Valdības darba vērtējumu nomācoši kritiskajā masā ir arī tēzes, kas noder Latvijas varas analīzei vispār.
Tālākajā tekstā balstīšos uz trim tēzēm, kas izskanēja Krišjāņa Kariņa Ministru kabineta trim darbības gadiem veltītajā LTV raidījumā "Kas notiek Latvijā?", un uz Ministru kabineta tīmekļa vietnē 24. janvārī publicēto tekstu "Aizvadīts Krišjāņa Kariņa valdības trešais gads".
Kad Jānis Domburs raidījuma viesiem demonstrēja valdības locekļu t.s. summāros reitingus, kas veidojas, vienkāršoti izsakoties, liekot kopā atzinīgos un noraidošos vērtējumus viņu darbam, ekspremjers Ivars Godmanis norādīja, ka pašiem ministriem tie (lielākoties negatīvi) neko daudz nenozīmē, jo – politiķus neinteresē "mīnusiņu" licēji, kuri tāpat par viņiem un viņu partijām, visticamāk, nebalsos; politiķiem ir svarīgi, kas notiek ar "plusiņiem". Te gan, manuprāt, ir nianses, jo, piemēram, politiķim ar ļoti izteiktu negatīvo reitingu var rasties problēmas paša partijā, kur to var izmantot dārgie kolēģi – konkurenti, tomēr kopumā Godmanim ir taisnība.
Ko tas nozīmē? Ciniski vērtējot, to, ka esam sasniegušu labākās (?) Rietumu demokrātiju tradīcijas – jo īpaši spilgti tas izpaužas ASV, kur politiķim izšķirīgi ir noturēt pozīciju savu vēlētāju grupā, savukārt citi nācijas locekļi patiesībā nav interesanti (vienkāršots piemērs: kāda jēga republikānim balsot kopā ar demokrātu par kaut visai valstij noderīgu lēmumu, ja viņa vēlētājiem demokrāti tāpat ir nācijas ienaidnieki, un otrādi). Ja neesam tik ciniski, šāda situācija ir nepatīkama. Turklāt runa nav tikai par, sacīsim, pašu premjeru un veselības ministru, kura nojaušamajā elektorātā, cik saprotu, attieksme pret pandēmiju (tostarp vakcinēšanos) sakrīt ar abu amatpersonu un attiecīgo partiju nostāju. Man nav asas alerģijas pret ZZS, turklāt nejūtos zinošs lauksaimniecības jomā, tomēr pieļauju, ka ļoti ilgus gadus šo jomu vadījušie "zaļie zemnieki" primāri domāja par saviem vēlētājiem. Kultūras nozarei, šķiet, lielā mērā ir izdevies nosargāt savu daudzveidību un autonomiju – iespējams, ministru personīgo īpašību dēļ –, tomēr teorētiski nebūtu jauki, ja nozares politikā "nacionāļi" galvenokārt orientētos uz savu vēlētāju, citu intereses, vērtības un gaumi ignorējot. Īsi sakot, jo sektantiskāka ir politika, jo lielāka ir radikalizācija. Savukārt, ja pragmatiski ļaudis teiks, ka šāda situācija ir neizbēgama un nav ko te vaimanāt, tad man jāsaka – tas var slikti beigties, proti, palielinās to demagogu un "vadoņu" pievilcība un izredzes, kuri apgalvo (blefo), ka stāv pāri "partiju ķildām un sīkmanībai".
Savukārt, komentējot citu – valdības uzticības – reitingu, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātņu fakultātes docente Lelde Metla-Rozentāle, manuprāt, pamatoti atļāvās pavīpsnāt par šī tik pierastā reitinga jēgu. Ko nozīmē "uzticēties valdībai"? Es varu politiķi uzskatīt par godīgu un šādā izpratnē uzticamu, bet vienlaicīgi nejēgu viņa pārraudzītajos jautājumos. Es varu (man personīgi tā ir gadījies) ar visnotaļ augstu paļāvību izturēties pret kāda premjera rakstura un profesionālajām īpašībām, vienlaicīgi neuzticoties prāvai daļai no viņa valdības ministriem. Galu galā es varu uzticēties ministram, bet vienalga ļoti skeptiski raudzīties uz viņa vadītās ministrijas rosību, jo es galīgi neuzticos šīs ministrijas ierēdniecībai. Un tas savukārt, manuprāt, nozīmē to, ka vēlētājs, formulējot savu attieksmi pret politiku, lielā mērā nemaz neapjauš, kas ir viņa vērtējuma "objekts". Ja runa būtu tikai par situācijām, kad jēdzīgi ministri iedzīvojas sliktos novērtējumos sliktu ierēdņu dēļ vai arī labi strādājoši ministri cieš no dumja premjera radītā kolektīvā tēla, tad, atklāti sakot, es dziļā līdzjūtībā gluži asaras neslaucītu. Runa ir par varas un lēmumu pieņemšanas mehānismu necaurspīdīgumu vispār, ar ko saskaras (varbūt pats to nenojaušot) t.s. ierindas vēlētājs, kuram galu galā nav jāorientējas varas mehānismu niansēs, nerakstītajos noteikumos un neformālajās attiecībās.
