Foto: Jānis Deinats
 
Teātris
19.12.2019

Frankenšteina problēma

Komentē
1
Saglabā

Par Alvja Hermaņa izrādi "Bītlu jaunais albums" Jaunajā Rīgas teātrī

Interneta komentāru biezokņos reiz izlasīju, ka "Google" tulkošanas pakalpojumi kļūst arvien labāki. Steidzu šo apgalvojumu pārbaudīt, aicinot "Google" atdzejot Silviju Plātu un Šarlu Bodlēru. Ar šiem māksliniekiem tehnoloģijai vēl gāja samērā grūti, lai gan Bodlēra dzejoļu vietā tapa iespaidīgas rindas, kuras plānoju izmantot savos darbos. Taču vēlāk, kad mēģināju tulkot pati savus dzejoļus (turklāt lietojot dažādas valodas), tulkotājs, par spīti kļūdām, tomēr nepazaudēja dzejoļa ideju, lai kā arī es mēģinātu sarežģīt procesu. Pagaidām vēl neesmu nobijusies no tā, ka "Google" varētu mani aizstāt, tomēr noteikti sāku apšaubīt savas dzejas sarežģītības līmeni. Toties grupu "The Beatles" apdraud mākslīgā intelekta ierīces, kas jau šobrīd spēj kopēt viņu mūzikas stilu un ar laiku varētu atdarināt arī grupas mirušos dalībniekus. Loģiski, ka, tehnoloģijām strauji attīstoties, cilvēkus arvien vairāk sāk vienlaikus biedēt un fascinēt mākslīgā intelekta spēja aizstāt tā radītājus. Jau 19. gadsimtā ir tapuši fikcionāli darbi par mašīnām, kuru saprāts līdzinās cilvēka smadzeņu darbībai vai pārspēj tās. 21. gadsimtā šī problēma tiek aktualizēta arvien biežāk. Vai mums būtu jābaidās?

Alvja Hermaņa un Latvijas Kultūras akadēmijas JRT studijas 2. kursa studentu izrāde "Bītlu jaunais albums" uz teātra skatuves piedāvā seriāla "Black Mirror" epizodi, kas dod iespēju vienlaicīgi gan bīties no mākslīgā intelekta, gan apbrīnot to. Tā ir vīzija par pavisam tuvu nākotni, kurā roboti aizstās ne tikai dzejniekus un mūziķus, bet arī citu profesiju pārstāvjus, sabiedrotos un pat mīļākos. Ir 2023. gads (mākslīgā intelekta attīstības dēļ arvien vairāk cilvēku zaudē darbu un reti kurš pats vada mašīnu), un Aleksis, kas tikko saņēmis mantojumu, nolemj par to iegādāties biorobotu. Tobrīd ir izgatavoti 13 Ādami un 13 Ievas, bet, tā kā visas Ievas jau izpirktas, Aleksim nākas iegādāties Ādamu, ar kuru iepazīties viņš ļauj arī savai kaimiņienei Sofijai. Kamēr jaunie cilvēki pamazām ieprogrammē Ādamā savas īpašības, viņu starpā paralēli veidojas romantiskas attiecības. Izmantojot pētījumus par mākslīgo intelektu, improvizāciju ceļā tapusi pārliecinoša dramaturģiska struktūra, kura seko tēmas labākajām tradīcijām.

Biorobotu Ādamu niansēti atveido Emīls Ralfs – vienīgais no jaunajiem aktieriem, kas nemainīgi paliek vienā lomā. No manekenam līdzīgas būtnes viņš pamazām pārtop cilvēcīgā robotā, kas spēj ne tikai kaislīgi analizēt literatūru un rakstīt banālus haiku, bet arī mīlēt un piedzīvot citas vienlīdz skaistas un bīstamas emocijas. Tieši Ādama spēja analītiski kopēt cilvēkus un Emīla Ralfa prasme to atklāt uz skatuves nodrošina lielu daļu komisma izrādē, kura gaumīgi balansē starp smieklīgo un traģisko.

Pārējie jaunā kursa aktieri uz maiņām iejūtas Alekša un Sofijas lomās. Varoņiem tiek piešķirtas interesantas dimensijas, kuras, iespējams, iedvesmojuši paši aktieri, tomēr dažas no šīm dimensijām izrādās pārlieku spilgtas, radot nesakritības atveidoto varoņu personībās. Īpaši tam par upuri kļūst Sofija, kuras raksturs kopumā atstāj mazuma piegaršu. Šī jaunā sieviete šķiet pārlieku fragmentāra, un ne vienmēr iespējams izsekot viņas motīviem. Piemēram, sākumā šķiet, ka viņas studijām socioloģijā noteikti tiks ierādīta lielāka vieta stāstā, kuru būtu ļoti vērtīgi aplūkot arī no šīs puses, taču galu galā tās kļūst tikai par nebūtisku faktu. Kādu brīdi meitenes noslēpumainība vedina uz domām par to, ka arī viņa varētu būt robots. Es ļāvos konspirācijai, ka visi, izņemot Aleksi, patiesībā ir androīdi. Stāsta otrajā pusē Sofija mēģina rast piepildījumu, adoptējot bērnu, bet šī rīcība palīdz tikai sižeta līnijas attīstībai un pati Sofija turpina šķist sveša. Un tomēr aktieru maiņa abās lomās ir veiksmīga izvēle ne vien tāpēc, ka tādējādi izrādē var piedalīties viss kurss. Biorobots Ādams savas emocijas neizrāda īpaši ekspresīvi (pat tad, ja tās ir apguvis), bet cilvēkos tās dzimst un pāriet ātrāk un vērienīgāk, tāpēc jauno aktieru dažādais spēles stils un personības veiksmīgākajās ainās uzsver šīs pārmaiņas – cilvēki ir neparedzami.

