Filozofa darbīgums

Foršs raksts! Daini - vai drīkst jautāt, ko Tu saproti ar patiesību?

T.dz. autoriem droši vien nevarēja ienākt prātā, ka darba joma var būt sašķelta - ka var būt tā, ka tu esi darbaholoķis birojā, kamēr tava māja ir atstāta novārtā, ka tu vari būt augstu vērtēts profesionālis, kas neprot ne naglu sienā iedzīt. 19.gs. laukos mērķa sasniegšana sakrīt ar vides sakārtošanu.

Taču man šķiet, ka mēs jau atkal vairs neesam tajā posmā, kur fizisks darbs mājās un dārzā tiek saukts par "bezjēdzīgu". Es atceros, ka 90. gadu beigās ar saukli "priekš kam!" sākās mode vairs neaudzēt savus kartupeļus, nevārīt savus ievārījumus, nemarinēt gurķus un tā tālāk. Tagad gribam to visu atkal iemācīties no jauna.

No otras puses, tā ir stipri atvieglota darba forma, vairāk spēle. Agrāk sabeidza muguras, rokas, kājas, dabūja plaušu karsoņus, tagad viss ir hobija līmenī. Nezinu, vai tā ir latviskā vai eiropiešu darba ētika, bet labi atceros, ka bērnībā ravējot skaitījās negods izmantot cimdus vai izvēlēties vienīgo kaplīti, kam bija lakots kāts. Jo tādas lietas izmanto tikai baltrocīši.

Putekļu sūcējs domāts tikai paklājam - plika grīda jāmazgā vispirms ar slapju, tad izgrieztu lupatu. Lupata uz slotas pieļaujama tikai atsevišķās vietās - kādam saimniecības telpas klonam varbūt. Guļamtelpas, virtuve vienmēr jāmazgā, turot lupatu rokās. Tie, kam ir automātiskā veļas mašīna vai kas pērk gatavu ēdienu kulinārijā, ir "nelabvēlīgs" kontingents.

Viena laba daļa manas paaudzes cilvēku no saviem vecākiem ir dzirdējuši tādus stāstus kā "visu nedēļu rāvāmies pa darbu un savu māju, bet katru piektdienas vakaru, ziema vai vasara, devāmies uz laukiem pie vīra vecākiem, kur mazgājām, pļāvām, rakām, kāvām lopus..". Sabeigta veselība, neizbaudīta dzīve, sajūta, ka visi šie pūliņi nav tikuši pienācīgi novērtēti. Bet lai tikai kāds uzdrošinās pateikt, ka "nevajadzēja". Citādi NEVARĒJA. Briesmīgs ir šis tikums, viņi paši to citādi nesauc kā - "VERGOT". Vergo mājai, kartupeļu laukam, darbam pašam. Bet, ja tu to nedari, tu esi nožēlojams cilvēks.

Vēl par to, vai čaklums ir tikums un no kurienes priekšstats, ka tikums ir pirmkārt čaklums.

Piem., viens variants tam, kā latvieši iedomājas savu darba ētiku - Zentas Mauriņas grāmatā par Brigaderi:

http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/g_001_0309062308|article:DIVL364|issueType:B

Viņa raksta: "Attieksmē pret darbu izpaužas latvieša īpatnība. Jau tautasdziesmās visvairāk slavētais tikums ir strādīgums. Tikai tam, kas strādā, palīdz Dievs. /../ nekur darbs un dzīve, darbs un daiļums nesaskaras tik cieši kā pie mums.. latvietis prasa ne tikai darbu, bet daiļu darbu.. Šai ziņā latviešu izpratne radniecīga sengrieķu priekšstatam "kaloskagatos". Estētiskā prasība sedzas ar ētisko."

