Kino
15.12.2020

Filmas, kuras varēja būt

Komentē
0
Saglabā

Par Alekseja Učiteļa filmu "Cojs"

Viens no dīvainākajiem pārmetumiem no skatītāju vai kritiķu puses ir paust vilšanos par to, kāda filma būtu varējusi būt. Tā gan ir, ka kino veidošana savā veidā atgādina multiversa teoriju, kuras centrā ir ideja vai scenārijs, un, no tā izejot, sākas teju bezgalīgs daudzums iespēju, kādā virzienā konkrētā filma var doties. Katra režisora izvēle – pat ja tā šķiet maznozīmīga – var izmainīt galarezultātu. Taču tāpēc arī režisors ir kā ceļvedis, kas skatītājiem piedāvā tikai vienu no daudzajām multiversa takām, aizvedot pie sevis izvēlētā galamērķa. Un domāt par to, kāds galamērķis tiktu sasniegts, izvēloties citu ceļu, ir bezjēdzīga laika nosišana.

Alekseja Učiteļa jaunākā filma "Cojs" ar savu nosaukumu liek potenciālajam skatītājam galvā uzburt vairākus multiversa ceļus, taču lielākoties tie saistās ar leģendārās rokgrupas "Kino" solista personību. Un skatītājus par to nevar vainot – galu galā, filmai apzināti izvēlēts šāds, visnotaļ skaļš nosaukums. Tāpēc, lai arī, kā jau minēju, sūkstīšanās un paralēlo filmu modelēšana savā prātā ir bezjēdzīga nodarbe, šāda izvēle mulsina. Protams, ka lielāku interesi rada filma ar nosaukumu "Cojs", nevis "Autobusa šoferis Pāvels", bet tas būtu bijis atbilstošāk un, iespējams, arī godīgāk.

Filma "Cojs" sākas ar suģestējošu melnbaltu dokumentālo materiālu, kurā redzams pats Viktors Cojs, taču pēc šī ievada sižets pievēršas kam citam – notikumiem pēc 1990. gada 15. augusta auto avārijas, kurā rokmūziķa dzīve pāragri un traģiski izbeidzās. Tālāk režisors mūs iepazīstina ar patieso filmas galveno varoni – autobusa "Ikarus" šoferi Pāvelu (Jevgeņijs Ciganovs), kura vadītais transporta līdzeklis sadūrās ar Coja moskviču. Pāvels jau reiz ir bijis iesaistīts avārijā, un šoreiz viņu no apcietinājuma paglābt cenšas viņa mīļākā – milicijas darbiniece Ilze Jass (Inga Tropa-Fišere). Dīvainas sakritības dēļ Pāvelam tiek dots uzdevums Viktora Coja mirstīgās atliekas nogādāt no Latvijas teritorijas uz Ļeņingradu. Tā nu dzeltenajā "Ikarus" autobusā tiek ievietots zārks, bet pasažieru sēdekļos nonāk Coja tuvākie cilvēki – viņa bijusī sieva Marina ar abu dēlu, Marinas jaunais brūtgāns, mūziķa pēdējā mīļotā Polīna, grupas "Kino" producents, kā arī grupas fotogrāfe Vika, kura acīmredzot bijusi mūziķī iemīlējusies. Kopumā šāda kompānija šādā situācijā dod iespēju risināties konfliktu pilnam stāstam, kas turklāt pasniegts aizraujošā "ceļa filmas" žanrā. Bet jāteic, ka režisors no visiem multiversa ceļu piedāvājumiem izvēlējies savam "Ikarus" visai gausu un neizteiksmīgu maršrutu.

Bet es jau minēju, ka nav vērts rakstīt par to, kā nav, jāraksta par to, kas ir. Ja man būtu jāraksturo filma "Cojs", lieliski noderētu angļu valodas vārds "bleak" (drūms, auksts, nemīlīgs). Lai arī vizuālā valoda filmā ir pietiekami krāsaina un laikmeta garša uzburta meistarīgi, šis aukstums un nemīlīgums dvesmo no filmas varoņiem. Uzstādījums ir tāds, ka viņi zaudējuši sev tuvu cilvēku, kurš turklāt ir kulturāli nozīmīga personība ar milzīgu fanu bāzi. Taču, atskaitot fotogrāfi Viku, kura filmas gaitā visai melodramatiski pauž savas sēras, pārējo varoņu attieksme pret notikušo ir pat pārāk ieturēta. Viņi brauc autobusā kopā ar zārku, kurā atrodas līķis, taču izturas tā, it kā pārvadātu veļasmašīnu – respektīvi, nepievēršot tam nekādu uzmanību. Vienīgi Marinas jaunais štuceris alkohola reibumā pie tā pieiet, izpelnoties plašu nopēlumu. Neuzskatu, ka sēras visiem būtu jāpauž seno romiešu stilā, plēšot sev nost drēbes un kliedzot pret debesīm, bet filmas kontekstā šī pārspīlētā ieturētība brīžiem nolasās kā vienaldzība. Un tas ir krasā pretrunā ar to, ka visa apkārtējā pasaule uzsver to, cik Viktors Cojs ir bijusi nozīmīga personība. Varbūt, ka Aleksejs Učiteļs ir vēlējies parādīt to, ka saviem tuviniekiem rokzvaigzne nav bijis tik svarīgs, bet negribētos tam ticēt. Jo pāris epizodēs tomēr zināms cilvēcīgums no varoņiem tiek izvilināts – piemēram, kā vientuļā asara, kas norit pāri Polīnas vaigam.

