Redzējumi
08.11.2013

Franca Kafkas klīniskā universitātes slimnīca

Komentē
10
Saglabā

Kādā otrdienā, kad vairums cilvēku modās, dzēra rīta kafijas un brauca uz darbu, es ņēmu trīs pidžamas, zobubirsti un grāmatu un devos stāties Stradiņos. Rudens pilsētā bija silts un smaržīgs, un es jutos kā pametot viesības par ātru.

Kad pirms dažiem gadiem asins analīzes uzrādīja zemu balto asins ķermenīšu jeb leikocītu skaitu, vēl biju laimīgā neziņā, kādas pārmaiņas mani sagaida. Pēc vairākām atkārtotām analīzēm izrādījās, ka zemie rādītāji ir hroniski, bet tas parasti ir simptoms kādai nopietnai slimībai – HIV, hepatītam vai onkoloģiskām saslimšanām. Varena loterija. Leikocīti organismā ir atbildīgi par imunitāti, tāpēc aizvien biežāk pieķērās vīrusi, saaukstēšanās un iekaisumi. Gaidīšana poliklīniku reģistratūrās vai pie ārstu kabinetu durvīm diagnozes meklējumos kļuva par rutīnu, tāpat arī rindas analīžu laboratorijās, plāksteri uz vēnām, desmitiem reižu pārstāstīta slimības vēsture un, protams, nebeidzamie draugu un radu padomi.

– Zema imunitāte? Medu vajag ēst!

– Vecomamm, tam ir klīnisks iemesls.

– Nav ko ieņemt galvā visādas muļķības, ēd dzērvenes un domā pozitīvi! Kas tad jaunam cilvēkam var kaitēt.

Pēc virknes izmeklējumu, tostarp trīs kaulu smadzeņu biopsijām, speciālistu galvu grozīšanas un roku plātīšanas vairāku gadu garumā, tomēr tika noteikts vainīgais – reta un neārstējama slimība, ar kuru pie atbilstošas terapijas var sadzīvot. Nekas iepriecinošs, tomēr nav arī sliktākā loze.

Diemžēl organisms nozīmēto terapiju neatzina un leikocīti turpināja kristies, kamēr kļuva bīstami atrasties uz ielas – visur un visi apdraudēja ar potenciāliem vīrusiem un infekcijām, kurām imunitāte nespētu pretoties. Ārstējošais speciālists atzina, ka nepieciešams stacionārs. It kā ar to nebūtu pietiekami, zemā imunitāte jau bija parūpējusies par to, ka kāda pumpa dažu dienu laikā izvērtās augonī, kurš savukārt kļuva par lielu, vaļēju brūci. Tik sāpīgu, ka tās vietā es labāk izvēlētos vēl vienu biopsiju. Tāpēc, ierodoties slimnīcā, man bija nepieciešama ne tikai leikocītu pieburšana, bet arī brūces ārstēšana.

Vienos dienā nonācu neatliekamās palīdzības nodaļā.

Soma ar līdzpaņemto bija smaga, jēlums sāpēja pie katra soļa. Zinātāji tika brīdinājuši, ka uzņemšana vienā no Rīgas lielākajām slimnīcām var vilkties ilgi, turklāt dežūrējošā ķirurga apskates nepieciešamība visu paildzina vēl vairāk. Izmisuma perspektīva bez alternatīvām. Neatliekamās palīdzības nodaļā valda neatliekamas sāpes – katram tajā nonākušajam ir tūlītēja vaina, kuru nepieciešams novērst. Nonākot tur, es negaidīju, ka pretī steigsies Džordžs Klūnijs vai doktors Hauss, cerēju vien uz drīzu palīdzību, sāpju mazināšanu, skaidru un atvieglojošu speciālista viedokli. Taču "neatliekama palīdzība" kļūst par nosacītu jēdzienu, attopoties rindas galā, – tavas sāpes nav svarīgākas vai neatliekamākas par citu sāpēm, kuri atnākuši pirms tevis. Un tādu ir daudz. Ja būtu zinājusi, ka no turienes izkļūšu pēc septiņām stundām, iespējams, būtu kritusi pie zemes un raudājusi kā kādreiz bērni veikalā. Raudāšana nāca dažas stundas vēlāk.

Tiku aizvesta gaidīt garā telpā, kur gultu pie gultas sarindoti ar ātrajām palīdzībām atvesti gulošie pacienti – lielākoties veci un nevarīgi. Savā starpā viņus atdalīja aizkari. Pīkstēja monitori, un signāli saplūda vienā sākumā kaitinošā, vēlāk trulā un apdullinošā troksnī. Uzgaidāmie krēsli atradās aiz šīs gultu rindas, šaurā ejā starp logu un vecīšu pakaušiem. Šo absurdo fen šui es nevarēju aptvert visu laiku, kopš tur atrados. Kad pie gulošajiem ieradās ārsts uz iztaujāšanu vai izmeklēšanu, galvgalī sēdošajiem neatlika nekas cits, kā noklausīties svešā bēdu stāstā vai noskatīties intīmos izmeklējumus. Kādai dāmai turpat uz vietas nācās vilkt nost bikses, kamēr ārsts čaloja kaut ko par "dupsīti". Vairāki pacienti mēģināja celties no gultas – kāds, nesaprazdams, kur atrodas, vēl kāds – uz tualeti. Visi par to saņēma māsu aizrādījumus, nepaklausīgākos pēc atkārtotiem rājieniem sēja pie gultas. Kāda sieviņa ilgi stīvējās ar sanitāru, kurš uzstāja, ka jāčurā pīlē, jo celties no gultas ir stingri noliegts. Viņai šāds piedāvājums šķita skandalozs. Beigās uzvarēja pīle un visi, vecajai kundzei par šausmām, dzirdēja nodevīgo urīna strūklu un sanitāra skaļās uzslavas.