Respektīvi, šī kombinācija - skaists darbs - ietver ne jau tikai to, ka vagas ir taisnas un villaines košas. Skaists ir fiziski un morāli skaists. Strādīgais cilvēks ir dzied, mīļi sadzīvo ar saviem ģimenes locekļiem un kaimiņiem, nelamājas, nesper dzīvniekiem, pastāvīgi ir pozitīvi un darbīgi noskaņots, laipns, pacietīgs, savaldīgs, galu galā dara citiem labu ar savām rūpēm. KRIETNS viņš ir, globāli. Slinks savukārt visticamāk būs visās ziņās slikts cilvēks. Tāpēc "čakls sērijveida slepkava" latviešu tautas ētikā drīzāk ir kaut kas tik pat iespējamskā apaļš kvadrāts.

Dainis Karklins

Nu ja, par to jau es velku uz zoba - ka patiesība mums ir ļoti mīļa, bet valoda maisās pa kājām :)

Jānis Melnis

Liels paldies!

Gluži vientuļi latvieši ar savu čaklumu tomēr nav. Protestantisma ētikā pašaizliedzīgai strādāšanai ir ļoti liela nozīme (laika ziņā šīs kultūras uzplaukums pat kaut kur sakrīt ar dainu tapšanas laiku). Makss Vēbers taču rakstīja, ka, pateicoties protestantiem, varēja uzplaukt kapitālisms. Ja čakluma ētiku būtu izdevies iedzīvināt sociālismā, varbūt padomijā būtu iestājies arī komunisms :-) Šajā sakarā forša plakātu kolekciju var atrast, ja iegūglē Советские плакаты "Труд и качество".

Nav bijis tas gods iepazīties ar Getjēra problēmām, bet es par ko citu. Vai jums nešķiet, ka no valodas viedokļa mazliet dīvaini tomēr sanāk. Jūs sakāt, ka Patiesība = precīza realitātes reprezentācija. Patiesību [realitātes reprezentāciju] izzina. Ko īsti ar to reprezentāciju dara brīdī, kad to "izzina". Un kā savukārt sauc to procesu, kurā nonāk pie domām un teikumiem.

Tādā gadījumā - ko nozīmē "izzināt"?

Nevaru apgalvot par visiem pasaules filozofiem, pētījumu veikusi neesmu. No kurienes man šis priekšstats. (1) Apmēram 5 gadus mans darbs bija saistīts ar filozofijas grāmatu iegādāšanos Nacionālajai bibliotēkai. (2) Šogad biju Philosophy Now abonente.

Ko var redzēt ar neapbruņotu aci - ka akadēmiskā filozofijas vēsture ir liels bizness, papēti, kāda ir proporcija, cik ir publikāciju par filozofijas vēstures jautājumiem un konkrētiem personāžiem un cik - aktuālā filozofija. Un tad tajā aktuālajā filozofijā 2/3 būs veltītas tam, lai tiktu skaidrībā par to, ko kurš par šo tematu teicis iepriekš.

Nerunājot par to, ka ļoti daudzos gadījumos tas viss sagādā lielu vilšanos. Neesot iekšā šaurajā specializācijā, daudzu lietu izcilo vērtību es droši vien vienkārši nespēju novērtēt, tomēr vismaz vienu es varu reģistrēt - ka tēmas tiek risinātas pilnīgi slēgti. Tām nav nekāda sakara ar citām nozarēm, dabu, dzīvi, sabiedrību vai jebko tamlīdzīgi - arī tajos gadījumos, kad tiek apgalvots, ka "pētījuma" priekšmets ir kaut kāds sabiedrisks vai psiholoģisks fenomens.

Protams, ir arī ļoti brīnišķīgas un aizraujošas filozofijas vēstures grāmatas! Filozofijas vēsture ir super, nav šaubu. Bet starp tām grām., kas ir it kā "aktuālā" filozofija, man patika gandrīz tikai starpnozare, kurai tā filozofijas daļa turklāt bija kļuvusi tāda ļoti caurspīdīga.

Tāpēc es ķēros pie Philosophy Now. Domāju, kur tad citur, ja ne tur, varētu meklēt dzīvo filozofiju. Taču tur ir pārsvarā tādas pasausas skolnieciskas diskusijas. Tu izlasi raksta nosaukumu un vari būt diezgan drošs, ka zini visus tos arguments, ko autors tūlīt nosauks.