Krievu preses recenzijas filmu "Cojs" nav saudzējušas, un sākotnēji varētu padomāt, ka pie vainas ir filmas skandalozā slava (Viktora Coja radinieki vēlējās apturēt filmas izplatīšanu, paužot viedokli, ka tā ceļ mūziķim neslavu), bet tā gluži nav. Šis aspekts tiek minēts vien garāmejot, un jāpiekrīt Vadimam Bogdanovam, kurš savā recenzijā norāda – par Coja vārda aptraipīšanu nevar būt ne runas, jo nevar celt neslavu kādam, kurš filmā nemaz neparādās. Arī pārējie varoņi ir filmas veidotāju iztēles augļi, lai arī balstīti reālos prototipos. Tāpēc tiem skatītājiem, kuri alks pēc skandaloza kino, kas atklās ko jaunu par Viktoru Coju, nāksies vilties.

Viens no filmas interesantākajiem aspektiem un tas, kas tajā uzrunā, ir veids, kā Aleksejs Učiteļs runā par sēru egoismu. Visi Coja tuvinieki ir tik ļoti pārņemti ar savām sāpēm un pārdzīvojumiem, ka pats aizgājējs paliek otrajā plānā. Producentu interesē vien nozudusī kasete ar Coja pēdējo albumu, Marinu un Polīnu laikam interesē vien savstarpējais rūgtums (tiesa, šobrīd es spekulēju, jo īsti nevarēju uzķert, kas virza šīs varones), fotogrāfe Vika ir pārņemta ar pašdestrukciju. Bet pats nelaiķis vientuļi guļ zārkā uz autobusa grīdas  un beigu beigās ar to "sadzer" šoferis Pāvels. Un tā ir skaudra patiesība, ko režisors parāda skatītājiem, – pat slavenākie cilvēki pēc savas nāves kļūst tikai par ķermeni koka kastē. Tā teikt – "es zinu tikai to, ka beigtu Napoleonu aprok zemē, lai tas nesmirdētu, bet dzīvu kaķēnu baro ar siltu pienu".

Tas, kas Latvijas skatītājus varētu piesaistīt jaunajā Učiteļa filmā, ir tas, ka tā ir Krievijas un Latvijas kopprodukcija un tapusi sadarbībā ar studiju "Mistrus Media". Filmā vairākās lomās redzami latviešu aktieri – Inga Tropa-Fišere, Artūrs Skrastiņš, Toms Treinis un citi, kā arī projektā iesaistīti vairāki Latvijas kino profesionāļi. Kā mēdz būt ar kopprodukcijas filmām, var izbaudīt tādu kā bērnišķīgu prieku, atpazīstot uz ekrāna pazīstamas vietas un ieraugot tās pavisam citā gaismā, ievietotas citā laika un telpas kontekstā. Taču tas ir tikai vēl viens uzslāņojums, kuru uztvert varēs vien latviešu skatītāji.

Šī nav biogrāfiska filma par Viktoru Coju, un tāds arī nekad nav bijis režisora uzstādījums. Galu galā viņš jau ir filmējis darbus par slaveno mūziķi – tikai dokumentālus (filmas "Roks" un "Pēdējais varonis"). Tomēr šķiet dīvaini, ka filmā, kas nes Coja vārdu, tik maz izskan viņa mūzika. Iespējams, tas ir konceptuāls risinājums, jo viena no filmas sižeta līnijām ir pazudusī kasete, kurā atrodams pēdējais, nepabeigtais mūziķa albums. Un, iespējams, mūzika līdz ar to no filmas ir izzudusi un parādās vien tad, kad to dokumentālos kadros izpilda pats Viktors Cojs. Bet varbūt es atkal spekulēju.

Kopumā jāteic, ka filma "Cojs" ir vizuāli skaists kino, kas uzbur savdabīgu atmosfēru un ko veidojušas prasmīgas rokas. Taču tā vien šķiet, ka kaut kur multiversa paralēlajos ceļos palicis daudz aizraujošāks stāsts. Bet ko tur daudz par filmām, kuras varēja būt, jāskatās, jābauda un jāvērtē tā filma, kura ir.

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!