsētas centrā un nonāku klusā iekšpagalmā, kur piestāju uzsmēķēt. Ir uzsnidzis, un es par to esmu pārsteigts – it kā man būtu bijis jādzird, ka snieg. Pagalmā ienāk sieviete (viņas garie, ogļmelnie mati piebiruši kūstošām sniega pārslām) un dodas uz durvīm pagalma otrā galā. Garāmejot viņa man uzsmaida un pamāj, es pamāju pretī. Mēs kaut kur jau esam tikušies, iespējams – tepat un tāpat. Es vēroju, kā viņa apstājas pie durvīm, paceļ galvu, skatoties uz gaišajiem logiem augšā, tad pasper dažus soļus atpakaļ, pieliecas un kā bērns ar pirkstu kaut ko velk plānajā sniega kārtā. Pabeigusi viņa steidzīgi nopurina rokas un pazūd durvīs. Es zinu, ka tas neattiecas uz mani, tomēr tāpat, garlaikotas ziņkāres dzīts, dodos paskatīties. Tā izrādās nebēdnīgā rokrakstā izpildīta atzīšanās mīlestībā kādam Gabrielam, kurš acīmredzot dzīvo tur augstāk, kur tie gaišie logi. Spāniski vai varbūt portugāliski. Atsāk snigt, un es ātri dodos prom. Jācer, ka Gabriels pagūs palūkoties pa logu lejup, pirms uzraksts aizsnigs.

Pēc tam sēžu nakts ēstuvē, pabeidzis zvirbuļa cienīgas vakariņas, un vēroju savas plaukstas. Pāris pirkstu atkal ir ielauzti – es jau vairs tiešām neatceros, kad un kā, man tie katru gadu lūst kā cigaretes – un domāju par to, ka tādu roku pieskārienus droši vien ir diezgan grūti pieciest. Tad vai nu ļoti jāmīl, vai jāžēlo. Pāris pārdzērušos čaļu aiz manas muguras piesienas viesmīlei, bet dara to tik vārgi un dumji, ka viņa nepievērš tam uzmanību. Varbūt man vajadzētu aiziet un ļaut ieģipsēt sev plaukstas. Ar visu cigareti. Tad kāds varētu uz ģipša kaut ko uzrakstīt. Laika prognozi vai tamlīdzīgas rupjības. Bez tam man vajadzētu arī nolīgt sekretāri, kurai diktēt visu uzrakstāmo. Tas būtu diezgan vareni, man liekas, – soļot pa istabu halātā, žestikulēt ar ieģipsētajām rokām, deklamēt dramatiskā balsī. Sastingt pie loga, košļāt ieģipsēto cigareti. "Nolasiet, kas tur sanācis, lūdzu. Tā. Tā. Jēzus, kas tās par muļķībām?! Kur jūs to vispār rāvāt? Tiešām nevar kaut kā... nezinu, gaumīgāk pierakstīt?!"

Es atkal iedomājos par to uzrakstu sniegā – tas mani ir kaut kā tramīgi aizkustinājis – un atceros, kā reiz, ļoti sen atpakaļ, pats izbradāju draudzenes vārdu uz aizsaluša, apsniguša ezera. Tur bija viesu nams, mēs palielā kompānijā kaut ko svinējām. Blakus bija ezers un visur sakārti brīdinājumi nemēģināt līst uz ledus. Jau diezgan pavēlu naktī es, saprotams, domīgi devos pa ledu uz ezera vidu. Nepievēršot nekādu uzmanību kliedzieniem, kas pēc mirkļa atskanēja no krasta, es tur lēni un cītīgi izmīdīju sniegā meitenes vārdu, uzmanīgi ar kājām velkot līnijas un cenšoties nesajaukt burtus. Īsti nedzirdēju vai negribēju dzirdēt visu to paniku krastā, lūgumus un draudus, nedzirdēju meitenes izmisīgo raudāšanu. Manu uzmanību bija piekalusi klusa ledus džinkstēšana. Tas plaisāja ar tādu skaņu, ar kādu deg pagales kamīnā. Tāpēc  nevarēju pievērsties niekiem – man bija jābūt absolūti koncentrētam, lai pagūtu pabeigt iesākto, pirms viss pasākums salūst gabalos. Atklāti sakot, nezinu, kas man tobrīd bija lēcies. Nedz tobrīd, nedz desmitiem un simtiem reižu pēc tam un vēl tagad.

