Pētījumi
21.10.2013

Filozofa darbīgums

Komentē
26
Saglabā

No redakcijas

Mēs šodien sākam publicēt rakstu sēriju, kurai sākums ir redzams, bet galu pagaidām mēs vēl tikai varam nojaust. Esam lūguši (un turpināsim to darīt) dažādiem autoriem pievērsties tēmai, kas mūsdienās ir tikpat kā pazudusi no plašsaziņas līdzekļu slejām un raidlaikiem, tēmai, kas saistīta ar senu un nereti apgrūtinošu jēdzienu – tikums. Kas ir tikums? Kāpēc mūsu senči ir centušies izzināt tā dabu? Kas noticis ar priekšstatiem par tikumu un vai mūsdienās par to var runāt ar tādu pašu ieinteresētību? Kāds vārds jums nāk prātā pirmais, kad iedomājaties tikumu? Senajiem grieķiem tā bija mērenība, prātīgums, drosme vai taisnīgums. Anda Baklāne savā esejā runā par čaklumu jeb strādīgumu kā par tikumu, ko ir vērts aplūkot vispirms.

I.Š.

Kad "Satori" sacīja, grib veidot ciklu par klasiskajiem tikumiem mūsdienās, pirmais, kas nekavējoties ienāca prātā, bija darba tikums. Pēc brīža, vandoties pa atmiņas kambariem, izkristalizējās pamatotas aizdomas, ka starp "klasiskajiem tikumiem" jeb tiem, kurus pazīstam no antīkās ētikas tekstiem, protams, nav tāda "darba tikuma". Tomēr ir likumsakarīgi, ka tieši neklasiskā "spēja diendienā daudz un kārtīgi strādāt" ir pirmā tikuma asociācija: pirmkārt, tādēļ, ka Latvijā jau skolas solā apgūst latviešu tautasdziesmās ierakstīto ētikas kodeksu, kurā darba tikums esot kardinālais tikums, visu tikumu pamats, otrkārt, tāpēc, ka dažādi ekonomiski, politiski, sociāli un individuāli darba aspekti šobrīd joprojām ir ļoti aktuāli. Politiķi un kvalitātes speciālisti ar stratēģijām mēģina pieburt darba ražīgumu valstī, mākslinieki filozofē par steigas verdzību, darba jēgu un bezjēdzību, kultūras industriju darbaļaudis pārsūta sociālajos tīklos karikatūras, kas attēlo radoša darba izpildes paradoksālo dinamiku.

Izteikties par to, kā ir "mūsdienās" un kā bija "senāk", ir vai nu ļoti sarežģīti, vai ļoti vienkārši. Vienā gadījumā mēs pretendējam uz kādiem socioloģiska un antropoloģiska rakstura novērojumiem un vēsturiski hermeneitiskiem pētījumiem, kas neizbēgami izraisīs vainas apziņu, jo būs pārāk selektīvi un aptuveni. Otrā gadījumā mēs pieņemam, ka mūsu prāts pietiekamā apmērā pārstāv mūsdienas, savukārt vēsturiskos tekstus kaut ierobežotā apjomā iespējams saprast arī bez zinātniskiem vēstures un valodas pētījumiem (mēģinot tomēr paplašināt izpratnes lauku, cik konkrētā brīdī iespējams) – un ceļojums var sākties.

Samērīgā enerģija

Vispirms – kāpēc antīkās pasaules filozofi tik pavirši izturējušies pret čaklumu? No vienas puses, tas saistīts ar apsvērumu, ka gan sengrieķu domātājs Aristotelis, gan romietis Seneka, kuru darbiem šeit pievērsīšos tuvāk, pārstāvēja sabiedrības slāņus, kuru labklājība nebija atkarīga no regulāra fiziska darba, tāpēc galvenie risināmie ētikas jautājumi saistīti ar citu tēmu loku. No otras puses, lai arī centīga darba darīšana netiek uzskaitīta starp tikumiem, darbības vai aktivitātes jēdziens (Aristotelim – ‘energeia’, no vārda ‘ergon’, darbs) ir nozīmīgs, tikai pilda citu funkciju jēdzienu sistēmā.