Jāpiekrīt Dainim Kārkliņam, ka vienoties par definīciju ir svarīgi. Tas droši vien ir biežākais iemesls, kāpēc tie, kas ir "studējuši filozofiju" nevar jēdzīgi parunāt ar tiem, kas "nav studējuši" - jo pēdējie uzdod tādus jautājumus kā "kas [patiesībā] ir X", bet filozofam "X" ir dažādu iespējamo traktējumu sērijas.

Šajā vienkāršājā domas un sarunas higiēnas likumā reizē izpaužas arī mūslaiku filozofijas posts. Kas ir filozofa darbs - atkal un atkal no jauna pārstāstīt, kā "z", "z1" un "z2" saprata to vai citu jēdzienu. Gandrīz visa filozofija ir filozofijas vēsture, kurai dažākārt tiek uzlikta maza aktualitātes cepurīte. Tie, kas filozofē brīvgaitā, ir šarlatāni.

90.tajos mums likās, ka galvenā Latvijas hum. disciplīnu problēma ir tā, ka zināšanas par 20.gs. Rietumos, ir ļoti fragmentāras un haotiskas. Atliek tikai izlasīt kādas 100 grāmatas, kuras beidzot varam nopirkt, un viss nostāsies savās vietās.

Kā zināms, izrādījās, ka nekādu nepieciešamo minimumu nevar vairs paspēt izlasīt ne šeit, ne citur, jo obligātās literatūras saraksts ir pārāk garš. Sekas ir tādas, ka esam imobilizēti: baidāmies pateikt skaļi domu, kuras vēsturi neesam īpaši pētījuši. Vairumā gadījumu pēc izpētes izrādīsies, ka mums nemaz nav savu domu, jo visu pirms mums ir pateikuši citi.

Bet par strādīguma un estētiskā faktora sasaisti latviešu domāšanā gan es piekritīšu.
Mans tēvs, vēl mazs esot, ar ģimeni tika izsūtīti uz Sibīriju un pavadīja tur ap 10 gadiem. Viņš ieviesa savu dienasgrāmatu un aprakstīja redzēto un piedzīvoto. Tad nu tur tiešām bija tā, ka Sibīrijas ciemā latviešu sētu varēja pat garām ejot atšķirt no vietējo sētām. Žogs pielabots un iztaisnots, malka smuki sakrāmēta utml sīkumi, kas ne tik daudz praktiski, bet estētiski. Šī darbīguma sasaiste ar skaisto un kārtīgo viennozīmīgi eksistēja ... vienīgi man liekās, ka tam ir kāda sakne nevis latviskumā, bet gan plašākā R-Eiropas kultūras ietekmē, kas cenšas apvienot skaisto, kārtīgo un ētisko ... vismaz man tādas pārdomas, jo ir nācies arī pabrukāt pa Vācijas, Beļģijas, Anglijas lauku teritorijām.

Kad es domāju par terminu 'čakls' vai 'strādīgs', tad man nenāk prātā nekas vairāk kā - spēja aktīvi un neatlaidīgi sasniegt iecerēto mērķi. Es nespēju šeit saskatīt viennozīmīgu ētisko dimensiju. Iespējams čakluma jēdziens gadu simtu gaitā ir transformējies... vai arī es viņu izprotu nelatviski. Toties pavisam noteikti mūsdienās var redzēt ambiciozus, aktīvus, strādīgus cilvēkus, kuru motivators ir personīgais labums dažādās formās (bieži ignorējot apkārtesošo vajadzības).
Runāsim piezemētākos piemēros (bez metaforām par slepkavām) - kādas firmas pārdošanas daļas vadītājs, ļoti aktīvi panāk pārdošanas apjoma pieaugumu ar negodīgas un maldinošas reklāmas palīdzību... tā kā viņa personīgie ienākumi ir atkarīgi no pārdošanas apjoma ... viņš ir ļoti aktīvs un strādīgs savu mērķu īstenošanā.
Ko domāt par šo cilvēku no teorētiskās latviešu tautas ētikas puses? Viņš nav čakls un strādīgs? Tad ar kādu vārdu apzīmēsim viņa izteikto aktivitāti? Vai arī latvietim vajadzētu domāt izslēdzošās kategorijās, ka šāda situācija vispār nav iespējama - ja jau reiz spēj aktīvi darboties, tad noteikti nelietoja maldinošu reklāmu?
Iespējams latviešu viensētu kultūras rāmjos šāds piemērs bija grūti iedomājams ... bet šodienas kultūras vide ir radikāli savādāka.

