Filmas, kas notiek ar mums

Otrā dienasgrāmata no Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF)

Pirms Ērika Popes filmas "Ūtoja, 22. jūlijs" seansa iegādājos glāzi vīna. No kinoteātra izgāju ar vēl aizvien pilnu glāzi. Protams, starp alkohola patēriņu un filmas kvalitāti korelācijas nav vai arī tā ir dziļi subjektīva. Lai raksturotu saistību starp saviem kino un alkohola lietošanas paradumiem, varu vien pieminēt, ka kādreiz, kad man bija bezgalīgi daudz laika, es mēdzu paslēpt somā stiprā alkohola pudeli un kopā ar labāko draugu apmeklēt "Krēslas" filmu sērijas seansus. Pudele tukšojās ātri un pārliecinoši.

Pirms runāt par filmu, jāņem vērā, ka par 2011. gada traģiskajiem notikumiem Norvēģijā Ūtojas salā, kur tika nogalināti 77 cilvēki, teju vienlaicīgi tapušas divas filmas ar gandrīz identiskiem nosaukumiem. Jau pieminētā norvēģu filma "Ūtoja, 22. jūlijs", ko demonstrēja Berlīnes un tagad arī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā un, ja pareizi saprotu, tuvākajā laikā plānots rādīt arī ārpus festivāla kinoteātrī "Splendid Palace", kā arī Pola Grīngrāsa filma "22. jūlijs", ko patlaban var noskatīties straumēšanas servisā "Netflix". Anglis Pols Grīngrāss, zināms arī kā "Džeisona Borna" filmu režisors, ir ietrenējis roku reālu dramatisku notikumu atstāstā kino – viņš veidojis filmas par Ziemeļīrijas 1972. gada asiņainajiem notikumiem, par 2009. gada somāļu pirātu uzbrukumiem un par vienu no lidmašīnām, ko 2001. gadā nolaupīja "Al Qaeda". Filma ir uzņemta angļu valodā ar norvēģu aktieriem un komandu, nodrošinot klišejisko (un dažs apgalvotu – pat karikatūrisko) viegla akcenta elementu, kas skatītājam dara zināmu, ka filma notiek svešā zemē, ko neapdzīvo tie, kam angļu mēle no dabas dota. Grīngrāss, uz jautājumu, kāpēc šāda izvēle, īsi atteicis: tāpēc, ka viņš nerunājot angliski. Taču kinovēsture rāda, ka daudziem režisoriem tas nav šķērslis. Biežāk tas ir šķērslis izplatītājiem, kam ļoti gribas nest produktu masām. Un tāpēc "22. jūlijs" mani dara piesardzīgu, lai arī kritiķu atsauksmes visā visumā ir pozitīvas, norādot, ka režisoram piemīt nu jau izkopta spēja taktiski un jūtīgi caurskatīt šāda veida notikumus. Galvenais pārmetums: Andersam Bēringam-Breivīkam veltīts pārāk liels ekrāna laiks, dodot viņam tieši to, ko masu slepkavību veicēji parasti vēlas, – proti, uzmanību.