Aristoteļa "Nikomaha ētikas" koncepcijas centrā ir tiekšanās uz labo. Cilvēka dzīves galamērķis ir laime, taču tā nav definēta kā kaut kas konkrēts, visiem viens. Laime ir teorētisks konstrukts, kaut kas tāds, kas nav līdzeklis ceļā uz vēl lielāku labumu, bet pati ir augstākais labums. Aristotelis piemin trīs dzīvesveidus, kas saistīti ar dažādiem mērķiem – baudpilno, praktiski politisko un teorētiski apcerošo dzīvi. Tiekšanās pēc baudas (‘hēdonē’) raksturīga neizglītotajiem cilvēkiem. Saprātīgie cilvēki tiecas pēc tikuma un augstākas laimes. Tikumi ir divēji – prāta un rakstura. Tie cilvēkam nepiemīt no dabas, bet iegūstami mācoties un vingrināšanās ceļā. Prāta tikumi vairāk saistīti ar mācīšanos, bet rakstura tikumi ir noturīgas rakstura īpašības, kuras iespējams ieaudzināt, regulāri darbojoties pareizajā veidā. Darbošanās nepareizajā veidā tikumus iznīcina. Pareizais veids parasti ir vidusceļš starp diviem galējiem afektiem, piemēram, starp gļēvumu un pārgalvību, skopumu un izšķērdību utt. Ja šajā izkārtojumā mēģinām ieraudzīt "darba tikumu", tad to varētu iezīmēt kā vidu starp slinkumu un darbaholismu vai slaistīšanos un pārpūli. Taču Aristotelim nav aktuāla pārstrādāšanās problēma – aktivitāte ir tikai pozitīvs jēdziens, jo virzība uz jebkuru mērķi paredz darbu, bet "par cilvēka [kā cilvēka, nevis kurpnieka vai celtnieka] darbu mēs uzskatām dzīvi, kas ir dvēseles aktivitāte saskaņotībā ar prātu".[1]

Kopumā, salīdzinot ar Seneku, Aristoteļa pieeju varētu uzskatīt par tādu, kas tuvāka mūsdienās plašā sabiedrībā pieņemtai ētikai. Par mūsdienu ētiku darba kontekstā tiks runāts pēc brīža, bet pagaidām jānorāda uz būtisku atšķirību Aristoteļa un Senekas koncepcijās: lai arī Aristotelis salīdzinoši daudz runā par izteikti intelektuāla dzīvesveida vērtībām, atstājot novārtā eksistenci, kurā jāsaskaras ar materiālām grūtībām, visa veida dzīve iekļaujas valsts dzīvē, kur ikvienam ir sava loma, lai beigu beigās sasniegtu polisas kopējos augstākos mērķus. Savukārt Seneka uzsver nepieciešamību norobežoties no pūļa, aicina pavisam atteikties no sabiedriskas dzīves un praktiskas dabas centieniem.

Pētnieki šo fokusa maiņu stoicisma ētikā mēdz saistīt ar apsvērumu, ka, atšķirībā no Atēnu demokrātijas, kur filozofiem bija iespējams teoretizēt par labākiem valsts pārvaldes modeļiem un filozofu lomu pārvaldē, milzīgajā, neviendabīgajā, intrigu plosītajā Romas impērijā filozofiem vairs nebija nekādas teikšanas. Lai arī Seneka dzīves laikā paspēja būt gan Senāta loceklis, gan topošā valdnieka Nerona audzinātājs, kopējā noskaņojumā dominē bezspēcības apziņa.

"Vēstulēs Lucīlijam" Seneka raksta, ka vienīgais, kas vēl ir indivīda varā, ir viņam atvēlētais dzīves laiks, tāpēc nekavējoties jāpārtrauc tā izšķiešana nevērtīgās nodarbēs. Vienīgās vērtīgās nodarbes ir tās, kas māca atbrīvoties no bailēm un ciešanām – būt neatkarīgam no likteņa, tādējādi būtībā veidojot dzīvi, kurā nav nekā tāda, kā zaudēšana tev sagādātu ciešanas. Atsaucoties uz Epikūru, viņš atkal un atkal mēģina pārliecināt Lucīliju, ka no materiālām lietām dzīvei nepieciešams ļoti maz – tikai tik daudz, lai neciestu badu, slāpes, nesaltu. Lai vingrinātos nebaidīties no trūkuma, viņš pat ierosina dažas dienas pārtikt no sausas maizes, bet visumā Seneka uzsver, ka jāvairās arī no demonstratīvas nabadzības un nevīžības, no visām izpausmēm, kas duras acīs un lauž sabiedrības paražas – tas liecina vienīgi par pašmērķīgu godkāri. Pārmērīga bagātība un pārmērīga nabadzība ir vienlīdz nevēlamas, tāpat intensīva muskuļu audzēšana tiek atzīta par izglītotam cilvēkam pavisam nelietderīgu nodarbošanos, iesakot tās vietā vieglus vingrinājumus, kas palīdz saglabāt možu garu.

