Domas
13.05.2013

Filozofija, laba dzīve vai lepnība

Komentē
2

Piedāvājam noklausīties lekciju "Filozofija, laba dzīve vai lepnība", ko 2013. gada 29. aprīlī lekciju cikla "Septiņi nāves grēki" ietvaros nolasīja Haralds Matulis.

Definēsim filozofiju kā metodi – tā ir brīva domāšana par svarīgo, ievērojot loģikas likumus. Ne autoritātes, ne dogmas vai tradīcijas, bet paša spriedums. Šādā gaismā skatīsim turpmākos piemērus no dažādām reliģiskām un filozofiskām tradīcijām un raudzīsim, kas mūs pārliecina. Filozofija tātad ir izziņas metode. Laba dzīve ir mērķis. Filozofija ved cilvēku pie labas dzīves, jo domāšana ļauj saprast, kas ir svarīgs un kas ne.

Lepnība ir problēma, ar ko var gadīties saskarties, tiecoties pēc labas dzīves. Līdzās pārējiem nāves grēkiem – iekārei, negausībai, mantkārībai, slinkumam, dusmām, skaudībai – lepnība (superbia (lat.), hubris (gr.)) izceļas ar to, ka tā ir kontemplatīvs grēks. Seši pārējie ir saistīti ar ķermeniskām vai afektīvām rīcībām. Lepnības grēkam nav konkrēts saturs, bet tā būtība ir nepamatota iedomība uz kaut ko – iedomība uz savu izcilo personību, iedomība par saviem labajiem darbiem, pārmērīga sevis mīlēšana vai pārlieka pārliecība par savu pareizību un dievbijīgumu. Lepnības pretstats un praktizējamais tikums ir pazemība.

Viena no senākajām labas dzīves filozofijām ir hedonisms – laba dzīve ir tāda, kurā ir pēc iespējas vairāk baudas un mazāk sāpju un ciešanu. Naivā hedonisma pieeja ir maksimāli vairot baudas – ja šajā mirklī var izvēlēties starp divām alternatīvām, tad jāizvēlas tā, kas sniedz vairāk baudas. Šāda pieeja pārstāv uzskatu, ka dzīve ir īsa un jāizbauda katrs mirklis, un, jo vairāk dzīve būs aizpildīta ar baudām, jo mazāk laika paliks ciešanām. Epikūrs (341 – 271 p.m.ē.) saglabā baudu kā labas dzīves augstāko principu, taču savā pieejā ir izsmalcinātāks. Tā kā nepiepildītas vēlmes ir viens no nelaimīguma cēloņiem, tad Epikūrs aicina atturēties no baudām, kuras ir zūdošas un nav paturamas. Bauda ir subjektīva – tā ir kombinācija no notiekošā un cilvēka vērtējuma tam. Pēc Epikūra mācības – mazāk zināsi (par to, kā tev trūkst), laimīgāk dzīvosi. Reiz iepazinušam kādas baudas, cilvēkam ir grūtāk no tām atturēties, nekā nezinošam. Tāpēc dzīves līmeņa un ienākumu palielināšanās nenes ne tuvu tik lielu baudu, cik proporcionāli ciešanas sagādā līdzīga ienākumu samazināšanās. Epikūrs definē baudu caur sāpju un ciešanu neesamību – laime ir ķermenisko un garīgo ciešanu pilnīgs iztrūkums. Un tāpēc īstens epikūrietis drīzāk dzīvo askētisku dzīvi, lai gan mērķis ir tāds pats kā dzīves baudītājam hedonistam.

Tā kā epikūrieša dzīve ir individuālistisks projekts ar atbildību tikai pašam pret sevi, nevis Dievu vai kādu augstāku lietu kārtību, tad lepnība pati par sevi nav ļaunums. Ja cilvēks ir ļoti pašapmierināts un laimīgs ar sevi, tad jau nekāda skāde netiek nodarīta. Vai praktiski iespējams būt ļoti pašapmierinātam, lepnam un dzīvot labi, tas jau atkarīgs no katra personības. Tāda ir vārdu salikuma "laba dzīve" otra nozīme. Līdzās filozofiskiem meklējumiem tas nozīmē arī – laba dzīve kā turība un pašapmierinātība, kurā cilvēks no "labas dzīves" ir kļuvis neredzīgs pret citu vajadzībām un savu tukšību. Bībele par to mums saka: "Redzi, tas bija tavas māsas Sodomas noziegums: lepnība, maizes pilnība un dzīve bez bēdām, tāda bija viņas un viņas meitu dzīve. Bet nabagam un trūkuma cietējam tā nesniedza palīdzīgu roku" (Ecehiēla grāmata, 49). Laba dzīve un lepnība iet roku rokā. Kāpēc gan cilvēki tiecas pēc lielas mājas, smalkas mašīnas, augsta sociālā statusa? Tie visi ir veidi, kā ļaut justies sev labāk šajā dzīvē.