Norvēģu versijā kamera nepagodina uzbrucēju pat ar tuvplānu. Viņa vārds tā arī nekad neizskan; viss, kas šajā filmā simbolizē teroristu, ir bezpersoniski šāvieni, nojaušams siluets un pusaudžu atstāsti par to, kā viņš ģērbies vai kā uzvedas. Kamera seko galvenajai varonei Kajai – vienai no vasaras nometnes dalībniecēm, kas te ieradusies kopā ar māsu Emīlji. Kamera patiešām nenovēršas, iet līdzi un izseko varones skatienu, jo "Ūtoja, 22. jūlijs" ir viena no tām maģiskajām filmām, kas nofilmētas vienā kadrā, filmai ne reizi nepārtrūkstot ar montāžas griezienu. Līdzīgu vizuālo efektu rada arī, piemēram, Oskaru ieguvušais Alehandro Injaritu darbs "Putncilvēks" ("Birdman"), taču atšķirībā no filmas "Ūtoja, 22. jūlijs" lente "Putncilvēks" viena kadra sajūtu panāk, radot meistarīgu ilūziju, ka grieziena nav. Popes vizuālais stāstījums patiesi nekad neapraujas. Tehniski tas nozīmē, ka dienas laikā bija iespējams nofilmēt vienu vienīgu bezgalgaru dubli. Ceturtajā dienā uzņemtais materiāls arī ir tas dubls, ko režisors izvēlējies, un attiecīgi tā filma, ko redzam. Šādā veidā – ne soli neatkāpjoties – iespējams uzburt šausminošu klātbūtnes efektu. Un, protams, šīm šausmām var pārmest to ietērpšanu kinematogrāfiskā valodā – lūk, te raisās izmisuma romantika, te meitenes rokās mirst kāds neizglābjams upuris, te viņa rīkojas klaji muļķīgi, dodamās briesmu epicentrā, lai meklētu pazudušo māsu, – gluži kā dramaturģiski pareizi izstrādātā trillerī pienākas. Tomēr tās ir detaļas, un, zinot, ka scenārijs izstrādāts, runājot ar izdzīvojušajiem un pierakstot viņu stāstus, zinot, ka filmas vienīgais kadrs turpinās tieši tik ilgi, cik ilgi norisa uzbrukums, redzot, cik ļoti noziedznieks un politiskie motīvi atbīdīti malā, lai parādītu notikuma patiesos varoņus, patiesos upurus un padarītu kolektīvu pārdzīvojumu personīgu, negribas apgalvot, ka režisors ekspluatē traģisku realitāti, lai radītu jaudīgu mākslu. Norvēģijā katrs ceturtais iedzīvotājs vienā vai otrā veidā ir tieši saistīts ar 22. jūlija notikumiem. Teiksim – pazīst kādu, kura radinieks ir gājis bojā. Attiecīgi daudzās interneta vietnēs lasāmās norvēģu skatītāju atsauksmes sākas ar "Es negribēju neko par to skatīties, bet…" un beidzas ar secinājumu, ka šī ir cieņpilna filma. Kamēr zem jau pieminētās Pola Grīngrāsa filmas treilera kāds ierakstījis ko apmēram šādu: "Es gribētu zināt, ko teiktu amerikāņi, ja mēs uzfilmētu trilleri par 11. septembra notikumiem, kur visi varoņi runātu lauzītā norvēģu valodā." Es neapgalvoju, ka nācijas traģēdijas nedrīkst aplūkot no malas un ka tikai norvēģu asinis dod tiesības izķidāt šos notikumus. Nebūt ne. Grīngrāsa filma nes smagu stāstu plašai auditorijai un runā par labējo ekstrēmismu kā globālu problēmu, galu galā – kad gan vēl vairāk "Netflix" starptautiskajai auditorijai būtu jāapzinās šādi stāsti? Un, lai arī filmas "Ūtoja, 22. jūlijs" lielākais spēks, manuprāt, ir tieši slepkavas personas pilnīgā ignorēšanā, vakaru pēc filmas pavadīju, urķējoties internetā pēc informācijas. Šo informāciju noteikti sniedz Grīngrāss. "Ūtoja, 22. jūlijs" savukārt ir stāsts par bezpalīdzību ļaunuma priekšā un pāragras nāves sāpīgo nospiedumu. It kā lokālāks par otru filmu, bet vienlaikus daudzkārt plašāks. Un galvenās lomas atveidotāja Andrea Berntzena, ar kuru skatītājs pavada gandrīz visas filmas minūtes, ir absolūts dārgakmens.

Bet Rīgas Starptautiskā kinofestivāla galveno balvu šogad saņēma režisores Natālijas Meščaņinovas filma "Pasaules sirds". Filma, par kuru sūkstījos, ka tā redzama festivālā tikai vienu reizi, jo pēc noskatīšanās ļoti daudziem vēlējos to ieteikt. Žēl, ka festivāls neparedz vismaz uzvarētājfilmas atkārtotu seansu vai arī īpašus rīta seansus žurnālistiem, lai prese (es, tātad) varētu informēt citus par filmām, kuras pilnīgi noteikti jāredz.

