Fragments no 4. nodaļas „19. gadsimta pirmā puse: reformistes”
19. gadsimtā arvien izplatītākas kļuva un skaidrāk tika paustas sieviešu prasības – to, iespējams, izraisīja patiesas „sievišķības” tēla parādīšanās, kurš gadsimta gaitā, šķiet, kļuva arvien aprobežotāks: šķiriski diferencēts smalkuma un izsmalcinātības ideāls. Kaut arī daudzas sievietes (un vīrieši) daiļrunīgi to apšaubīja un rīkojās saskaņā ar saviem uzskatiem, tikai gadsimta otrajā pusē sāka veidoties organizētas kampaņas – jo īpaši par labāku sieviešu izglītību, iespēju strādāt ārpus mājas, likuma reformu attiecībā uz precētām sievietēm un tiesībām vēlēt.
1843. gadā precēta sieviete Meriona Reida (Marion Reid) Edinburgā publicēja darbu A Plea for Women (Aicinājums sievietēm), kas ir ticis pelnīti atzīts par pamatīgāko un ietekmīgāko sievietes vēstījumu kopš Mērijas Volstonkrāftas Aizstāvības. Reida pievērsās lielākajai daļai to jomu, kas nodarbinās reformistes līdz gadsimta beigām, un viņas grāmata ir pelnījusi būt labāk pazīstama. (Tolaik tā tika plaši lasīta un izdota vairākas reizes, kaut arī, šķiet, bija populārāka Amerikā nekā Anglijā.) Reida nosvērti un kritiski analizē to, kā viņas laikabiedri – un, viņa atzīst, tās galvenokārt ir sievietes – pārliecināti runā par „sievietes sfēru” un vienādo sievietību ar sevis noliegšanu. „Sievišķīga” uzvedība praksē nozīmē „labu garastāvokli un uzmanību pret savu vīru, rūpēšanos, lai bērni būtu tīri un kārtīgi un mājsaimniecības darbi padarīti”. Reida uzsver – daudz uzstājīgāk nekā jebkurš cits šajā laikā –, ka šī šķietami cēlā un tikumīgā „atteikšanās no sevis” realitātē parasti nozīmē „noziedzīgāko sevis iznīcināšanu”.
Reida uzskata, ka izglītība, kuru saņem gandrīz visas meitenes, tās vienīgi „sasaista un ierobežo”: „Katrs neatkarīgas domāšanas simptoms tiek ātri apspiests [..], vairums meiteņu tiek pārvērstas par automātiem.” Reida arī asi komentē gandrīz nepārvaramās grūtības, ar kurām sastopas daudzas sievietes, lai „iegūtu līdzekļus labai un pamatīgai izglītībai”. Vairums meiteņu tiek audzinātas, lai „mehāniski izpildītu pienākumu [..], viņu pašu prātiem paliekot tukšiem un neauglīgiem”. Izglītības jautājums būs ārkārtīgi svarīgs visu 19. gadsimtu; pārāk maz šķita mainījies kopš Mērijas Astelas un Mērijas Volstonkrāftas laikiem. Izglītība meitenēm – vai nu mājās pie guvernantēm, kas pašas bija tikai nedaudz izglītotas, vai arī ne pārāk labās skolās – joprojām bija veiksmes jautājums.
Reida apdomīgi atzīst sieviešu mājsaimniecības pienākumus, tomēr apgalvo, ka vairums sieviešu veic mājas darbus „auksti, smagi, mehāniski, bez mīlestības un kūtri”. Viņa piekrīt, ka pastāvošajā situācijā mājas darbam jābūt sievietes dzīves daļai – un „iespējams, galvenajai daļai”. Tomēr viņa uzskata, ka nav neviena iemesla, kādēļ sievietēm būtu jādara tikai un vienīgi mājas darbi. Nedaudz vilcinoties, Reida pieļauj, ka viņas pašas zināma „pakļautība” ir iespējama „vīrieša dēļ”. Tomēr, viņa vaicā, „ja sievietēm nav tādu pašu tiesību kā vīriešiem, kādas tad tām ir”? Rakstniece atzīst, ka vienā ziņā „sieviete tika izveidota vīrietim, tomēr citā un augstākā – viņa tika izveidota arī sev”. Viņa uzskata, ka nevainība nav tas pats, kas tikums.
