Nesen Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja galvenajā ēkā noslēdzās izstāde par dzīvi pirms interneta, savukārt šovakar, 22. februārī, izstāžu zālē "Arsenāls" atklās Latvijas simtgadei veltītu laikmetīgās mākslas ekspozīciju "Nākotnes valsts", kurā 22 mākslinieki piedāvās savas versijas par pasaules un Latvijas nākotni.
"Sabiedrībā bieži izskan jautājums – uz kurieni Latvija virzās? Uz kādu nākotni? Izstādes darbos parādās sabiedrības sajūtu koncentrāts, kas ietērpts mākslas formā," stāsta izstādes kuratore Elita Ansone.
Izstādē piedalās mākslinieki Artūrs Arnis, Aigars Bikše, Andris Breže, Izolde Cēsniece, Ivars Drulle, Andris Eglītis, Miķelis Fišers, Gints Gabrāns, Atis Jākobsons, Ernests Kļaviņš, Liene Mackus, Katrīna Neiburga, Leonards Laganovskis, Kirils Panteļejevs, Anta Pence, Krišs Salmanis, Māris Subačs, Ivars Veinbergs, Artūrs Virtmanis, Andris Vītoliņš, Rihards Vītols un Aija Zariņa, kuri tika aicināti iztēloties, kāda varētu būt pasaule vai Latvija tuvākā vai tālākā nākotnē, un radīt izstādei jaunus darbus – tēlniecību un glezniecību, instalācijas, videofilmas, animāciju.
Mākslinieks Miķelis Fišers, kurš veidoja ironisku un futūristisku Latvijas ekspozīciju pagājušā gada Venēcijas biennālē, par savu darbu "Jaunā zeme. Pirmā karaļa inaugurācija" stāsta: "Kā ezotērikas cienītājs bieži saskaros ar informāciju, ka cilvēku rase un planēta transformējas, ka mums palīdz kosmiskie spēki, turklāt bieži tiek pieminēta kosmiskā koalīcija, kas asistē šajā procesā. Velkot paralēles ar Latviju, doma ir diezgan vienkārša – nebūs jau nekādas no ārpuses iniciētas transformācijas, un, ja arī būs, tā droši vien nesīs maz labuma. Ja šis process nenāk no iekšienes – un šeit es pat nedomāju valsti, bet katru cilvēku atsevišķi – tas nav ilglaicīgs un noturīgs. Nekas nenotiks, ja mēs pašos pamatos neizmainīsim sevi."
Savukārt mākslinieks un izstādes vizuālās identitātes autors Krišs Salmanis radījis kinētisku instalāciju, kurā mehānisms lēnām plēš Latvijas karoga krāsas audumu: "Manuprāt, svarīgākais ir nevis gaidīt kaut ko, bet rīkoties, lai uzreiz būtu labi. Mans darbs ir atgādinājums par to sev pašam. Esmu beidzot nodibinājis uzņēmumu un godīgi maksāju nodokļus. Ik pēc trīs mēnešiem mana grāmatvede atsūta summu, kas jāiemaksā, un katrreiz man iekšā ir tāds strikšķīts, kam jātiek pāri. Katrreiz, kad pasveicinu kaimiņieni, kas mani nekad nesveicina, un viņa skatās man cauri tukšām acīm, atkal iekšā kaut kas nostrikšķ. Tie ir tie brīži, kas veido balto līniju sarkanajā audumā – mūsu nākotnes valsti."
"Te ir jārunā par laikmetu. Esmu dzimis 1963. gadā, gadu vēlāk pie varas nāca Brežņevs. Tajā laikā vārdu savienojums "nākotnes valsts" nozīmēja kaut ko citu. Atmodas bērniem šis jēdziens nozīmēja sapni, bet man mācīja, ka 1017. gadā ir noticis kaut kas labs, visi sliktie aizsūtīti kaut kur projām un aiz apvāršņa jau redzams kaut kas pavisam labs, tāpēc man "nākotnes valsts" atgādina par bērnību un pasauli tajā laikā," par savu darbu stāsta Māris Subačs.
Izstāde norisinās Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros un būs apskatāma no 23. februāra līdz 20. maijam
0