Precizēšu. Izzināta patiesība ir precīza realitātes reprezentācija mūsu mentālajā pasaulē. Neizzināta patiesība nav izzinātājam reprezentācija. Reprezentācija veidojas izziņas rezultātā. Ceru, ka tagad uzrakstīju saprotamāk. Tāds ir manas domas, skatoties no objektīva reālisma skatu punkta.
Mūsdienu valoda ne vienmēr ir pateicīgs līdzeklis šādām sarunām. Bet kāds nu līdzeklis dotajā brīdī ir pieejams, tādu izmantosim :)

Izzināt nozīmē iegūt zināšanas.
Kas attiecas uz zināšanām, tad pieturos pie tradicionālas definīcijas - "pamatots un patiess uzskats". Līdz šim brīdim man ar šādu definīciju ir pieticis.
Iespējams man tagad norādīsiet uz Getjēra problēmām un visādiem viņu risinājumiem... atzīšos, neesmu nekāds lielais epistemoloģijas eksperts ... tāpēc, laipni lūdzu, droši iesakiet ko labāku :)

Drīkst jautāt! :) Ar patiesību es saprotu: objektīvās realitātes precīzu atspoguļojumu mūsu mentālajā pasaulē un mūsu tālākajās izpausmēs (domās, vārdos u,c.)

Manā uztverē filosofijā visu nosaka vēlme izzināt patiesību. Tas ir vienīgais, kam ir nozīme. Pārējais ir tikai līdzekļi ceļā uz šo mērķi. Tāpēc jebkura brīvgaita attaisno sevi tik tāl, cik tā tiecās pēc patiesības vislabākajā iespējamajā veidā... un tajā pašā laikā sveša patiesība ir labāka par paša maldiem.

Pareizi jau jūs sakat, bet lai diskutētu nevajag obligāti mērķēt uz universālu definīciju. Lūk jūs pats tikko vienu jau formulējāt - īpašības, kurām sabiedrībā piešķirta pozitīva nozīme.
Tiktāl es jums arī pilnībā piekrītu ... vien es pielikut klāt to, ka šīm īpašībām jābūt tādām, kuras tiecas uz indivīda vai sabiedrības labumu un ar kurām nav sasniedzams pretējais.
Tāpēc man čaklums šķiet apšaubāms ... jo var taču būt arī čakls sērijveida slepkava :)

Lai saprastu vai strādīgums vispār var būt tikums, mums būtu pats "tikums" jāmēgina definēt un vienoties par definīciju ... savādāk katrs no mums par tikumu var domāt stipri atšķirīgi :)

Paldies autorei par rakstu! :)
Čakluma un strādīguma tikumizēšana gan nebūs viegls process. Un te man šis tas iešāvās prātā no Platona.
Tad, kad Sokrats cenšas definēt to, kas ir prasme (techne) ... viena no pamatlietām ir prasmes virzība uz to, kas ir labs... uz indivīda vai sabiedrības kopējo labumu... pretējā gadījumā tā nav prasme, bet gan sava veida krāpniecība.
Arī runājot par 4 kardinālajiem grieķu tikumiem, tad arī šeit visus viņus vieno Platona "labā jēdziens". Labais, kā pamats un izejas avots visiem tikumiem. Līdz ar to jebkurš no šiem tikumiem tika uzskatīts par universāli labu, starp tiem, kas akceptēja šādas tikumiskās nostādnes.
Taču čaklums, strādīgums var piemist arī ļaunam cilvēkam ... un tas var tikt virzīts un izmantots ļaunu un destruktīvu mērķu sasniegšanai ... tieši šī iemesla dēļ, domāju, to nevar klasificēt kā tikumu klasiskā nozīmē.
Ja jums būtu jāatbild uz jautājumu kādā sabiedībā jūs labāk dzīvotu - slinku labsiržu, vai čaklu neliešu sabiedrībā? Kā jūs atbildētu? :)

Jums ir pilnīga taisnība!
Svarīgs ir virziens, kurā konkretā īpašība tiek raidīta.