Pēcfilmas jautājumu un atbilžu sērijā Meščaņinova pārliecinoši apgalvoja, ka visus dialogus rakstījusi pati un aktieri tos runājuši vārds vārdā, vienīgās improvizētās nobīdes pieļautas dzīvnieku un bērnu lomās. Tas pārsteidz un parāda apbrīnojamu talantu, jo valoda noķerta tik precīzi, ka visu tēlu runasveidu vienlaikus var atpazīt un sazīmēt tēlus no reālās dzīves, bet tā ne reizi neiekāpj klišejās. Gan kundze, kas stumj mājās savu uz kandžas paslīdējušo vīru, gan māte, kas aiz inerces rūc par piebradātu grīdu un neizpildītiem mājasdarbiem, gan kungs, kurš pārdod karameles uz krīta, gan zilmatainā dzīvnieku aizstāve – tas viss kaut kur ir redzēts, taču "Pasaules sirds" nerada parodijas par cilvēku tipiem, bet gan ar sirsnību veido ticamus tēlus. Toronto Starptautiskā filmu festivāla recenzijas slavē filmas klusumu un slāpētu emociju piesātinātās pauzes, taču mums ir tā laime sajust arī valodas nianses, kas aizpilda pauzes starp klusumu. Apraksti radīja sajūtu, ka gaidāma sūra un drūma filma, taču mans pirmais neveiklais komentārs, lai raksturotu redzēto, bija: "Iedomājies, ja "Youtube" kaķu video vienlaicīgi būtu dvēselisks, dziļš un smalks kino!" Neprecīzi, jo filmā kaķu nav, ir suņi, lapsas, brieži, cālīši un tamlīdzīgi, katrs no tiem spožs savā lomā. Gan traģiskā (piemēram, suns Belka, kas filmas garumā cīnās par savu iespēju atgūt kustību spēju), gan komiskā (cālīši, kuri knābj maziem zēniem dibenos). Galvenā varoņa Jegora atveidotājs Stepans Devoņins savulaik patiesi ir mācījies par veterinārārstu, tādēļ ticamiem dialogiem klāt nāk pārliecinošas darbības, kad viņam vajag tikt galā ar bagātīgi asiņojošiem dzīvniekiem un reiz arī ar asiņojošu tēvocīti. Cilvēka apārstēšanas aina ietver arī puicisku zirgošanos, jo, pirmkārt, jau kārtīgs lauku vecis tāda nieka dēļ kā asiņojošs kakls neļaus sevi apčubināt, otrkārt, konkrētais vecis pirms tam ir ieteicis savainotu dzīvnieku iemidzināt, nevis ķēpāties, tāpēc tagad divi klātesošie vīrieši ar aprautu humoru apsver arī šī kunga iemidzināšanas iespējas vai vismaz versiju par mutes aizšūšanu, lai beidz krist uz nerviem. Šī labvēlīgā, bet skarbā ķircināšana caurvij visu filmu, nedodot vietu sentimentalitātei, kuru, protams, viegli iztēloties, – te ir sēta ar dzīvnieciņiem, apkārt skraida bērni, pat kaut kādas potenciālas mīlasstāsta iezīmes. Bet pievienojiet tam visam alkoholismu, bērnības traumas, mazliet vardarbības un caururbjošu vientulību, un uzreiz vairs neizklausīsies pēc Doktora Dūlitla.

Meščaņinova ir pielikusi roku pie pagājušā gada festivālu mīluļa – Borisa Kļebņikova – filmas "Aritmija" scenārija un, šķiet, spēj ar apbrīnojamu jūtīgumu iepīt vārdos (un attēlos) kontrastu starp ārēju skarbumu un iekšēju trauslumu. "Pasaules sirds" gadījumā varētu arī runāt par pretnostatījumu starp dzīvnieku un cilvēku pasauli vai vismaz par nepieradināmā pieradināšanu, bet tas izklausīsies kaut kā pārmēru atrauti no realitātes. "Pasaules sirds" centrā ir Jegors, kura pagātne, kā nojaušam, slēpj gan ciešanas, gan neatgriezeniskas kļūdas. Pret cilvēkiem viņš ir piesardzīgs un komfortablāk jūtas, rūpējoties par dzīvniekiem. Un neko daudz jau no pasaules viņam nevajag, tikai lai tā liek viņam mieru. Vai drīzāk – Jegors nevēlas pasauli apgrūtināt ar sevi un baidās no sekām, viņu nebiedē doma, ka pasaule nodarīs pāri, bet gan tas, ka pats nejauši nodarīs pāri citiem. Bet nav iespējams nolīst tik dziļi, lai dzīve beigtu ar tevi notikt. Vismaz filmās ne.