„Precētai sievietei, kas dzīvo kā „važās iekalta”, nav tiesību uz īpašumu; pat viņas pašas darba rezultāts pieder vīram, kurš var, ja vien vēlas, „izlaidībā un pārmērībā to izšķiest”. Turklāt „viņas bērni un arī manta ir vīra īpašums”.”
Tam laikam ļoti radikālā veidā Reida apgalvo, ka „sievietība” ir savienojama ar vēlēšanu tiesībām. Galu galā sieviete, tāpat kā vīrietis, ir „racionāla, morāla un atbildīga būtne”. Viņa piesardzīgi bilst, ka viņai nav īpašas vēlmes redzēt sieviešu kārtas pārstāves politikā; iespējams, ļoti maz sieviešu „piekristu tikt ievēlētas” un maz vēlētāju tās izraudzītos. Tomēr, viņasprāt, nav iemeslu, kādēļ sievietes nevarētu kandidēt, ja kāda „spēj vai vēlas pārvarēt dabiskos šķēršļus”.
Divus vislabāk zināmos 19. gadsimta argumentus par sieviešu tiesībām ir pauduši vīrieši; tomēr abos gadījumos autori – Viljams Tompsons (William Thompson) un Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill) – atzīst, ka viņus ietekmējušas un iedvesmojušas sievas. Interesanti, ka neviena no šīm sievietēm – kas bija labi izglītotas un spēja izklāstīt savas domas – nevēlējās runāt pati. Vai viņas baidījās, ka, atklāti izteikdamās, pārkāps vispārpieņemtās normas, vai arī tā bija taktika, atzīstot, ka vīriešu argumenti varētu tikt uztverti nopietnāk?
Īrijā dzimušais Viljams Tompsons 1825. gadā publicēja darbu Appeal of One half of the Human Race, Women, against the Pretensions of the Other Half, Men, to Restrain them in Political and thence in Civil and Domestic Slavery (Vienas cilvēces daļas, sieviešu, uzsaukums pret otras daļas, vīriešu, vēlmi pakļaut viņas politiskai un tādējādi pilsoniskai un mājas verdzībai). Viņš raksturo grāmatu kā „vismaz viena vīrieša un vienas sievietes protestu” pret „cilvēces pieaugušo indivīdu degradāciju”. Tā ir veltīta atraitnei Annai Vīlerei (Anna Wheeler) – viņa ir norādīta arī kā grāmatas iedvesmotāja. Anna Vīlere tika izprecināta, kad viņai bija tikai 15 gadu; pārim bija seši bērni, bet, kad vīrs izrādījās dzērājs, Anna drosmīgi aizgāja no viņa un 1818. gadā kādu laiku dzīvoja Francijā, kur iepazinās ar Sensimona ietekmētiem sociālistiem. Kad pēc diviem gadiem nomira Annas vīrs, viņa atgriezās Londonā, kur kļuva labi pazīstama ar savu interesi par reformu kustībām. Viņu kritizēja tāda mēroga persona kā Bendžamins Dizraeli (Benjamin Disraeli), sarkastiski piebilzdams, ka Anna ir „kaut kas pa vidu starp Džeremiju Bentemu (Jeremy Bentham) un Megu Merilīsu (Meg Merrilees) – ļoti gudra, bet ļoti revolucionāra”.
Tompsons piekrita Annas Vīleres radikālajiem uzskatiem un pauda tos. „Es dzirdu, ka jūs sašutusi noraidāt vienlīdzības iespēju ar tādiem radījumiem, kādi tagad ir vīrieši,” viņš rakstīja Annai. „Ar jums es padarītu vienlīdz cildenus abus dzimumus.” Grāmatā aplūkota precētas sievietes situācija – viņa ir reducēta līdz „kustamajam īpašumam un vīriešiem vienmēr paklausīgai kalponei”. Precētai sievietei mājas kļūst par cietumu. Pati māja, tāpat kā viss tajā esošais, pieder vīram, un „no visām mājas ierīcēm visnožēlojamākā ir viņa vairošanās mašīna – sieva”. Precētas sievietes faktiski ir verdzenes, viņu stāvoklis nav labāks kā „nēģeriem Vestindijā”. Mātēm tiek liegtas tiesības uz bērniem un ģimenes īpašumu, un vairumam jāpacieš tāda pati izturēšanās kā pret „jebkuru augstākas kārtas kalpu”.
