Šomēnes ar filmu retrospektīvu mākslas centrā "Zuzeum" tiek atzīmēta kinorežisores Laimas Žurginas jubileja. Piecos kinovakaros notiek gan kopīga filmu skatīšanās, gan sarunas ar to autori.
Viena no skatē iekļautajām filmām "Tie ir arī mani dēli" dokumentē parādību, ko kādreiz, iespējams, esam šauri traktējuši kā savam laikam piesaistītu traģēdiju un noziegumu, bet kam režisore, izrādās, jau tolaik ir pievērsusi uzmanību, proti, sieviešu māšu necilvēcisko beztiesiskumu, kas pirms vairāk nekā 30 gadiem, vadzim lūstot, pārauga politiskā kustībā. Precīzi notverts, pārlaicīgs, mūsu reģionam tik nepieciešams vēstījums, kas aktuāls arī mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā.
Dokumentālo filmu "Tie ir arī mani dēli" varēs noskatīties piektdien, 22. septembrī, mākslas centrā "Zuzeum", kā arī jebkurā laikā tiešsaistē.
Laimas Žurginas filmu "Tie ir arī mani dēli" (1990, Rīgas dokumentālo filmu studija) šodien vajadzētu rādīt Krievijā – uz milzīgiem ekrāniem un uz katra stūra – vai vismaz ar ukraiņu hakeru palīdzību iefiltrēt to Krievijas iedzīvotāju sociālo mediju kanālos. Arī mums šeit, Latvijā, nenāktu par ļaunu atsaukt atmiņā laikus, kad MŪSU dēli bija spiesti iet padomju armijā – tādā pašā, kāda šobrīd ir Krievijas armija. Laikus, kad, par spīti mieram, neviens no viņiem nevarēja būt drošs, ka no armijas atgriezīsies dzīvs un vesels.
Filma uzņemta 80. gadu pašās beigās Latvijā, Ukrainā un Krievijā, kas visas tolaik bija varmācīgi satūcītas zem lielā Padomju Savienības jumta un piespiedu kārtā skaitījās viena valsts. Tā stāsta par padomju armijas ārpusreglamenta attiecībām – sauktām par ģedovščinu, kas ir gan toreizējās padomju, gan tagadējās Krievijas armijas un cilvēku sistemātiskas pazemošanas un pakļaušanas sistēmas pamatā. Runā, ka grūti iznīcināmo ģedovščinas čūsku 90. gadu sākumā pārmantoja arī jaunā Latvijas armija, jo no kaut kādas "tradīcijas" jau tie pirmie virsnieki nāca. Ļoti ceru, ka mūsdienās šī hierarhiskā sociālā parādība ir izskausta.
Ģedovščinas pamatā ir Krievijas cietumnieku jeb zeku jau paaudzēm gulagā un represijās izkoptas un tādējādi par tradicionālām kļuvušas attiecību struktūras. Tā ir savdabīga hierarhijas absolutizācija vecāka un jaunāka iesaukuma dienējošo attiecībās, jauno terorizēšana no veco un virsnieku puses, kam daudznacionālā sabiedrībā klāt nāk vēl arī etniskais jautājums. Turklāt nedod dievs, kādam jauniesauktajam ir labāka izglītība vai sava reliģiskā pārliecība: tādas lietas ģedu un zeku aprindās kā sarkana lupata signalizēja, kuram pirmajam ķerties klāt, lai pazemotu un fiziski iespaidotu līdz pat nāvei. Un tā pa riņķi – vecajiem demobilizējoties, jaunie ieņem viņu vietas un turpina varmācības ciklu. Liela ietekme šajā procesā ir virsniekiem: piemēram, seržanti vai nu izliekas neredzam notiekošo un tādējādi to veicina, vai tiešā veidā piedalās paši. Filmā teikts, ka padomju armijā šādā veidā četru gadu laikā nogalināti 20 000 jauniesaukto. Atkārtošos: filmas darbība un tajā atainotie notikumi risinās miera laikā!