Viens interesants jautājums, ko mūsdienu kultūra uzdod Epikūram, – ja cilvēkam izdotos paturēt iegūtās baudas un kāpināt tās, vai arī tādā gadījumā labāk atturēties no baudu iegūšanas? Ja cilvēks ir bagāts un var atļauties visu, ko var iedomāties, – kāpēc gan viņam to nedarīt? Aizvien jaunas, aizvien spēcīgākas baudas, prātīgi pamazām palielinot devas visas dzīves garumā, – tā varētu derēt kā labas dzīves stratēģija. Laba dzīve – tā ir vara pār savu dzīvi. Pagaidām vēl atturēšanās no centieniem iegūt to, ko nevar paturēt, sniedz lielāku kontroles sajūtu pār dzīvi. Taču brīdī, kad modernajā pasaulē būs izgudrots viss nepieciešamais, lai vairs nebūtu ciešanu, iespējams, mums būs jāpārskata Epikūra mācība par atteikšanos no tūlītējām baudām ilgstošāku baudu dēļ.

Aristotelis piedāvā citu labas dzīves formulu. Lai dzīve būtu veiksmīga, jābūt mērenam lietās, ko dara, jāievēro vidusceļš. "Nikomaha ētikā" Aristotelis apskata visus būtiskākos tikumus un iezīmē to pareizo samēru cilvēkā. Piemēram, cilvēkam nevajag būt nedz skopam, nedz izšķērdīgam, bet ievērot vidusceļu – būt devīgam. Tāpat slikti ir būt gļēvam, bet slikti būt arī pārgalvīgam – labi būt drosmīgam. Aristoteļa vidusceļš nav (1) askētiska gremdēšanās sevī, kā apgaismotam epikūrietim, vai (2) ļaušanās baudām bez mēra, kā pārliecinātam hedonistam. Atšķirībā no šiem diviem dzīves baudītājiem, kas ir individuālisti un atbildīgi tikai sevis paša priekšā, Aristoteļa cilvēks ir sabiedrības cilvēks. Būt cilvēkam nozīmē būt sabiedrības loceklim. Vidusceļš nav atturēšanās un pilnīgas neitralitātes ievērošana. Aristoteļa vidusceļš ir ar aktīvu, pozitīvu noslieci. Vai lepnība Aristoteļa izpratnē ir grēks? Nē, tā ir konkrētā cilvēka muļķība, kas liek viņam būt pārmērīgi lepnam.

Kristietība iezīmē trešo cilvēka izpratni. Dzīve šajā saulē ir gatavošanās mūžīgajai pēcnāves dzīvei. Tādā ziņā lepnība ir grēks, kas atstāj pēdas uz pēcnāves izredzēm. Septiņi nāves grēki un to pretstati iezīmē noteiktu cilvēka tēlu – tādu, kurš ir atturīgs un rāms. Kristīgajā tradīcijā dusmas tiek uzskatītas par grēku, kamēr Aristotelis aicina ievērot mērenību dusmās – jo nedusmoties tad, kad vajadzētu būt dusmīgam, nav pareizi: "Sadusmoties var ikviens – tas ir viegli. Taču izrādīt dusmas tajos gadījumos un pret tiem, pret kuriem vajag, tāpat darīt to pienācīgi un tieši tad, un tik ilgu laiku, cik vajag, – tas nav viegli" ("Nikomaha ētika").

Vai, meklējot atbildi uz jautājumu, kas ir laba dzīve, pareizais ceļš ir sekot savai sapratnei, atsakoties no paļaušanās jebkādai doktrīnai, tradīcijai un ticības dogmām, vai arī tā ir lepnība? Vai cilvēka spējām atbilstīgāk ir nenodoties neauglīgiem meklējumiem, pazemīgi atturēties no savas spriestspējas par Dievu, pievērsties reliģiskai kalpošanai un īstenot pareizu dzīvesveidu saskaņā ar rakstiem? Ja izvēlamies filozofiskās metodes ceļu – nepieņemt neko, pirms neesam paši to aptvēruši un par to pārliecinājušies –, paliek daudzas konkrētas sociālās dzīves situācijas, kur mums jāizšķiras par savu rīcību, riskējot ar lepnību, ja lietosim savu gudrību nevietā.

Tēmas

Haralds Matulis

Haralds Matulis studējis filozofiju un sociālo antropoloģiju Latvijas Universitātē, kino Dānijā un kompozīciju mūzikā. Tulkojis, rakstījis un kritizējis dažādus daiļliteratūras tekstus. Interesējas pa...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!