Laikam jau kādu īpašu karmisku pārkāpumu dēļ mana brūce atradās uz dibena, tāpēc sēdēt varēju tikai īslaicīgi un uz viena sāna. Blakus sēdošie bija acīmredzamās sāpēs, cits saķēris galvu, cits smagi elpoja. Šīs anonīmās ciešanas kopā ar bezgalīgo gaidīšanu veidoja indīgu kokteili, ko visi malkojām kopīgā bezcerībā. Kāds vecs vīrs sēdēja, atspiedies uz spieķa, pietrūkās kājās, noteica "ёб твою мать, блядь" un gaidīja tālāk – un tā ik pēc minūtes. Jauna sieviete pa telefonu kādam stāstīja, ka atbraukusi no agra rīta, esot paņēmuši analīzes, tagad vairākas stundas gaidot atbildi. Cita sūdzējās par stiprām sāpēm vēderā – sonogrāfijā pārbaudījuši pavisam citā pusē, nekā viņa teikusi. Ik pa laikam pie kāda no gaidītājiem pienāca ārsts un turpat, pārējiem dzirdot, paziņoja analīžu rezultātus, diagnozi un nozīmēja terapiju – visbiežāk izrakstīja zāļu recepti un sūtīja mājās. Pacienti bija laimīgi par sev pievērsto uzmanību un neuzdrošinājās iebilst, ka tas viss nebūtu jādzird arī pārējiem gaidītājiem. Uz blakus galda atradās metāla tējkanna ar uzrakstu "vārīts ūdens" un plastmasas glāzītes. Aizkliboju padzerties, kanna bija tukša.

Dežūrķirurgs – tas pats, kura viedoklis man bija nepieciešams pirms stāšanās nodaļā – pārvietojās gandrīz skriešus. Jauns, maza auguma, sarkanā kreklā, baltajam halātam plīvojot aiz muguras, viņš atgādināja Sašu Belovu no seriāla "Brigāde". Pirmo reizi viņš man pievērsa uzmanību pēc pusotras stundas, uzaicināja uz apskates telpu un pa ceļam, vedot cauri gaidošu pacientu pilniem gaiteņiem, skaļi jautāja: "Nu ko, dupsītis sāp?" Laikam šis vārds viņam ļoti patīk. Pēc apskates nozīmēja brūces sonogrāfiju, lai pārliecinātos, vai zem tās nav strutu. Sonogrāfiju gaidīju vēl pusotru stundu. Vecītis turpināja lamāties. Sirms vācietis sēdēja, pievienots sistēmai, un skaļi raudāja telefonā. Kāds bandīts ar zelta krustu uz kailām krūtīm un, kā varēja noprast, durtu brūci strīdējās ar apsargu. Stāvēju kājās, atspiedusies pret sienu, un hipnotizēju sonogrāfijas kabineta durvis. Kad beidzot nosauca manu uzvārdu, steberēju iekšā. Gulieties uz muguras, paceliet krekliņu, skatīsimies vēderu. Kā – vēderu? Kāpēc vēderu? Ārste tikai tad ielūkojās manā slimības vēsturē – ak, pareizi, jums tas dibens. Sonogrāfija nekādas strutas neuzrādīja. Ķirurgs, garām cilpodams, uzsauca, ka tūdaļ atnākšot mani pārsiet un varēšu būt brīva. Turpināju stutēt gaiteņa sienas. Atveda dzērāju stilīgā jakā ar smalku mobilo telefonu un pārsistu aci. "Где здесь можно покурить", prasa. "И жрать," viņš līgojas un bļauj pa gaiteni, "я хочу жрать." Ķirurgs pabāž galvu – tad jāiet uz restorānu. Ēst. Par to es biju aizmirsusi, bet kā atcerējos, sajutu izsalkumu. Rupjais vecītis izvilka sviestmaizes. Ēstgriba mazliet novērsa uzmanību no sāpēm.

