Žaņa Lipkes memoriāls Ķīpsalā veidots cilvēkglābējam, kurš, riskējot ar savu un ģimenes dzīvību, izglāba un pie sevis mājas pagalmā izraktā bedrē ilgstoši slēpa ebrejus un citus valdības vajātos. Tas atrodas Mazajā Balasta dambī 8, blakus viņa sētai.
Agnese Gaile-Irbe raksta: "Pagalmā zem malkas šķūņa bija izrakts pazemes bunkurs. Tur Žanis Lipke bija iekārtojis patversmi no ebreju geto izglābtajiem cilvēkiem. Viena izeja no bunkura esot bijusi zem suņu būdas, otra – ziemeļu puses nogāzē. Otrā pasaules laikā 3 x 3 metrus lielajā bedrē pastāvīgi uzturējās 8 līdz 12 cilvēki – bieži ļoti ilgu laiku. [..]
Askētiskā tumšpelēkā koka ēka bez logiem atgādina uz mutes apgāztu krastā izvilktu laivu – kā pārcēlāja laivu, kas savu pārcelšanās uzdevumu ir izpildījusi. Tā atgādina arī Noas šķirstu, kas pēc plūdiem nolaidies atpakaļ uz sauszemes ar laimīgajiem izdzīvotājiem – jauno cilvēci, kuru Dievs nolēmis vairs neiznīcināt. Visbeidzot tā atgādina arī melnu šķūni – savulaik zvejnieku apdzīvotajai Ķīpsalai raksturīgu darvotu, vēja sašķiebtu būvi no strūgu plankām ar īpatnēju smaržu. Arī no iekšpuses, kur pa šķirbām starp rupji tēstiem dēļiem spraucas gaisma, ēka grib liecināt par to Ķīpsalu, ko mēs neesam piedzīvojuši un vairs nepiedzīvosim, – ar tvaikoņa piestātni, viensētām, zivju kūpinātavām un neizmantotiem smilšu klajumiem. [..]
Tieši virs bunkura pirmajā stāvā atrodas tā sauktā sukka – sastatnēm līdzīga trausla koka konstrukcija bez jumta ar caurspīdīgām papīra iekšsienām. No ārpuses tā apšūta ar melniem dēļiem, lai atgādinātu Lipkes malkas šķūni. Jūdaismā par sukku sauc pagaidu patvērumu vai būdu, kuras reliģiskā nozīme tiek atzīmēta tā saucamajos Būdiņu svētkos jeb Sukotā. Ebrejiem sukka atgādina par seno israēļu teltīm un trauslajiem mitekļiem, kuros tie pavadīja 40 gadu pēc tam, kad Dievs ar Mozus starpniecību tos bija izvedis no verdzības Ēģiptē, bet vēl nebija aizvedis uz Apsolīto zemi."
Zaiga Gaile: "Sukka attēlota ideālā Latvijas ainavā vasaras vidū, mākoņi, kalni, lejas, lauki. Kad atnāk ebreji un viņiem to pasaka, tad viņi saka: oh, skaidrs! Tas viņiem ir tāds ļoti saprotams tēls."
Foto: Ansis Starks
Zaiga Gaile: "Darbs ar privātajiem pasūtītājiem, tualetes podiem un gultām – tu kādreiz jūties izsīcis. Šķiet, ka esi kļuvis par bagātu cilvēku pakalpotāju. Tāpat kā pie ārsta – cilvēki stāsta par savu dzīvi un par savu ģimeni, tāpat kā nav nekā interesantāka, kā stāstīt par savām slimībām. Un es pacietīgi klausos. Iedomājieties, cik intīmās attiecībās arhitekts stājas ar savu klientu – viņš zina paražas, kurā pusē katrs guļ, kā un cik bieži viņš naktī iet čurāt, kādi ir maltītes paradumi, mājas sadzīve, vai ir galds, vai visi tup pie letes vai ēd pie televizora. Tas viss ir projekts. Un tam visam pa starpu tu reizēm jūties ļoti izsīcis. Šis muzejs kaut kā atdod dzīvē jēgu, kaut kas tāds, kas nav tik sadzīviski šaura apkalpošanas joma."
0