Aicinājums tika sarakstīts daļēji kā atbilde tolaik labi pazīstamajam Džeimsa Milla (James Mill) darbam Essay on Government (Eseja par valdību), kurā apgalvots, ka sievietēm nav vajadzīgas politiskās tiesības, jo viņas pietiekami labi pārstāv tēvi un vīri. „Kā ir ar sievietēm, kurām nav ne vīra, ne tēva?” vaicā Tompsons. Tālāk viņš sīki un dzēlīgi kritizē nepārdomāto pieņēmumu, ka vīra un sievas intereses vienmēr ir identiskas, kā arī asi nosoda netaisnīgo situāciju. Viņš gaida to laiku, kad visu šķiru bērni – gan meitenes, gan zēni – būs vienlīdz labi nodrošināti un izglītoti.
Anna Vīlere vēlāk kļuva par ietekmīgu autori un lektori par sieviešu tiesībām. Skumji, bet viņas meita nosodīja mātes radikālās noslieces, apgalvojot, ka viņa „diemžēl ir pārpilna ar kaitīgajiem maldiem, kuru pēdas toreiz visā Eiropā vairāk vai mazāk atstāja Franču revolūcija, un [..] turklāt viņu stipri sabojāja Volstonkrāftas grāmatas attiecīgā inde.”
Interesanti, ka arī Viljams Tompsons kritizē Mēriju Volstonkrāftu, taču pilnīgi pretēju iemeslu dēļ: viņš vērsās pret viņas „šauro skatījumu” un „secinājumu biklumu un vājumu”. (Iespējams, te vērojams Tompsona vēstures izpratnes trūkums.) Taču viņš aicina sievietes izvirzīt pašām savas prasības pēc izglītības un pilsoņu un politiskajām tiesībām; viņaprāt, galu galā no tā gūs labumu arī vīrieši: „Tāpat kā jūsu verdzība ir iekalusi vīrieti despotisma neziņas un netikumu važās, lai jūsu atbrīvošana dāvā viņam zināšanas, brīvību un laimi.”
1869. gadā Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill) publicēja grāmatu The Subjection of Women (Sieviešu pakļaušana), kurā arī teikts, ka sieviešu pakļautība ir gan nepareiza, gan „viens no galvenajiem cilvēces pilnveides šķēršļiem”. (Ironiskā kārtā viņš ir tā paša Džeimsa Milla dēls, kura konservatīvie uzskati par sievietēm tik ļoti saniknoja Viljamu Tompsonu.) Millu spēcīgi ietekmēja Harieta Teilore (Harriet Taylor), kuru viņš sastapa 1830. gadā. Teilore jau bija precējusies, un viņai bija divi dēli; pārim bija kaislīgas jūtas vienam pret otru aptuveni 20 gadus, līdz visbeidzot 1851. gadā, divus gadus pēc Harietas vīra nāves, viņi varēja apprecēties. Harieta Teilore ir publicējusi īsu rakstu The Enfranchisement of Women (Sieviešu vēlēšanu tiesības) Westminster Review 1851. gadā, taču interesanti, ka viņa nav publicējusi savus rakstus, kuros kritizēja laulības likumus un pieprasīja sievietes tiesības uz bērniem un atbildību par tiem. Kad viņa un Mills apprecējās, viņš norādīja, ka uzskatījis par savu pienākumu izteikt „formālu protestu pret pastāvošo laulības likumu”, pamatojoties uz to, ka tas deva vīrietim „likumīgu varu pār otru personu, īpašumu un rīcības brīvību neatkarīgi no viņas pašas vēlmēm un gribas”. Mills atzina, ka „man šis uzskats nebija nekas vairāk kā vien abstrakts princips [..], ka izpratni par sieviešu beztiesiskuma plašajām praktiskajām sekām, kas tika izklāstītas grāmatā Sieviešu pakļaušana, [es] galvenokārt ieguvu, lasot viņas [Harietas] skaidrojumu.”