Kad man bija gadu desmit, es, sekojot tendencēm, ar flomāsteru uzkricelēju atzīšanos mīlestībā meitenei no paralēlklases un darīju to viņas nama liftā. Uzreiz pēc tam mani pārņēma kauns. Jau mājās ejot, drausmīgi nožēloju izdarīto un nākamajā dienā atgriezos, lai uzrakstu notīrītu, bet to bija paspējis izdarīt kāds cits. Varbūt sētnieks, bet varbūt viņa pati. Tas bija labi, jo patiesībā jau es viņu nemīlēju. Vairs neko tādu liftos, uz palodzēm un namu sienām rakstījis neesmu. Bet man patika agri no rīta izlīst jūras krastā un ar kociņu skrāpēt garus vēstījumus smiltīs kādam, kurš varbūt vēlāk klaiņos pa pludmali, staidzinot suni. Vai skries krosu. Vai vilksies ar pusizdzertu šampanieša pudeli, velns viņu zina, kur un no kurienes. "Es te domāju," tā apmēram rakstīju, "un zini, mums jāpasteidzas. Redzi, arī šī vasara kapitulē, nedēļa divas, un visu atkal nāksies atlikt. Bet ne visu var atlikt līdz beigām."

Vēl var rakstīt ar asinīm uz vannas malas. Un ar tetovēšanas mašīnīti uz ādas. Vai "Kultūras Dienā". Var rakstīt ar krītu uz asfalta pirms lietus. Un klasesbiedru atmiņu kladītēs, ja tu esi viens no tiem foršajiem, kam to piedāvā. Rakstīt ar skropstām uz kāda skausta. Apdrukāt skatieniem palātas griestus. Bet vislabāk ir rakstīt uz aizsaluša loga autobusā, ar trīskapeiku skrāpējot leduspuķes. Tikai tās te vairs neaug.

Vēstījumus var atstāt arī viens uz otra. Piemēram, reiz vienā pasēdēšanā es pamanīju uz kādas meitenes rokas ar pildspalvu atstātu citātu un atpazinu viena sava drauga rokrakstu. It kā viņš būtu atsūtījis man vēstuli. Kāds cits bērnības draugs delīrijā reiz bija nolēmis atstāt vēstījumu man uz muguras ar cirvi, bet es nepiekritu un mums nācās ilgi par to diskutēt, vārtoties pa dubļiem uz tumšas ieliņas. Es tomēr neesmu nekāda Gūtmaņa ala. Vai varbūt esmu pavisam nedaudz, un tieši tāpēc jau pietiek.

Savācu savus ielauztos pirkstus no galda, sabāžu pa kabatām un dodos mājup. Man nav cita darāmā kā vien iet gulēt. Gulēt līdz nākamās dienas vakaram, nedaudz pastrādāt un gulēt atkal. Un neļaut sevi traucēt. Skaņa telefonā ir jātur izslēgta, jo cilvēki – viņi ir kā jukuši šajā ziņā – uzskata, ka draugu pienākums ir terorizēt otru ar visiem tiem "kāteviet" jautājumiem līdz bezsamaņai. It kā es kaut ko mēģinātu noslēpt. It kā es vispār jebkad kaut ko būtu mācējis noslēpt. Agrāk to, kā konkrētajā mirklī jūtos, mēdzu kricelēt uz salvetēm krogos un turpat arī atstāt. Tāpat es rīkojos ar piepeši prātā ienākušiem dziesmu tekstiem laikā, kad vēl muzicēju, – pierakstīju uz salvetēm krogā un pametu uz galda, lai tie nonāk tur, kur tiem vieta. Ar pārējo droši vien vajadzētu darīt tāpat. "Ne visu var atlikt līdz beigām," es rakstīju smiltīs. "Visvieglāk ir atsperties, kaut simtiem reižu, bet vienreiz ir arī jālec. Neviens taču nekļūs laimīgs otra vietā. Nenotiks otra vietā. Kaut gan varētu. Man ir grandiozs piedāvājums, klausies."

No otras puses, es iedomājos, brienot pa tukšo, izsmelto pilsētu, varētu nopirkt piecus spaiņus krāsas un uz Brīvības ielas atstāt vēstījumu viņai. No Dailes teātra līdz Upīša muzejam, piemēram. Ap pulksten diviem naktī, kad visi kruķi paguruši sēž ieskrietuvēs, kurās viņiem pienākas kafija ar atlaidi, un uz ielas ir bailīgi rādīties. Nesteidzīgi ar garu otu vilkt vārdus, lavierējot starp signalizējošiem taksometriem. Diez vai kāds tam pievērstu uzmanību – šai pilsētā neviens jau sen nesaprot, kas vispār notiek, un tāpēc visu uztver kā pašsaprotamu. Es droši vien tā arī izdarītu, ja man patiešām būtu kas sakāms. Bet ir grūti koncentrēties, kad neesi izgulējies. Un diennaktis šoziem vienkārši ir par īsu – lai kā es necenstos ietaupīt uz ēšanai un sarunām paredzētā laika rēķina, tāpat nesanāk. Un vēl tās nebeidzamās spekulācijas par pagātni, kuru šobrīd tehnisku iemeslu dēļ nav iespējams mainīt. Jā, sasodīts, man pie durvīm vajadzētu izkārtni ar tādu uzrakstu.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!