Frederiks Beigbeders, Pasaules logi
Bernard Grasset, 2003
Lai cik arī būtu neērti, atzīšos, ka šo konkrēto grāmatu jau visai nīgri un rezignēti pagrābu pēc apmēram stundu ilgas grāmatu šķirstīšanas un pētīšanas Stokholmas lieliskajā Hedengrens grāmatnīcā. Un tikai tāpēc, ka tās vāku, atšķirībā no visām pārējām aristokrātiski eleganti (lai neteiktu, necili un vienādi) noformētajām franču grāmatām, rotāja plata sarkana papīra lente ar uzrakstu par Interallie prēmiju. Tikai krietni vēlāk atģidos, ka, ak jā, šitas tak ir tas daudz aprunātais reklāmas industrijas melnā avs un eiropopulārā persona Beigbeders un grāmata, kuras (stundu un četrdesmit piecas minūtes garais) sižets risinās “Windows of the World” restorānā Ņujorkas Pasaules tirdzniecības centra ziemeļu torņa 107. stāvā īsi pirms tam, kad tornī ietriecās teroristu lidmašīna, turklāt vēl esmu iegādājusies “uz 11. septembri”. Tad nu lasu - aiz tāda kā pienākuma (tikai pret ko, nezinu). Bet, godīgi sakot, jau mazliet kaitina. “Šī hiperreālistiskā romāna rakstīšanu padarījusi grūtu pati realitāte. Kopš 2001. gada 11. septembra realitāte ne tikai pārspēj daiļliteratūru, bet to iznīcina. Par šo tematu ir neiespējami rakstīt, taču vēl jo mazāk iespējams rakstīt par jelko citu.” Ak, šīs mūžīgās Ešera rokas, kas zīmē un nevar uzzīmēt viena otru. Negribu rokas, gribu zīmējumu. Negribu naratīvu, gribu stāstu. Droši vien vecums.
0