[..]
Pakļaušanā Milla argumentu pamatā bija pārliecība, ka toreiz pastāvošās – acīmredzami nevienlīdzīgās – attiecības starp dzimumiem nav dabiskas. „Vai jelkad dominēšana ir šķitusi pretdabiska tiem, kas to īsteno?” viņš jautā, minot piemērus, ka Amerikā vergu tirdzniecību vēl nesen aizstāvēja tie, kas no tās guva labumu. Tas, ko mēs tagad saucam par sievietību, ir mākslīgs veidojums, rezultāts „vardarbīgai apspiešanai dažos virzienos un pretdabiskai stimulācijai citos”. Šķiet, viņš ir nonācis līdz šādam skatījumam pakāpeniski un, iespējams, Harietas ietekmē. 1832. gadā neilgi pēc iepazīšanās Mills viņai rakstīja, paziņojot, ka „sievietes lielajam darbam būtu jābūt izdaiļot dzīvi [..], visur izstarot daiļumu, eleganci un grāciju”.
Savukārt Pakļaušanā viņš noliedz, ka „kāds pazīst vai varētu pazīt abu dzimumu dabu, kamēr ir bijusi iespēja vērot tikai tagadējās viņu savstarpējas attiecības. Visos morāles priekšrakstos teikts, ka dzīvot citiem ir sievietes pienākums, un mūsdienu sentimentalitātes izpausmēs – ka tas raksturīgs viņu dabai.”
Mills raksta: ņemot vērā sieviešu niecīgo izglītību un dzīves ierobežotību, nav pārsteigums, ka viņas vēl nav radījušas „izcilas un spīdošas idejas”. Viņš arī apgalvo – vēl apšaubāmāk –, ka viņas vēl nav radījušas „savu literatūru”. Anna Redklifa, Fanija Bērnija, Džeina Ostina, Sūzena Ferjē (Susan Ferrier), māsas Brontē;– viņas visas, šķiet, Mills nebija pamanījis.
Mills uzskatīja, ka ideālā pasaulē vīrieši un sievietes līdzinātos viens otram: vīrieši būtu mazāk egoistiski, un sievietes būtu brīvas no „pārspīlētas sevis noliegšanas”, kas no viņām tiek sagaidīta. Mills nekad neuzdrošinās ierosināt laulības šķiršanas iespēju. Tomēr, viņaprāt, nav nekāda attaisnojuma tam, ka sievietēm netiek nekavējoties piešķirtas balsstiesības, turklāt ar tieši tādiem pašiem nosacījumiem kā vīriešiem; faktiski daudzas no viņām ir pelnījušas tās vairāk nekā daži balsstiesīgie. 1866. gadā Mills iepazīstināja parlamentu ar sieviešu pirmo petīciju par vēlēšanu tiesībām, un viņš virzīja papildinājumus 1867. gada Reformas likumprojektam par labu sievietēm.
Dažas mūsdienu feministes ir kritizējušas Millu par pievēršanos gandrīz vienīgi precētu sieviešu stāvoklim, ignorējot, piemēram, meitu vai neprecēto sieviešu situāciju. Tomēr precētas sievietes – kā to jau iepriekš bija atzinuši gan Reida, gan Tompsons – tik tiešām, vismaz no likuma viedokļa, bija īpaši sliktā stāvoklī. Problēmas, kuras varēja rasties sievām, spilgti pierāda Karolīnes Nortones (Caroline Norton) bēdīgi slavenais gadījums. Dzimusi 1808. gadā, viņa bija dramaturga Ričarda Šeridana (Richard Sheridan) mazmeita: skaista, vitāla un labi izglītota. Karolīne noteikti negrasījās kļūt par sieviešu tiesību cīnītāju, faktiski apgalvojot, ka viņa „nekad nav atbalstījusi neprātīgo un smieklīgo vienlīdzības doktrīnu”. Jaunā sieviete reiz atzinās, ka apprecējās tāpēc, ka „īpaši baidījās” no izredzēm „dzīvot un mirt kā vecmeita”. Taču 1826. gadā viņa tika salaulāta ar vīrieti, kurš drīz vien kļuva bezcerīgi neciešams. Viņu attiecības pakāpeniski pasliktinājās un kļuva atklāti vardarbīgas. Galu galā Nortons ne tikai liedza sievai pieeju viņas īpašumam (visam, ko viņa bija mantojusi un vēlāk nopelnījusi); viņš aizliedza Karolīnei sazināties ar trim viņas bērniem. Viņš atriebīgi nodeva viņu bargās sabiedrības vērtējumam, padarot par skandāla objektu, apsūdzēdams (iespējams, nepatiesi) laulības pārkāpšanā ar toreizējo premjerministru lordu Melburnu (Melbourne). Kaut arī lieta tika izbeigta, Karolīne Nortone, saprotams, jutās pazemota un nodota, un viņas reputācija bija aptraipīta uz visiem laikiem.