Ne Senekam, ne Lucīlijam viņu dzīves laikā īsta nabadzība nedraud, un Lucīlijs varētu nodrošināt nepieciešamo iztikas minimumu, atsakoties no praktiska darba. Taču tas nebūt nenozīmē, ka jādzīvo dīki. Seneka raksta: "Neviena diena man nepaiet bezdarbībā. Arī daļu nakšu veltu zinātniskam darbam. Bez miega gan nepalieku; padodos tam, no negulēšanas nogurušās, ciet līpošās acis joprojām vērsdams uz savu darbu."[2] Jāpiebilst, ka padomi, kurus Seneka sniedz attiecībā uz šī zinātniskā darba veidu, neatbilst tam, ko mēs šodien sagaidām no profesionālo filozofu darbiem. Seneka saka, ka jādomā pašam – nemitīga atsaukšanās uz citu filozofu sacerējumiem vairāk der zēniem, kas tikai mācās, pieaugušajiem tas ir drīzāk apkaunojoši. Ir lieki apkrauties ar milzīgu zinātņu mantību, tas ir tikai vēl viens negausības veids: "Tāda dzīšanās pēc brīvajām zinātnēm un mākslām padara cilvēkus nepatīkamus, pļāpīgus, uzbāzīgus un pašapmierinātus .. . Filologs Didims sarakstījis četrtūkstoš grāmatu. Es viņu jau nožēlotu, ja viņš būtu tik daudz izlasījis. Šajās grāmatās ir pētījumi par to, kura ir Homēra dzimtene, kas bijusi Eneja īstā māte .., vai Sapfo bijusi pērkama sieviete, un par daudz ko citu, ko tev vajadzētu atkal aizmirst, ja to zinātu."[3]

Sabiedriskais darbs

Modernā darba ētika nav domājama šķirti no darba socioloģijas, antropoloģijas un psiholoģijas. Kopš 20. gs. vidus darba jēdziena izpratne arvien vairāk paplašinājusies, kritizējot sākotnējo ierobežoto priekšstatu par darbu vienīgi kā algotu darbu – aktivitāti, kas vērsta uz peļņas gūšanu un ir kvantitatīvi izmērāma laika un naudas izteiksmē. Šī šaurā darba jēdziena izpratne definēta Ā. Smita 18. gs. politekonomijas teorijā un vēlāk izvērsta un attīstīta industriālā kapitālisma kontekstā. Mūsdienās pastāvīgi tiek atsegti arvien jauni darba aspekti, kuriem iepriekš nav tikusi pievērsta uzmanība – neredzamais neatalgotais darbs mājās, sieviešu un vīriešu darbs, brīvprātīgais darbs, nelietderīgais darbs, brīvais laiks, darbs kā dzīves modelis, kas sakņots konkrētā kultūras vidē utt. Darbs nav tikai aktivitāte, kuras ražīgums nepārtraukti jāuzlabo. Arī no kapitālisma ekonomikas viedokļa neražīgs darbs var būt jēgpilns, tāpēc nepārtrauktas ekonomiskās attīstības ideoloģija nonāk pretrunā ar realitāti: "attīstība" nevis uzlabo dzīves kvalitāti, bet grauj tradicionālas dzīves formas un palielina dažādu sabiedrības grupu atsvešināšanos.[4]

