Francija – uzbrucējs un upuris

Atskatoties uz vairākiem pēdējā laikā notikušajiem teroraktiem, rodas sajūta, ka Francija ir kļuvusi par teroristu galveno mērķi. Taču – kādēļ? Francijas plašsaziņas līdzekļos uz šo jautājumu dominē trīs atbilžu veidi – republikāniskais, sociālvēsturiskais un stratēģiskais. Kā jau parasti – neviens no tiem nesniedz pilnīgu atbildi, taču daļa patiesības ir katrā. Bieži vien tiek aizmirsts, ka uzbrukumus var katalizēt arī vardarbība valsts iekšienē. Vardarbība, kas ir ne tikai fiziska, bet arī psiholoģiska un simboliska. Vardarbība, kas jau vairākkārt ir izpaudusies dažādos notikumos Francijas vēsturē: karos, dekolonizācijā un – kopš 19. gadsimta – terorismā.

Republikāniskais skaidrojums

Saskaņā ar šo skaidrojumu Francijai tiek uzbrukts tās republikānisko principu dēļ. "Teroristu" mērķis ir cilvēktiesības un laïcité – noteikta sekulārisma forma. Kā pierādījums šim skaidrojumam kalpo džihādistu apsēstība ar 2005. gadā pieņemto likumu, kas aizliedz skolās izmantot reliģisko simboliku, un 2010. gada likumu, kas aizliedz publiskās vietās atrasties apģērbā, kurš nosedz seju. Citiem vārdiem sakot, teroristi karo pret humānistu un republikāņu vērtībām.

Republikāņu skatījumam ir savi plusi. Uzbrukumos Francijai ir saskatāmi simboli, kas nebūtu klātesoši, ja teroraktu piedzīvotu, piemēram, Austrija vai Šveice. Tā kā terorismā pats svarīgākais ir simboli, republikāņu skaidrojumam piemīt kāda neapstrīdama patiesība. Taču šis skaidrojums ir pārlieku vienkāršs un Franciju cildinošs, jo tas pieņem Francijas sabiedrību kā universālo cilvēktiesību iemiesotāju.

Republikāņu skatījums var sniegt skaidrojumu, kādēļ Francija ir kļuvusi par terorisma mērķi, bet tas saskaras ar grūtībām, kad nepieciešams skaidrot draudus, kuri nāk no valsts iekšienes, – jo vairums teroraktu veicēju ir Francijas pilsoņi un rezidenti. Kā skaidrot to, ka tik daudz Francijas pilsoņu cīnās Sīrijā? Ja karš tiek vests pret republikāņu principiem, tad lielākoties tas tiek izcīnīts republikāņu pozīcijās.

Franču laïcité palīdz izprast, kādēļ uzbrukt Francijai ir kļuvis stilīgi. Laïcité ir radikāla sekulārisma forma, kas radījusi labvēlīgu augsni reliģiskajam ekstrēmismam. Sākotnēji tā radās kā pretreakcija katolicismam, kas atteicās no 1789. gada revolūcijas mantojuma – parlamentārā režīma, reprezentatīvās demokrātijas utt. Laïcité ir ne tikai valsts un baznīcas nošķiršana, bet arī instruments, kuru Francijas Republika ir lietojusi simboliskajā karā pret reliģisko simbolu izmantošanu publiskās vietās.

Laïcité rašanās avots nav bijusi tolerance. Vēl joprojām nav. Tas drīzāk ir ierocis, ar kuru nodrošināt pilsoņu lojalitāti un ar kuru ierobežot reliģijas ietekmi izglītībā un publiskajā telpā. Katolicisms sen vairs nav Republikas raižu lokā, toties islāms jau divdesmit gadus tiek uztverts kā galvenais drauds. Jau atkal laïcité tiek izmantots, lai pamatotu vairākus likumus un politiskās stratēģijas. Šajā ziņā islāma radikālisms un franču laïcité ir ļoti atbilstoši pretinieki. Tie ir viens otram nepieciešami kā savas rīcības pamatojums, lai bombardētu, uzbruktu, slēgtu mošejas, aizliegtu reliģisko simboliku u.t.jpr.

Sociālvēsturiskais skaidrojums

Saskaņā ar sociālvēsturisko skaidrojumu Francija ir kļuvusi par uzbrukumu mērķi (it īpaši no savu pilsoņu un rezidentu puses) iekšējo problēmu – ekonomisko grūtību, jauniešu bezdarba, neveiksmīgas integrācijas un diskriminācijas – dēļ. Francija vairākas desmitgades ir neveiksmīgi centusies integrēt gan imigrantus, kas kā strādnieki ieradušies Francijā, lai palīdzētu atjaunot pēc Otrā pasaules kara sagrauto valsti, gan arī viņu bērnus, kas jau kļuvuši par Francijas pilsoņiem.