Nortone nevarēja vērsties pie likuma varas sevis aizstāvībai vai aizsardzībai un pieprasīt tiesības tikties ar saviem bērniem, jo, kā viņa atklāja, precēta sieviete pēc likuma neeksistē. „Ir grūti justies juridiski tik bezpalīdzīgai un atkarīgai, kad faktiski es spēju sevi nodrošināt tikpat labi kā pieticīgu darbu darošs saprātīgs vīrietis,” viņa sūdzējās. 1838. gadā viņa atbalstīja likumprojektu, kurā tika grozīts Bērnu aizbildniecības akts, kas ierobežoja mātes tiesības uz bērniem līdz brīdim, kad viņi sasniedza septiņu gadu vecumu. 1854. un 1855. gadā viņa, pamatojoties uz savu gadījumu, rakstīja pamfletu The Separation of Mother and Child by the Law of Custody of Infants Considered (Mātes un bērna šķiršana saskaņā ar Bērnu aizbildniecības likumu) un English Laws for Women in the 19th Century (Angļu likumi sievietēm 19. gadsimtā), kurus lasīja plaša publika. „Esmu uzzinājusi par likumu, kurš daļēji respektē precētas sievietes, bet cieš no visiem tā aizbildniecības defektiem,” viņa norādīja. 1855. gada Vēstulē karalienei, kurā viņa atbalstīja iesniegto likumprojektu par laulības un tās šķiršanas reformu, Karolīne rakstīja: „Atrodoties savā neskaidrajā stāvoklī, es ticu, ka man ir ļauts būt par piemēru, uz kuru pamatojoties, tiks mainīts noteikts likums.” Laulības šķiršanas reformas akts tiks pieņemts 1857. gadā, tomēr sieviete joprojām varēja pieprasīt šķiršanos tikai ļoti nedaudzos gadījumos.
Kaut gan Nortones dzīve spilgti ilustrēja dažas no nežēlīgajām anomālijām precētas sievietes statusā, viņas gadījums noteikti nebija vienīgais un pat ne neparasts. Piemēram, Šarlote Brontē (Charlotte Brontë), kura apprecējās neilgi pirms nāves, atklāja, ka vīram pieder autortiesības uz viņas romāniem, kā arī viss, ko viņa nopelnīja. Tomēr Karolīne Nortone norobežojās no citām sievietēm, kuras 19. gs. 50. gadu vidū sāka tikties, apspriest sieviešu jautājumus un drīz pievērsās problēmai, kas bija plaši pazīstama viņas gadījuma dēļ. Precētu sieviešu īpašuma komiteja, kuru izveidoja grupa, kas pazīstama ar nosaukumu Langhemas lēdijas (Ladies of Langham Place), iespējams, bija pirmā organizētā feministu grupa Anglijā. Karolīne Nortone, varbūt juzdama, ka pārāk daudz bijusi sabiedrības uzmanības lokā, varbūt vēlēdamās saglabāt vismaz savas reputācijas mazumiņu, ieturēja distanci.
