„Atraitnes plīvurā tērpta, mīklaina un pūļa mēmi līdzi rauta, dzejnieka skatienu šķērso nepazīstama sieviete. Vienā teikumā izsakoties, sonets [„Garāmgājējai”] liek noprast - parādība, kas fascinē lielpilsētniekus: tā ne tikai iegūst pūlī savu pretstatu, sev naidīgu elementu, bet pūlis pats to pienes klāt. Lielpilsētnieka sajūsma ir mīla ne tikai no pirmā, bet arī no pēdējā acu uzmetiena. Šajā dzejolī valdzinājuma mirklis sakrīt ar šķiršanos uz mūžīgiem laikiem. Tādējādi sonets rāda šoka, pat katastrofas figūru. Taču līdz ar aizgrābto cilvēku šī figūra skar arī viņa sajūtas būtību. Tas, kas liek ķermenim sarauties krampjos - „uztraucies, kā siržu lauzējs slims”, tur stāv rakstīts - nav vis tā aplaimojums, ar ko viņa būtību līdz pat tālākajam nostūrim pārņem Erots; tam drīzāk piemīt kaut kas no tā seksuālā apmulsuma, kurš var pārņemt tikai vientuli. Ja līdzīgi Tibodē uzskata, ka šīs vārsmas „varēja rasties vienīgi lielpilsētā”, tad ar to vēl nekas daudz nav pateikts. Tās uzrāda stigmas, ko eksistence lielpilsētā atstāj mīlestībai. Tieši tā šo sonetu tika lasījis Prusts, kas tādēļ sērās tērptās dāmas atveidojumam, kura viņam kādudien parādījās Albertīnes veidolā, piešķīra rosinošo parakstu la Parisienne.
No vācu valodas tulkojis Ivars Ijabs.
0