Paldies!
Tik labi uzrakstīts raksts, ka pat domas par filosofijas "postu" vairs neliekas biedējošas :)

Paldies par rakstu. Man bija interesanti.
Par pēdējo komentāru - nelaime par kuru Tu, manuprāt, runā drīzāk ir kaut kāda vietēja parādība, kas saistīta ar noteiktu filozofijas apgūšanas veidu. Proti, runa ir par zināmu blakni, kas rodas, ja filozofijas izglītībā tiek likts tik lielas uzsvars uz vēsturi. Daži mūsu filozfijas superstāri tieši par to arī lamā tā saucamos anglosakšu filozofus, kas, lūk, nesaprot, ka ikvienam jēdzienam ir gara bārda, tāpēc labāk ar to vispār nekrāmēties pirms neesi ar šo vēstures mudžekli ticis skaidrībā. Bet tas, protams, ir gandrīz neiespējams pasākums. Bet galvenais - vai tas palīdz domāt pašam ar savu galvu? Piebildīšu, ka man pavisam nav nekādu iebildumu pret filozofijas vēsturi. Es tikai esmu par zināmu samērību. Un galu galā vēl jau ir arī cerība, ka tieši labu domas paraugu apgūšana paver iespēju domāt pašam.

ļoti interesanti. Nekad nebūtu domājusi tādās sakarībās,ka tikums pirmkārt ir čaklums.
Man tikumība ir morāles normu ievērošana. Viss pārējais - pēc tam.

"Tāpēc man čaklums šķiet apšaubāms ... jo var taču būt arī čakls sērijveida slepkava :)" - bet kā, skolas laikā, vēl pat stāvot pionieru līnijā (iespējams lai solā nesnaustu, labāk atcerētos) taču mums mācīja par varoņiem snaiperiem! Vai par komjauniešiem spridzinātājiem. Dzina pauros, ka sabiedrībai šādas sērijveida nogalināšanas ir pozitīvas.

Interesanti, vai kategorijā "darba tikums" var iekļaut arī tā dēvēto ES fondu apguvi? Kad veicamie darbi tiek plānoti lai konkrētā termiņā iztērētu (apgūtu) konkrētu naudas vienības ekvivalentu, un vai neatgādina padomju laikus, kad nozares vadītājam galvenais bija izsist līdzekļus no Maskavas? Šobrīd kaut kā liekas ka tieši tā pat izsitam no Briseles.
Bet kaut kā nepopulāri, vai tomēr nesanāk ka iespējamība "kaut kur" saņemt kaut ko nebūt, gala rezultātā neizslēdz attīstības iespējas šeit.

Domāju ka objektīvs tikuma jēdziens neiespējams, jo pats tikuma formulējums - īpašības, kurām sabiedrībā tiek piešķirta pozitīva nozīme, jau vien liecina ka šis jēdziens atkarīgs no sabiedrības postulētiem priekšstatiem. Uzreiz rodas jautājums, kas ir sabiedrība - un jau šeit atsevišķiem indivīdiem būs ļoti dažādi "definējumi"...

Ja meklējam atbildes par darba tikumu senajā filozofijā, tad atļaušos ieteikt nemeklēt grieķu, bet kaut vai Kundzi mācībā, par "cildeno vīru". Grieķu laimīgās dzīves ideāls manuprāt visskaidrāk parādās pat nefilozofa Ksenofanta "Anabāzē", kur viņš jūsmo par savu laimīgo dzīvi pēc sirošanas gadiem, sagrābis vergus. Par spartiešu valsts modeli vispār nav ko runāt. Un filozofiju rada attiecīgā kultūrvide.
Taču šodien mēs esam tādi paši "helēņi", vergu vietā mums tehnoloģijas. Vienīgi, vergturi paši bija nebrīvi, atkarīgi no vergiem, tāpat mēs...