Florensa Naitingeila (Florence Nightingale) bija cita ievērojama sieviete, kas kategoriski atteicās biedroties ar jaunizveidoto sieviešu kustību, kaut arī galu galā viņas piemērs izrādījās iedvesmojošs un daudz ietekmīgāks nekā viss, ko viņa bija teikusi. Plaši pazīstams bija viņas izteikums: „Man ir pilnīgi vienaldzīga sava dzimuma taisnība vai netaisnība.” Viņa uzskatīja – ja sievietes ir bez darba, „tas ir tādēļ, ka viņas nestrādā”. Florensa Naitingeila reiz teica, ka būtu gatava labi maksāt sievietei, kas būtu viņas sekretāre, bet nevar atrast nevienu, kura būtu spējīga vai gribētu darīt šo darbu. Tomēr viņa pati saskārās ar to, kā sabiedrība nošķir dzimumus un ierobežo sieviešu dzīvi. Dzimusi turīgā ģimenē ar plašiem sakariem, viņa sūdzējās, ka kļuvusi par izsmalcinātas un dīkas sievišķības mocekli. „Kādēļ,” Naitingeila sarkastiski vaicāja, „nodarboties ar rokdarbiem un katru dienu izbraukt karietē vīrietim būtu apkaunojošāk nekā sievietei?” „Kāpēc mums būtu jāsmejas, redzot vīriešu pulciņu no rīta sēžam ap viesistabas galdu, un jādomā, ka viss ir kārtībā, ja tās ir sievietes?”
Naitingeila, šķiet, sāka interesēties par slimnieku kopšanu pēc tam, kad bija uzņēmusies tipisku sievietes darbu – savas vecmāmiņas un vecās aukles aprūpi. Tomēr pret viņas arvien pieaugošo interesi par darbu skaļi protestēja māte un māsa Partenope (Parthenope), kuras nemitīgi pieprasīja veltīt viņām laiku. 1844. gadā ģimene stingri aizliedza Florensai pavadīt laiku Salisbērijas slimnīcā. „Nav nekā tāda, kas līdzinātos labas angļu ģimenes tirānijai,” Naitingeila reiz rūgti sacīja, apgalvojot, ka vairumam sieviešu „nav Dieva, nav valsts, nav nekādu pienākumu, izņemot ģimeni”. Tomēr 1849. gadā viņai izdevās apmeklēt Kaizerverti Vācijā – bāreņu patversmi un slimnīcu, kuru vadīja luterāņu diakones. Kaut arī Naitingeila kritizēja aprūpes un higiēnas līmeni, viņa atzina: „Viss šeit raisa manu visdziļāko interesi, un mans ķermenis un gars jūtas tik labi.” Tomēr 37 gadu vecumā romāna Kasandra fragmentā viņa joprojām rūgti vaicāja: „Kāpēc sievietēm ir kaislība, prāts, morālā aktivitāte – šīs trīs – un tāda vieta sabiedrībā, kurā neviena no trim nevar izpausties?”
Florensas dzīve mainījās, kad 1853. gadā tēvs pretēji sievas uzsvērti paustajām vēlmēm nolēma piešķirt meitai 500 sterliņu mārciņu gadā. Galu galā viņa atbrīvojās no mājas tirānijas un tā gada augustā kļuva par rezidējošo pārzini Augstākās kārtas nespējnieču aprūpes iestādē Hārleja ielā. Naitingeila apņēmīgi jau bija sākusi apgūt visu iespējamo par slimnieku aprūpi, regulāri cēlās rītausmā un studēja valdības ziņojumus, tā sauktās Zilās grāmatas, tomēr reizēm viņu pārņēma raizes, vai sievietei nav „nepiemēroti un nepiedienīgi” nodoties „žēlsirdības darbiem slimnīcās un citur”. 1854. gadā viņa strādāja Midlseksas slimnīcā Londonā holeras uzliesmojuma laikā.
Naitingeila bija ieguvusi labu reputāciju un Krimas kara laikā tika uzaicināta braukt uz Skutari kopā ar slimnieku kopēju grupu; drīz vien viņa kļuva par nacionālo varoni. Ironiskā kārtā tolaik viņa tika sentimentāli dēvēta par patiesi „sievišķīgu” sievieti – izpalīdzīgu eņģeli –, kas ir atteikusies no greznas dzīves, lai mierinātu ievainotus karavīrus Krimā. „Lēdijas ar lampu” attēli bija plaši izplatīti, atainojot viņas līdzjūtību, kā arī trauslo izsmalcinātību, aristokrātismu un lēdijas grāciju. Naitingeilai, protams, ļoti rūpēja pacienti, un viņa bija līdzjūtīga pret vienkāršo karavīru. Taču, šķiet, viņas lielākais ieguldījums ir ļoti efektīvi un saprātīgi veiktie administratores pienākumi. „Tagad es apģērbju Britu armiju,” viņa rakstīja tajā laikā, „īstenībā esmu pavāre, saimniecības vadītāja, atkritumu savācēja [..], veļas mazgātāja, veikala pārvaldniece, noliktavas pārzine.” Krimas kara un pēckara gadi bija visvairāk gandarījuma sniedzošais, visādā ziņā laimīgākais periods viņas dzīvē.