Lielākā daļa imigrantu ieceļoja no Francijas bijušajām kolonijām. Vislielākā franču kolonija – Alžīrija – ieguva neatkarību vienīgi pēc smaga kara ar spīdzināšanām un masu slepkavībām. (Francija īstenojusi masu slepkavības arī pirms kara ar Alžīriju, piemēram, 19. gadsimta kolonizācijas laikā vai Satīfā un Gālmā 1945. gadā.) Laika posmā no 1954. līdz 1962. gadam vairāk nekā pusotrs miljons franču karavīru tika nosūtīti uz Alžīriju. Iespējamais bojāgājušo skaits ir no 300 000 līdz 500 000. Francijas valdība karu oficiāli atzina tikai 1999. gadā, taču daudzu sirdsapziņa kara notikumus turpina pārvērtēt vēl joprojām. Pagātnes un tagadnes notikumu dēļ imigranti ir nonākuši ļoti nepatīkamā situācijā.

Šī gadiem veidojusies spriedze un sarežģījumi pārauga 2005. gada nemieros Francijas piepilsētās (banlieues). Daži, kā, piemēram, Alēns Finkelkrauts, pārprata nemieru iemeslus, uzskatot tos par kultūras un reliģisko motīvu vadītiem. Taču realitāte bija citādāka. Nemieru dalībnieki bija gados jauni cilvēki, dažādu kultūru un reliģiju pārstāvji. Lielākā daļa no viņiem bija francūži, kuri protestēja pret pārlieku lielo policijas vardarbību, ekonomisko iespēju trūkumu un diskrimināciju.

Sociālvēsturiskā skaidrojuma trūkums ir pārāk lielais uzsvars uz integrācijas neveiksmēm un pagātnes nozīmes izcelšana. Lielākā daļa imigrantu un viņu bērnu neatkarīgi no etniskās piederības ir integrējušies Francijas sabiedrībā. Tajā pašā laikā šis skaidrojums ir vērā ņemams, jo tas saskata problēmas sakni pašā Francijas sabiedrībā. Vislielākās grūtības sagādā Francijas ekonomikas nespēja nodrošināt pietiekami daudz darbavietu pat ekonomiskās izaugsmes laikā. Tas visvairāk ietekmē jaunus cilvēkus, it īpaši tos, kas dzīvo piepilsētu reģionos. 2013. gadā jauniešu bezdarbs 15–24 gadu vecuma grupā sasniedza 45% no tiem, kas dzīvoja vistrūcīgākajās Francijas piepilsētās. Nabadzība un vardarbība turpina pieaugt.

Stratēģiskais skaidrojums

Saskaņā ar šo skaidrojumu cēloņi uzbrukumiem pret Franciju saistīti ar tās diplomātiju un militāro iejaukšanos islāma zemēs. Mali un Sīrija šodien. Afganistāna un Lībija vakar. Karā pret džihādismu Francija atrodas pirmajās rindās. Tā ir bijusi viens no galvenajiem spēlētājiem sarežģītajās ģeopolitiskajās spēlēs, sūtot karavīrus uz Mali vai vadot gaisa uzbrukumus pār Sīriju. Tajā pašā laikā Francijas pilsoņi ir vieni no aktīvākajiem džihādistu atbalstītājiem. 2015. gada maijā 1700 Francijas pilsoņu cīnījās Sīrijā un Irākā. Vienīgi Tunisijai ar 6000, Saūda Arābijai ar 2500, Krievijai ar 2400, Turcijai ar 2000–2200 un Jordānai ar 2000 kareivjiem ir vairāk cīnītāju džihādistu rindās. Francija un tās pilsoņi ir aktīvi spēlētāji abās spēles laukuma pusēs.

Stratēģiskā skaidrojuma kontekstā tiek aktualizēta vēl kāda problēma – daudzi franču komentētāji un politiķi, īpaši konservatīvo uzskatu pārstāvji, uzsver nepilnības policijas un izlūkdienestu darbā, it īpaši Nicas terorakta gadījumā. Taču viņu kritika apskata vienīgi izdevušos teroraktus, aizmirstot par neveiksmīgākajiem. Aptuvenie aprēķini rāda, ka tiek īstenots tikai viens no miljons terorakta mēģinājumiem, pārējie tiek laikus apturēti. Ja tā patiešām ir, uzbrukumi nekādā veidā neliecina par problēmām ar policiju vai izlūkdienestu.