Filma sākas ar krāsainu, poētisku kadru romantiskas mūzikas pavadījumā: jauna māte nes rokās bērniņu un kaut ko viņam labvēlīgi stāsta. Fonā redzami karavīri, kas cenšas ieskatīties kamerā. Kadrs ir īss un rada saulainu noskaņu, bet tūlīt seko nākamās ainas – reālistiski, melnbalti kadri ar jauniesaucamajiem, kuru uzvārdus krievu valodā pēc kārtas izsauc virsnieks. Diktore ar 80. gadu beigām raksturīgo piesardzību (cenšoties nepateikt neko lieku situācijā, kad vēl nekas nav skaidrs ne par turpmāko Latvijas, ne Padomju Savienības likteni) ierunājas par mātēm, kuras tā kā satraucas par saviem dēliem, kas dodas armijā, bet paļaujas uz Ģenerāli, kas viņus audzinās par "īstiem vīriem" un armijā "būs viņiem tēva vietā". Tieši tā, kā oficiālā propaganda to visu laiku ir vēstījusi. Epizodē, kas citē jauniesaukto atvadu ainu no grandiozās lielfilmas "235 000 000", puiši atvadās no ģimenēm un savām meitenēm.
Un tad aiziet – viena pēc otras seko liecības par jauniem puišiem, kuri aizgājuši armijā un pēc pāris mēnešiem vai pat dažām nedēļām jau ir nogalināti. Sasisti, nomocīti, sadauzīti viņi atgriežas cinka zārkos ar pavadzīmēm, kurās rakstīts: miris akūtas sirds nepietiekamības dēļ, izdarījis pašnāvību, pakritis un pārsitis galvu utt. Vārdsakot, meli, meli, meli, un nekādas prokuratūras šīs lietas izmeklēt netaisās.
Puiši stāsta, kā baroti ar atkritumiem un sodīti par izdomātiem pārkāpumiem ar vienu vienīgu mērķi – salauzt un pilnībā iznīcināt viņu pašcieņu, pakļaut. Ja vari noturēties mēnesi, divus vai pat trīs, tas nenozīmē, ka varēsi gadu. Ir ārkārtīgi liela iespēja, ka salūzīsi. Nav brīnums, ka šo konstanto mocību, ņirgāšanās un pazemojumu rezultātā izveidojušies tādi monstri, kuriem prātam neaptveramās izdarības Bučā un Irpiņā šķiet ikdienišķa parādība. Ne velti nesen uzspridzinātais Prigožins cietumnieku rekrutēšanu un iesaistīšanu savā privātajā armijā uzskatīja par vienu no galvenajām panākumu atslēgām karā. Šermuļi skrien pār kauliem, iedomājoties – ja Atmoda būtu izgāzusies un mēs nebūtu tikuši ārā no padomju (lasi – Krievijas) jūga, arī šodien mūsu puišus, mūsu dēlus sauktu un mocītu tajā ellē, ko viņi sauc par armiju, un sūtītu uz Ukrainu karot. Tāpat kā desmit gadus sūtīja uz Afganistānu, no kurienes daļa atgriezās morāli un fiziski sakropļoti un bez mazākās apjēgas, kāpēc tur vispār bijuši, bet daļa neatgriezās vispār – ne no armijas, ne no kara. Viens no filmas varoņiem saka: "Man savu māti būtu vajadzējis aizstāvēt, bet es aizstāvēju lielās "zvaigznes", viņu lielās algas, viņu dāčas un bagātības, bet savu māti – to, ko man būtu vajadzējis aizstāvēt, es katru dienu nogalināju… jo viņa sēdēja un gaidīja, un saprata, kas ar mani tur notiek."
Fascinējoša ir epizode filmas sākumdaļā, kur redzam kravas mašīnu ar koka kasti. Tā ir "Gruz 200" jeb "krava nr. 200", ar ko militārās transportēšanas sistēmā apzīmē bojāgājušo karavīru mirstīgās atliekas. Sievietes ar latvisku akcentu un miršanas apliecību rokās mēģina krieviski skaidroties ar padomju virsnieku, kurš viņām saka: "Bet jūs taču piekritīsiet, ka arī civilajā dzīvē ir gadījumi, kad jauni cilvēki – jauni puiši un arī meitenes – aiziet bojā?" Nu, ka normāli. Kā dzīvē, vai ne?