Karam beidzoties, viņa turpināja strādāt un sāka ambiciozu Britu armijas veselības pētījumu. Kad vēlāk savas dzīves laikā Florensa brīžiem uz ilgāku laiku devās atgulties – ieradums, kas parodēja moderno, „sievišķīgo” trauslumu –, viņa to darīja tādēļ, lai varētu vairāk laika veltīt darbam, mātes un māsas prasību netraucēta. Viņa joprojām ir intriģējošs paradokss: ārēji un pēc reputācijas „sievišķīgas” pašuzupurēšanās un ziedošanās citiem prototips, bet patiesībā – mērķtiecīgas, pat varonīgas pašapliecināšanās paraugs, kurš paplašināja sievietēm pieejamās iespējas. Viņas piemērs noteikti palīdzēja padarīt pieņemamu ideju par sievieti, kas izglītojas noteiktas profesijas iegūšanai un strādā ārpus mājas vai ģimenes uzņēmuma.
Harieta Martino (Harriet Martineau) arī uzsvēra, ka viņa aizstāv sievietes bezkaislīgi un racionāli. Martino, kas uzskatīja, ka Mērija Volstonkrāfta patiesībā kaitē sieviešu jautājumam, raudzījās uz sevi kā izglītotāju. Viņas pirmā grāmata Illustrations of Political Economy (Politiskā ekonomija piemēros) iznāca 1832. gadā, kad viņa bija 30 gadus veca, nepazīstama provinciāle. Grāmata guva panākumus, un Harieta Martino kļuva par vispāratzītu žurnālisti, kas specializējās ekonomikas un sociālās teorijas popularizēšanā. Apceļojusi Savienotās Valstis un tur strādājusi kopā ar abolicionistiem, Martino attiecināja viņu argumentus par vergiem uz sievietēm: „taisnīgums tiek liegts, neatrodot labāku attaisnojumu kā stiprākā tiesības. Abās situācijās daudzi apspiestie pakļaujas un daži pauž iznīcinošu neapmierinātību, kas pirmajā gadījumā liecina par šīs šķiras faktisko degradāciju un otrajā – par tās piemērotību cilvēktiesību iegūšanai.”
Tomēr Martino konsekventi un, šķiet, netālredzīgi nevēlējās atbalstīt „sieviešu lietu”, pamatojot, ka „sievietēm, tāpat kā vīriešiem, jāsasniedz tas, ko viņas spēj”. Pēc tam, kad tika publicēta grāmata Society in America (Sabiedrība Amerikā), viņai rakstīja milzum daudz sieviešu, sūdzoties, ka Anglijas „likums un paražas” viņas apspiež, un lūdza palīdzēt mainīt situāciju; citas piedāvāja „naudu, pūliņus, drosmi paciest negodu”, ja viņa sniegtu padomu.
Lielākoties Martino nervozi vairījās no atklātas emociju izpausmes. Viņa pilnīgi neatbalstīja tādu sievieti kā Karolīne Nortone, kuras personisko problēmu iztirzāšana, mēģinot mainīt laulības likumus, pēc Martino domām, „pārkāpj visas pieklājības robežas”. Tomēr – negaidīti un aizkustinoši – dažas no viņas vēstulēm mātei, kas ir saglabājušās, liecina par patiesām bažām par savu neatkarīgas dzīves izvēli.
„Es domāju, ka gan Tu, gan es reizēm jūtamies tā, it kā es nebūtu izpildījusi meitas pienākumu, bet mums abām būtu sev jāatgādina, ka tagad es esmu pasaules pilsone tikpat lielā mērā, kā varētu būt Tavs profesiju ieguvušais dēls. Mana savrupā darba un reto apciemojuma stundu dēļ Tu bieži paliksi viena.”