Kāpēc Francija?

Lielākā daļa "teroristu" (Nicas gadījumā vēl joprojām ir nepieciešami papildu pierādījumi, lai teiktu, ka uzbrucējs patiešām bijis pārliecināts džihādists) ir sociāli atpalikuši – viņiem ir zems izglītības līmenis un viduvēji darbi. Bieži vien viņiem ir krimināla pagātne (kas nav saistīta ar džihādismu), kā arī personiskas un psiholoģiskas problēmas. Viņi ir emocionāli un sociāli viegli ievainojami. Rupji sakot, viņi ir lūzeri. Viņu džihādismu veido nepatiesi uzskati un lēti mēģinājumi atgūt savu lepnumu un vietu sabiedrībā. To parāda trīs "teroristiem" raksturīgas iezīmes: jūsmošana par vardarbību filmās un videospēlēs, egocentriska savas darbības attēlošana (piemēram, ar "GoPro" kamerām) un vienaldzība pret islāmu.

Šajā un citos gadījumos Francija ik dienu uztur noteiktus mītus. Viens no pazīstamākajiem ir uzskats, ka terorisms, islāms un imigrācija ir cieši saistīti un valsti degradējoši. Tā nav taisnība. Terorisms ir ticis piekopts daudzās valstīs un ideoloģijās, piemēram, nacismā un komunismā. Francija ir piedzīvojusi anarhistu, rojālistu, antidekolonizācijas aktīvistu, Korsikas un basku valsts atbrīvošanas kustību, kreiso radikāļu u.c. uzbrukumus. Šī brīža terorismu lielākoties īsteno Francijā dzimušie pilsoņi.

Ir vairāk nekā skaidrs, ka Francijai ir problēmas ar vardarbību. Tās vēsture ir bijusi visai daudzveidīga – revolūcijas, dumpji, kari utt. Francijas iedzīvotāju savstarpējās attiecības ir daudz saspringtākas, politiskā kultūra ir daudz vairāk konfrontējoša (regulārie streiki) un sociālā hierarhija ir daudz izteiktāka nekā citās valstīs, it īpaši Ziemeļeiropā.

Tādā nozīmē "Islāma valsts" ir oportūnistiska. Tās sabiedrisko attiecību tēls veidojas no katra uzbrukuma, kuru kaut nedaudz var sasaistīt ar islāmismu. "Islāma valsts", gluži tāpat kā "Al-Qaida", ir zīmols, kas vēlas piesaistīt vairāk sabiedroto un iegūt zināmu reputāciju. Šī grupējuma galvenie rīki ir manipulēšana ar sabiedrību, it īpaši Rietumu valstīs, radot priekšstatu, ka tas ir daudz spēcīgāks un ietekmīgāks nekā patiesībā.

Tādējādi uzbrukumus Francijai un Francijas pilsoņu kūdīšanu uzbrukt savas valsts iedzīvotājiem var saukt par oportūnistiskiem. Tas nozīmē izmantot pastāvošo neapmierinātību, kura barojas no vēsturiskās, ekonomiskās un sociālās spriedzes, lai rīkotu uzbrukumus pret simbolu (Francijas Republiku un pašpasludinātu cilvēktiesību aizstāvi), kas leģitimē "Islāma valsts" džihādistu nostāju. Īsāk sakot, uzbrukumi Francijai ir viegls veids, kā iegūt noteiktu reputāciju.

2015. un 2016. gada uzbrukumi atbrīvoja sen snaudošus impulsus. Tagad jebkurš garīgi atpalicis indivīds vai lūzeris, kas nobrauc gājējus, sadur policistu, saņem ķīlniekus vai uzbrūk sinagogai, publiski tiks parādīts kā "terorists", sniedzot "Islāma valstij" iespēju pārspīlēt savas operatīvās iespējas. Pats svarīgākais ir komunikācijas tīklu un lētas reputācijas veidošana.

Francijai ir daudzas – daļēji neapzinātas – problēmas. Francijai ir problēmas ar vardarbību. Francijai ir problēmas ar nestabilām un nevienlīdzīgām sociālajām attiecībām. Francijai ir problēmas ar vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu. Francijai ir problēmas ar savu koloniālo pagātni. Francijai ir problēmas ar militāru iejaukšanos citu valstu konfliktos. Pats skumjākais, ka par visām šīm problēmām nākas maksāt Francijas pilsoņiem. Un cena ir ļoti augsta.

Tulkojusi Ance Kristāla