"Gājis bojā armijā, miera laikā," rūgti un daudznozīmīgi saka diktore. Sievietes ir organizācijas "Sieviešu līga" dalībnieces. Latvijā tā tika izveidota 80. gadu beigās, kad mātes, kuru dēli bija gājuši bojā vai cietuši ģedovščinas dēļ, organizējās, lai panāktu savu bērnu tiesisko aizstāvību, jo no oficiālajām tiesībsargājošajām institūcijām tāda nebija sagaidāma.
"Un nesauciet to par baltiešu ekstrēmismu, Ģenerāl," saka diktore, jau zinādama, ka tieši tā to nosauks. Iespējams, tieši tāpēc filmā izmantoti ne tikai baltiešu, bet arī Krievijas un Ukrainas māšu un tēvu stāsti. Šīm traģēdijām nav nacionālu robežu. Un traģēdiju ir daudz – pa visu plašo un milzīgo cietumu, kas saucās Padomju Savienība. "Likumiska verdzība," saka viens no filmas varoņiem. Filmā darbojošos personāžu vārdi, starp citu, netiek nosaukti ne pašā filmā, ne titros. Iespējams, ka tā ir sava laika tradīcija – toreiz daudzās dokumentālajās filmās iemūžinātie cilvēki palika anonīmi, taču iespējams, ka šeit tas darīts ar nolūku kaut nedaudz pasargāt.
Filmā izcili noķerts laika gars. Tā uzņemta īsi pirms Atmodas, kad "pārbūve" un "atklātība" (procesi, kas starptautiskā vidē pazīstami kā "perestroika" [1] un "glasnostj" [2]) beidzot deva iespēju šādus jautājumus pacelt valsts finansētā filmā. Vārdi, kas skan filmā, izvēlēti uzmanīgi, un pati valsts uzbūve netiek tiešā veidā nosodīta, taču veidotāji par savu pozīciju signalizē abām rokām un šie signāli ir redzami. "Sieviešu līgas" darbība un tās publiskotā šokējošā informācija par nogalinātajiem sniedza ievērojamu ieguldījumu Atmodas tuvināšanā. Tāpat kā Laimas Žurginas drosmīgā filma, kas pirmajā acu uzmetienā ir par puišiem, bet faktiski – par viņu mātēm. Feministiskākā sava laika filma.
Filmas beigās "Sieviešu līgas" dalībnieces, rokās turot nogalināto dēlu portretus, Doma laukumā jau stāv ar Latvijas karogiem fonā. Un viņām līdzās – kapos, baznīcās, mītiņos – stāv arī citas mātes ar svecītēm, savu dēlu portretiem un vēl maziem bērniem pie rokas. Viņas signalizē.
Tikmēr gandrīz viņām aiz muguras pa Augstākās Padomes (tagadējās Saeimas) ēkas durvīm smīkņādams ieiet Ģenerāļu pulciņš…
[1] "Perestroika" (no krievu: перестройка — 'pārbūve'), pārkārtošanās jeb pārbūve ir apzīmējums saimnieciskajām reformām, kuras 1987. gada jūnijā prezentēja PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs. Vārds "perestroika" tika attiecināts uz PSRS saimniecības, kā arī politiskās un sabiedriskās sistēmas pārstrukturēšanu (avots – "Vikipēdija").
[2] No "Vikipēdijas": "glasnostj" (krievu: гласность — 'atklātība') bija viens no perestroikas reformu pamatelementiem ("glasnostj — perestroika — uskorenije"), kas paredzēja cenzūras vājināšanu un dažādu informācijas barjeru izbeigšanu Padomju Savienībā. Sabiedrībā tika atļauts brīvs dialogs un pat Padomju Savienības politikas kritika. Šī reforma tika realizēta 20. gadsimta astoņdesmitajos gados (1987—1991), kad Padomju Savienību vadīja Mihails Gorbačovs (avots – "Vikipēdija").
3