K. Markss, kritizējot politekonomijas darba jēdzienu, nošķīra darbu, kas tiek veikts savā labā, un sabiedrisku darbu. Ieguldītais darba apjoms nosaka preces vērtību, taču tikai tad, ja runa ir par tādu darbu, kas apmierina kādu sabiedrības vajadzību un iekļaujas darba dalīšanas kopējā sistēmā, kurā savukārt neietilpst sabiedriski nenoderīgais darbs. Šī pieeja mums saistās ar Padomju Savienībā iedzīvināto attieksmi pret darba sabiedrisko nozīmīgumu un liekēžiem. Taču prasība pēc sabiedriska nozīmīguma mūsdienās nav zudusi, ir tikai paplašinājies to darbības veidu klāsts, kas tiek iekļauti – vai kurus mēģina iekļaut – sabiedrībai nepieciešamo darbu struktūrā, un robeža starp darbu sev un sabiedrisku darbu arvien vairāk izzūd. Gan nerentabls, gan tikai individuāli vai šauram sabiedrības lokam nozīmīgs darbs vismaz teorētiski tiek atzīts par sabiedriski nozīmīgu, jo sabiedrības labklājību uzlabo pastarpināti. Tāpat kā brīvais laiks ir nevis dīkstāve, bet vērtīgs laiks, kas atjauno indivīda ražošanas spējas, jebkura radoša un izglītojoša aktivitāte, kuru indivīds veic savā labā, padara viņu par vērtīgāku sabiedrības locekli.

Laba daļa šī jaunā, grūti izmērāmā darba tiek veikta ekonomikas kultūras un radošo industriju sektorā, kura izaugsme postindustriālā sabiedrībā tiek apzināti sekmēta. Lai arī nav pamata apšaubīt visa sektora ekonomisko potenciālu, kultūrpolitikas un mākslas attiecībās ir paradoksāli aspekti. Ja iepriekš minētajā sociālisma sistēmā tika atzīts audzinošas mākslas sabiedriskais nozīmīgums, tad mūsdienās par sabiedrības kopējā "ekosistēmai" neatņemami noderīgu un vitāli svarīgu tiek uzskatīta pilnīgi visa māksla ar tās daudzajām kaprīzēm – t.sk. demonstratīvi nelietderīga un jebkādai varai, iekārtai un plašai sabiedrībai naidīga māksla. Kopš avangarda mākslas aizsākumiem var minēt simtiem piemēru, kur māksla protestē pret tās pieradināšanu un angažēšanu, pret mākslas padarīšanu par preci, pret prasību būt sabiedriski nozīmīgai. Tikmēr radošo industriju kultūrpolitika cer uz to, ka mākslas institūtus būs iespējams padarīt par fabrikām, kurās labas aprūpes apstākļos varēs norisināties intensīva radošā ražošana.

Pats "ekosistēmas" jēdziens un citas bioloģiskas metaforas, kas jau kādu laiku labprāt tiek izmantotas, runājot dažādām cilvēku radītām struktūrām, ir mūsdienu utopiskās domāšanas liecība. Mēs vēlamies atjaunot saskaņu ar dabu un saucam kultūrā konstruētas sistēmas par ekosistēmām, spēlējoties ar domu, ka kultūra ir dabas daļa, un varbūt cerot, ka procesi sistēmās noritēs organiski tāpēc vien, ka tās nosauktas par dabiskām.

Daži dumpīgi mākslinieki un pūli nicinoši filozofi, protams, nav galvenā postindustriālu sabiedrību ekonomikas problēma. Šeit noder salīdzinājums ar dabu, kuras ekonomika ir ārkārtīgi taupīga. Evolūcija ir precīzi aprēķinājusi gan skudru, gan lauvu enerģijas bilanci, vienā gadījumā izdzīvošanas stratēģijas pamatā liekot nepārtrauktu "strādīgumu" visas dienas garumā, otrā gadījumā atvēlot daudz "brīvā laika", kas nepieciešams, lai uzkrātu enerģiju izšķirošajam medību brīdim. Civilizāciju vēsturē vienmēr pastāvējušas sabiedrības grupas, kuru rīcībā ir laika un materiālo resursu pārpalikums, un tiek argumentēts, ka tas bijis kultūras attīstības priekšnoteikums. Mūsdienu pārtikušajās valstīs savukārt arī relatīvi nabadzīgā sabiedrības daļa, kurai diendienā jāiegulda ievērojamas pūles, lai nodrošinātu pamata vajadzības, netiek galā ar resursu lietderīgu izmantošanu. Piemēram, cilvēki pārāk daudz ēd, ko savukārt mēģina līdzsvarot ar intensīvām fiziskām kustībām, proti, no kopējās planētas enerģijas bilances viedokļa tērē resursus pilnīgi neproduktīvi, nedodot nekādu labumu arī kultūrai.

