25. martā pirmizrādi piedzīvojusi Lauras Grozas-Ķiberes izrāde "Pēc Jūlijas jaunkundzes", kuras pamatā ir Patrika Mārbera versija par Strindberga slaveno lugu.
"Vasaras reibinošā saulgriežu nakts atbrīvo dēmonus, kas slēpjas dabā un cilvēkos. Lauku mājā bagātā, skaistā, ambiciozā nama saimniece Jūlija kalpotāju virtuvē uzmeklē Džonu – sava tēva šoferi. Pārbaudot savas jauniegūtās brīvības robežas, attiecības starp nama saimnieci un tēva kalpotāju iegūst jaunus pavērsienus. Kaislīgā nakts izvēršas cīņā uz dzīvību un nāvi, kurā izdzīvos stiprākais. Jūlijas jaunkundzei būs jāatrod izeja no sarežģītā stāvokļa," vēsta izrādes anotācija.
Lomās: Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Jūlijas jaunkundze), Dainis Grūbe (Džons), Kristīne Nevarauska (Kristīna). Scenogrāfs - -8, kostīmu māksliniece – Jolanta Rimkute, gaismu mākslinieks – Jānis Sniķers.
"Strindberga "Jūlijas jaunkundze" ir viena no tām retajām lugām, kas pieļauj diezgan plašas interpretācijas iespējas, neskatoties uz to, ka tā ir perfekti un dzelžaini uzkonstruēta. Autors galveno varoņu attiecības ir uzbūvējis psiholoģiski ārkārtīgi ticami, tomēr neverbalizējot (un tas man patīk) iespējamo iemeslu tik radikālām izvēlēm šajā naktī. Ir dažādas norādes, kas mūsdienās provocē uz ļoti konkrētām asociācijām, bet gadus 100 atpakaļ pieļāva citus akcentus. Patriks Mārbers nebūtu šo savu versiju "Pēc Jūlijas jaunkundzes" radījis bez Strindberga absolūti talantīgā autordarba, pats atzīstot, ka dziļi apbrīno Strindbergu (nevis mīl, kas būtiski). Attiecīgi arī režisori, iestudējot šo lugu dažādos laikos, interpretē notikumus gan pēc savas pieredzes, gan laika gara. Šī ir viena no tām lugām, kuras izrāžu versijas laikam esmu redzējusi visvairāk, pārliecinoties, cik tās spēj būt atšķirīgas, pateicoties interpretāciju iespējām. Tas, kas man patīk Mārbera versijā, ir tas, ka lugas varoņu konflikts ir daudz nežēlīgāks, brutālāks… tāds kā burtiskāks," sarunā pirms pirmizrādes stāsta režisore.
0