Visi mākslas darbi, kas tematiski līdzinās "Bītlu jaunajam albumam", savā būtībā tā arī nav tikuši tālāk par Mērijas Šellijas "Frankenšteinu" – un es to nebūt nedomāju tik uzbrūkoši, kā izklausās. Cilvēks zinātnes vārdā vēlas radīt sev līdzīgu būtni, tomēr, ieraugot šajā būtnē savu atspulgu, nolemj, ka viņam tas nepatīk, jo šķiet biedējošs. Šajā gadījumā Aleksis Ādamu tikai iegādājas, nevis rada, taču problēma paliek nemainīga – mākslīgais intelekts izrādās pārāk līdzīgs tā īpašniekiem un pārspēj uz viņu liktās cerības, kļūstot pārlieku attīstīts un komplicēts.  Ādams nevis atvieglo Alekša ikdienu, bet sarežģī to, iemīloties Sofijā. Turklāt ar laiku Ādams iemācās likvidēt sarkano pogu uz sava skausta, jo tā paredzēta viņa atslēgšanai. Šādā veidā robots iegūst neparedzētu priekšrocību trijotnes ikdienā, pietuvojoties īsta cilvēka statusam. Un tieši Ādama līdzība cilvēkam rada nākamo problēmu, ar kuru saskārusies liela daļa fikcionālo varoņu, kas stājušies pretī mākslīgajam intelektam. Lai gan cilvēku tā mehāniskais līdzinieks biedē un Aleksis no tā labprātāk atbrīvotos, tieši biorobota cilvēcība neļauj tam neapdomīgi darīt pāri. Galu galā tieši šī līdzība mudina cilvēku robotam pieķerties. Arī Aleksis un Sofija nonāk situācijā, kurā saskata Ādamu kā apgrūtinājumu, tomēr nespēj nodarīt viņam pāri, jo tas līdzinās bērnam – robotā ieprogrammētas viņu īpašības.

Izrāde par šiem jautājumiem gan viegli ironizē, gan rada nopietnas pārdomas, tāpēc rodas vēlme vaicāt – ko tā, galu galā, vēsta par mūsu nākotni? Pierasts, ka popkultūras piedāvātās filmas un seriāli darbojas kā brīdinājumi. Arī šo uzvedumu varētu uzskatīt par tādu, taču Ādams ir tikai spogulis tam, kas Sofijas un Alekša attiecībās parādītos jebkurā gadījumā. Visdrīzāk "Bītlu jaunais albums" tomēr ir aicinājums ar mākslīgo intelektu rīkoties prātīgi – tikpat prātīgi kā ar līdzcilvēkiem.

Režisors televīzijas sižetos un izrādes aprakstā uzsver, ka pavisam drīz bioroboti kļūs par cilvēku ikdienas sastāvdaļu, tāpēc mani pārsteidz Londona kā izrādes darbības vietas izvēle. Kāpēc šajā gadījumā tā nevarētu būt Latvija? Protams, mūsu platuma grādos cilvēki, visdrīzāk, nespēs sev iegādāties mehānisku kompanjonu tik ātri kā Lielbritānijā vai citās lielvalstīs, tomēr, pārceļot izrādes darbību nedaudz tālākā nākotnē, šo jautājumu varētu risināt arī tepat Rīgā. Agri vai vēlu mēs uz jaunajiem cilvēku sabiedrotajiem raudzīsimies ne tikai no tribīnēm.

Izrādes gaitā Aleksis satiek kādu īpatnēju tehnoloģijas entuziastu, Alana Tjūringa mazdēlu, kuru spēlē Ģirts Krūmiņš, kas izrādē parādās arī Sofijas tēva lomā. Viņš atgādina, ka jaunākās paaudzes datoru pasauli mantojušas no cilvēkiem, kuriem šobrīd ir 70 un 80 gadu. Hermanis "Rīta panorāmas" sižetā jaunās paaudzes nosauca par šīs pasaules blakusproduktu, un tā ir taisnība – mana gadagājuma un vēl jaunāki cilvēki jau piedzima vidē, kurā tehnoloģijas bija sākušas savu uzvaras gājienu. Tomēr tieši tas mums dod priekšrocības cīņā un sadarbībā ar šīm tehnoloģijām.

Varbūt tad, kad bioroboti tiešām kļūs par mūsu ikdienu, mēs ar šo situāciju tiksim galā labāk nekā Sofija un Aleksis, jo esam tam gatavoti. Vai arī tas tiešām būs tik traģiski un smieklīgi – vai smieklīgi traģiski –, kā "Bītlu jaunais albums" to paredz.

Anna Belkovska

Anna Belkovska (1992) ir dzejniece, dramaturģe un realitātes šovu subtitru tulkotāja.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!