Un te es nonāku pie trešās tēzes, kas "nolasījās" uzņēmēju debatēs ar finanšu un veselības ministru padomniekiem. Kad Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas prezidents Jānis Naglis pārmeta finanšu ministram Jānim Reiram un viņa padomdevējiem asociācijas sagatavoto priekšlikumu ignorēšanu, domāju, ka Reira padomniece Karīna Ploka pat negribēja kādu maldināt, sakot, ka šo priekšlikumu izskatīšana nav Finanšu ministrijas darba grupas "mandātā" un priekšlikumi tiks skatīti citās darba grupās. Tomēr skaidrs ir arī tas, ka darba grupas var daudz ko spriest, bet galavārds ir Finanšu ministrijai kā valsts budžeta "turētājai". Principā tas, ka Finanšu ministrija citu ministriju vidū ir "pirmais starp vienlīdzīgajiem", nav nekas jauns, tāpat kā nekas jauns nav nosaukuma ziņā braši skanošās Ekonomikas ministrijas "jaunākā brāļa" (vismaz salīdzinot ar Finanšu ministriju) statuss. Jautājums ir: vai šāda tradīcija ir veiksmīga? No vienas puses, Finanšu ministrijai piestāv būt skopai, bet no otras – kurš spēj adekvāti izvērtēt, vai šis tālredzīgais konservatīvisms vienmēr ir pamatots vai, vēl sliktāk, netiek izmantots sīkmanīgi? Vismaz teorētiski vajadzētu būt tā, ka Finanšu ministrijas un ministra, formulēsim tā, misijas apziņu apvaldīt var valdības vadītājs, tomēr tad mēs neizbēgami nonākam pie secinājuma, ka šādi būvētā neformālā hierarhijā premjeram ir jābūt ar "iekšām" vai ar skaidru atbalstu sabiedrībā. Cik bieži tā ir? Citiem vārdiem sakot, mēs redzam, ka varas sistēma – reformē, cik vēlies – spēj atražot sevi, veidojot "darba grupu" tīmekli, kas vai nu "aplauž" pilsoni ar savu "tīmeklību", vai arī veicina lobismu tā sliktākajās izpausmēs. Papildus arī jāsecina, ka daudz kas tomēr atkarīgs no konkrēto politiķu personībām. Vienkāršoti izsakoties: ja, piemēram, par izglītību un zinātni atbildīgajiem ir "iekšas" spēkoties ar Finanšu ministriju, tad mums ir viena situācija, ja nav – cita.
Ja sākām par izglītību un zinātni, tad nonāku līdz ceturtajai tēzei. Es varu saprast amatpersonu (tostarp politiķu) sarūgtinājumu par vēlētāju (tostarp mediju) pārliecīgo kritiskumu, par nespēju "aiz kokiem saskatīt mežu". Tiek darīts tas, tas un tas, bet vienalga viss slikti. Problēma varas un indivīda attiecībās ir tā, ka citādi nemēdz būt, ar to vienkārši ir jārēķinās. Piemēram, ja es lasu valdības īso atskaiti tīmeklī, tad principā man nav pamata apšaubīt apgalvojumu, ka šī valdība ir palielinājusi finansējumu zinātnei. Ļoti labi – bez ironijas. Tomēr konkrētā jomā – piemēram, vēstures zinātnē – strādājošais pētnieks pilnīgi saprotamu iemeslu dēļ neuztver sevi kā kādai vispārīgai "zinātnes" saimei piederīgu; viņš skatās uz savu finansiālo situāciju. No viņa nevar prasīt priecāšanos par finansiāli vairāk saulītē celtiem kolēģiem tikai tāpēc, ka visi taču nodarbojas ar "zinātni". Citiem vārdiem sakot, kā savu panākumu minot – pat ja pamatoti – kaut ko ar "mežu" saistītu, politiķi gandrīz garantēti kā reakciju saņem "koku" īgnumu. Domāju, ka līdzīgi ir jebkurā jomā – veselības aprūpē, uzņēmējdarbībā utt. Konfliktējoši skatpunkti, kad viens ir "mēs taču darām!" un otrs ir "nejūtu, beidziet muldēt!", acīmredzot ir varas un sabiedrības attiecībās iekodēti. Rezultātā Nagļa minētais tēls – futbols bez vārtiem. Visi dūšīgi skrien – laikam taču ar kaut kādu mērķi –, tomēr vienu "vārtu" tā īsti nav.
*Uzņēmēja Jāņa Nagļa vērtējums valdības darbam LTV 26. janvārī.
0