Kad Saša Belovs beidzot aicināja uz procedūru telpu, pulkstenis rādīja seši. Apgūlos uz galda, nolaistām biksēm. Bīdāmās durvis stāvēja pusvirus, aiz tām – pacienti. Nespēju gan par to satraukties, baidījos, kas notiks. Sekoja sliktākais – ārsts, neskatoties uz sonogrāfijas rezultātiem, tomēr nolēma iegriezt, lai meklētu strutas. Iedūra anestēziju, es kliedzu aukstajā spilvenā. Nesāp vairs? – prasa Saša un baksta brūcē. Sāp, atbildu. Bet mazāk, vai ne? – viņš pārjautā un, nesagaidījis atbildi, griež. Jutu, kā kaut kas notek gar kāju. Vai tās būtu strutas? Strutu neesot. Saša uzlika ātru pārsēju, nolika salvetes un izgāja. Cēlos kājās un ieraudzīju, kam tās domātas, – kājstarpe, vēders, kušete – viss asinīs. Slaucījos un raudāju balsī. Kāpēc te nav neviena, kurš palīdzētu sakopties, neviena, kura priekšā turpināt izlikties pieklājīgam un drosmīgam? Pēc brīža saņēmos un gāju ārā. Tur sēdošie skatījās uz mani ar nesmalkjūtīgu žēlumu.

Lai saņemtu savu izrakstu un varētu doties uz nodaļu, bija jāgaida vēl krietna stunda. Veca sieva ar zilu kāju gulēja gultā un neko nesaprata. Ārsts vairākkārt jautāja: "Piekritīsiet amputācijai?", bet atbildi nesagaidīja. Ātrie atveda jaunu puisi ar viscaur apsaitētu seju. Rokās viņš turēja brilles, caur apsējiem sūcās asinis. Kāda meitene laimīgi stāstīja pa telefonu, ka esot jau septītā nedēļa un sonogrāfijā dzirdējusi, kā pukst sirsniņa.

Saša Belovs atdeva man antibiotiku recepti, atvainojās par ilgo gaidīšanu un teica, ka drīkstu iet mājās. Es nevaru iet mājās, man ir nosūtījums uz nodaļu – trešo vai ceturto reizi saku, vairs necerot, ka šī informācija viņu sasniegs. Galu galā viņam šajā dienā ir bijuši vairāki miljoni citu pacientu. Samaksāju septiņi sešdesmit un nospriedu, ka takse ir lats stundā. Aizkavējos reģistratūrā – tur neticēja, ka man nepieciešams stacionārs, lai gan uzrādīju nodaļā izsniegtu papīru, uz kura rakstīts: "Nosūtām pie jums uz uzņemšanu. Ja izdzīvo, sūtiet atkal pie mums." Aptuveni tā, tikai dakteru valodā. Pēc pusstundu ilgas skaidrošanās un telefonzvaniem izkļuvu no turienes neticībā, ka šai dienai pienācis gals.

Nodaļā nonācu septiņu cilvēku palātā.

Turpmākās divas nedēļas, ko tur pavadīju, daudz neatšķīrās no šīs pirmās dienas, par mierinājumu kalpoja vienīgi gulta un tuvinieku sanestiem ēdieniem piestūķēts skapītis. Savas un citu sāpes, pamestības sajūta – tas viss atkārtojās dienu no dienas, it kā piepildot uzņemšanas nodaļas apsolījumu – tu nekad vairs nebūsi tāds, kāds šeit ienāci. Svešas telefona sarunas, viena neslēdzama duša uz visām palātām, dienasgaismas lampas, bezgaiss, bezmiegs un garlaicība – tie visi šķita sīkumi, salīdzinot ar neziņu, bezgalīgo ārstu uzmanības un konstruktīvu paskaidrojumu gaidīšanu. Iznācu no turienes apārstēta – kā saplīsis trauks, kas salīmēts ar siekalām.

Pēc slimnīcas sākušas kaitināt ainas filmās, kur kāds ir smagi ievainots. Epizodes, kur varonim velk ārā lodes bez narkozes, šķiet bezgaumīgas un amorālas. Sāpju realitātē nav nekā aizraujoša, tās ir asaras, vemšana, samaņas zudums. Sāpes ir vientuļas – ne tu vari dalīt biedra sāpes, ne viņš – tavas. Paša sāpes šķiet kā pasaules gals, bet, kad tādus pasaules galus nosēdina uzgaidāmajā gaitenī vai nogulda rindā, kurš no tiem ir galīgāks?

Kad biju maza, man likās, ka policisti vienmēr palīdzēs pret ļaundariem. Tā bija briesmīga diena, kad aptvēru, ka policisti ne vienmēr var vai grib palīdzēt un, vēl trakāk, – viņi paši mēdz būt ļaundari. Šoreiz sapratu, ka ne vienmēr palīdz dakteri. Dīvainā kārtā es nedusmojos. Manā vietā dusmojas ģimene vai draugi, es tikmēr naktīs redzu sapņos palātu, skumjus vecus cilvēkus, vaļējas brūces, amputētas kājas. Skrienu pa gaiteņiem, meklēju kādu – neviena nav. Ir tāda robeža, aiz kura neviens vairs nepalīdzēs – tāpēc, ka nevarēs, vai tāpēc, ka nepaspēs, negribēs, aizmirsīs.

Baiba Petrenko

Baiba Petrenko ir studējusi kultūras teoriju, strādā ar bērniem, tulko un audzina dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
10

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!