Šķiet, saprotams, ka viņa nekad pilnīgi neatrisināja šo konfliktu starp saviem mērķiem un piedienīgas sievietes uzvedības ideālu. Kad Martino bija 35 gadus veca, viņai piedāvāja kļūt par jauna periodiska ekonomikas izdevuma redaktori, kas nozīmētu naudu, prestižu un būtu viņas centienu un cerību kulminācija attiecībā uz sievietēm. Viņa šaubījās, līdz saņēma noraidošu brāļa Džeimsa vēstuli, un – acīmredzot daļēji atvieglota – atteicās no piedāvātās iespējas. Tajā laikā viņa uzrakstīja aizraujošu romānu Deerbrook (Dīrbruka), kurā netieši aplūkotas ne tikai viņas pašas bailes, cerības, neizlēmība, bet arī šaubas un problēmas, kas joprojām nomocīja tik daudzas viņas laikabiedres. Harieta Martino nomira 1876. gadā.
Līdz 19.gadsimta vidum daudzas sieviešu grupas klusi, bet ietekmīgi izstrādāja konkrētas reformas un šajā procesā pavēra jaunas iespējas sievietēm. Piemēram, Frānsisa Pauere Kobe (Frances Power Cobbe) ar rūgtumu atcerējās dārgo Braitonas skolu, kurā viņa mācījās, – viņa apgalvoja, ka tā bija absolūti nepieņemama. Skolnieces bija saspiedušās ap galdiem vienā telpā, kurā bija „neciešama balsu čala”, augšstāvā kāds plinkšķināja klavieres un stāvu zemāk pilna istaba meiteņu mācījās un atbildēja mācību vielu guvernantei. Viņas pieredze, kā viņa vēlāk saprata, bija tipiska. Meiteņu izglītībai bija steidzami nepieciešami uzlabojumi; viņa atskārta, ka skolas viņas vecmāmiņas laikā, iespējams, bija labākas nekā viņas laikā. Kaut arī izglītošanās sākuma gadi Kobei nebija pārāk daudzsološi, viņa vēlāk spilgti un saturīgi rakstīja ne vien par izglītību, bet arī par citām grūtībām, ar kurām saskārās gan precētas, gan neprecētas sievietes.
Viņa, piemēram, daiļrunīgi atspoguļoja to sievu situāciju, kas ir iekļuvušas nožēlojamu laulību lamatās. „Mūs piemin,” viņa raksta, „stāstos par iedzērušiem noziedzniekiem, kas klupdami krizdami dodas mājās no kroga” un iekausta savas nelaimīgās sievas. Taču „kurš būtu varējis iedomāties, ka labās ģimenēs augušie un labi izglītotie vīrieši godājamās profesijās varētu būt vainojami tādā pašā brutalitātē” ?
Reizēm viņai ir raksturīga vienkārša sentimentalitāte: „mēs vēlamies, lai [sievietes] mīlestības likuma izpratne papildina vīrieša izpratni par taisnīguma likumu; mēs vēlamies, lai viņas ietekme uz tikumu, liegi mudinot no iekšpuses, papildina vīrieša ārējo morāles likumdošanu [..]. Mēs vēlamies viņas īpašo spēju saskatīt detaļas, viņas līdzjūtību pret vecumu un ciešanām, viņas izpratni par bērnu vēlmēm [..].”
Tomēr kā atzīta žurnāliste viņa atbalstīja ideju par vispārēju izglītību sievietēm un klusi iesaistījās cīņā par Precētu sieviešu īpašuma aktu. Taču viņa vienmēr apgalvoja – pat pārāk uzsvērti, lai tam varētu noticēt –, ka viņas feminisms nav nekas personisks: „Ja savos brieduma gados esmu kļuvusi par „sieviešu tiesību sievieti”, tas nav tādēļ, ka man personiski būtu nācies izjust netaisnību kā sievietei.”
No angļu valodas tulkojusi Elizabete Pičukāne.
Grāmata iegādājama Satori grāmatnīcā, un tās cena ir Ls 2.50
0