Ja būt par nihilistu nozīmē būt apsēstam ir izzušanas veidu, nevis ar ražošanas veidu, tad es esmu nihilists. Izzušana, aphanisis, implozija, Furie des Verschwindens. Transpolitika ir izzušanas veida ievēlēta sfēra (reālā, jēgas, scēnas, vēstures, sociālā, indivīda). Patiesību sakot, tas nemaz nav tāds nihilisms: izzušanā, iztukšotajā, nedrošajā un indiferentajā formā, vairs nav pat patosa, nav nihilisma patētikas - šīs mītiskās enerģijas, kas vēl ir nihilisma, radikalitātes, mītiskā nolieguma, dramatiskās anticipācijas spēka radītāja. Tā pat vairs nav vilšanās - ar valdzinājuma pieskaņu, pavedinoša un nostaļģiska par vilšanos. Tā vienkārši ir izzušana.
Šīs izzušanas radikalitātes pēdas ir atrodamas jau pie Adorno un Benjamina, paralēli ar dialektikas nostaļģisku praksi. Jo ir nostaļģija pēc dialektikas, un, bez šaubām, visjutīgākā dialektika turklāt ir nostaļģiska. Bet, dziļāk ielūkojoties, Benjaminam un Adorno ir cita tonalitāte - melanholija, kas saistīta ar pašu sistēmu, neārstējama un ārpus jebkuras dialektikas. Tā ir šo sistēmu dialektika, kas šodien gūst virsroku pār ironiski caurspīdīgajām mums visapkārt esošajām formām. Tieši melanholija kļūst par mūsu galveno kaislību.
Tas vairs nav gadsimta beigu splīns vai dvēseles neskaidrība. Tas vairs nav nihilisms, kas tiecas savā ziņā visu normalizēt ar destrukcijas, kaislīgas nepatikas - ressentiment - palīdzību. Nē, melanholija, tā ir funkcionālo sistēmu, pašreizējo simulācijas, programmēšanas un informācijas sistēmu galvenā tonalitāte. Melanholija, tā ir jēgas izzušanas veidam, jēgas izgaišanas veidam operatīvajās sistēmās iekšēji piemītoša kvalitāte. Un mēs visi esam melanholiķi.
Tulkojusi Sarmīte Madžule.
0