Un kas tad noticis ar darba tikumu?

Tautasdziesmās apdziedātais darbs ir fizisks zemnieka un amatnieka darbs, kas pašsaprotami iegulst dzīves struktūrā, jo ir eksistences pamats, kas ne vien nodrošina pārtiku, mājokli un apģērbu, bet arī strukturē sociālās attiecības, veido saikni ar dabu un sakrālo. Darba veikšanas kvalitāte – centīgums, pozitīva attieksme un prasmīgums – tieši ietekmē iegūto tiešo materiālo labumu apmēru, paaugstina sociālo statusu, vairo izredzes labi apprecēties utt. Nav jābūt zinātniekam vai filozofam, lai ieraudzītu vairākus iemeslus, kāpēc urbanizētā sabiedrībā šis modelis ir iziris. Darba tikums Latvijas laukos nav nošķirams no šīs eksistences formas, kurā pastāv tieši šāda veida jēgpilns darbs. Tikums nav nedz ģenētiski pārmantojams, nedz izolēti uzpotējams citādā pasaulē. Šeit visnotaļ gribas piekrist Aristotelim – rakstura tikums tiek iedzīvināts, vienīgi pastāvīgi to praktizējot. Tautasdziesmu ētikai joprojām ir iedvesmošanas potenciāls – mēs varam mēģināt iedzīvināt darba tikuma ētosu jaunos apstākļos, ja vien paši to vēlamies. Tomēr atsevišķi indivīdi ar savu strādīgumu nevar atjaunot visu darba sociālo struktūru kopumā, tāpēc čaklums viegli var kļūt par nelietderīgu vai pat kaitīgu rosību.

Čakluma un slinkuma diskursā ir arvien grūtāk nošķirt arī "īsto" slinkumu un slimību vai psiholoģiska rakstura problēmas, kas rada nepatiku pret darbu. Galvenokārt šeit ir runa par depresiju un darba atlikšanas (procrastination) problēmu. Depresija pārsvarā tiek interpretēta kā "nepareizas smadzeņu ķīmijas" sekas, savukārt darba atlikšana tiek saistīta ar bailēm no novērtējuma un negatīvu pašvērtējumu: abos gadījumos "informētā sabiedriskā doma" sliecas uzskatīt, ka šīs grūtības nav pašu cilvēku vaina un to risināšana tikai daļēji ir pašu cilvēku varā.

Droši vien gan depresijas, gan atlikšanas cēloņus var meklēt arī mūsu laikmetam raksturīgos strukturālos sociālos apstākļos un globālā vērtību un jēgas krīzē. Tomēr darba un slinkuma vēsture vēsta, ka šīs kaites vienā vai otrā formā ir bijušas pazīstamas vienmēr. Arī, pārskatot darbam veltītās dainas, nevilšus gribas atrast plašajā klāstā tādas, kas uzrādītu sarežģītāku darba psiholoģijas ainu – ne tikai čakluma glorifikāciju un slinkuma nopelšanu stereotipisku formu un valodas figūru ietvarā (atsevišķos gadījumos šķiet, ka kādas atkāpes no normas tiešām ir atrodamas). Tomēr pamatā, jādomā, dainas uzskatāmas vairāk nevis par socioloģisku avotu, kas liecina par to, kā visi dziedādami strādājuši, bet par ētisku ideālu, pašmotivācijas instrumentu, kura izveide bijusi nepieciešama tieši tāpēc, ka saņemšanās šī smagā darba veikšanai ir tik fiziski un psiholoģiski grūta.

[1]   Aristotelis. Nikomaha ētika. Rīga: Zvaigzne, 1985, 37.lpp.

[2]   Seneka, L.A. Vēstules Lucīlijam par ētiku. Rīga: Zinātne, 1996, 27.lpp.

[3]  Turpat, 198.lpp.

[4]  Skat. aizraujošo A. Cimdiņas un I. Raubiško pētījumu "Cilvēks un darbs Latvijas laukos" (Rīga: Zinātne, 2012).

 

Tēmas

Anda Baklāne

Anda Baklāne, dz. 1980. gadā Rīgā. Mācījusies filozofiju Latvijas Universitātē. Strādā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Interesē pilnīgi viss.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
26

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!