Recenzija
13.05.2016

Fantāzija par tēmu "karš"

Komentē
0
Saglabā

Par Gundegas Repšes grāmatu "Bogene", apgāds "Dienas grāmata", 2016

Ikviens sevi kaut kādā mērā definē laikā un telpā, un veidi, kā viņš to dara, ir dažādi. Ik pa laikam kādam ienāk prātā, ka ir būtiski domāt nevis par šodienas laiktelpu, par to "kā ir", bet dažādu iemeslu dēļ pārdefinēt to, ko mēs šajā šodienā domājam par to laiktelpu, kas bija; par to tālo (bet acīmredzot vēl ļoti tuvo) – "toreiz". Nekategorizējot latviešu rakstniecības pēdējā laika ne līdz galam izprotamo, bet acīmredzamo apmātību ar vēsturi un tās pārrakstīšanu, kā labu vai sliktu parādību, jāpievēršas tam, kas ir; tātad tekstam jeb konkrētajā gadījumā – Gundegas Repšes jaunākajam romānam "Bogene".

Bērna slīcināšana, pašnāvība, dažādi panikas izraisīti afekti, vājie cilvēki, kas nobīstas, un stiprie – kas izglābj gan sevi, gan tuvākos. Perifēra diskusija par dažādiem "kurš bija cik sarkans" jautājumiem, neliels, saistošs ievads ideoloģiskajā kanonā jeb sistēmā, kurš pastāsta par to, kas īsti ir sociālistiskais reālisms jeb tas, cits, reālisms, kas attēlo nevis objektīvo īstenību, bet gan to citu, vēlami objektīvo; kurā Heine ir miris, jo Markss viņu nogalināja. Līdz riebumam netranscendentāla, pragmatiska realitāte. Ikviens indivīds sistēmas ietvaros izmantojams, un visa māksla – pārveidojoša. [1] Mākslinieku brigāde, kas redz laikmetam cauri, brīvie cilvēki, kas vēl nenojauš, cik slikti drīz būs. Indivīds, kas sevi pozicionē kā tādu, kas ir "pats savs". Viņš, kas ir pret ideoloģiju, pret ticību, pret jebkādu sistēmu. Daudz jautājuma teikumu un mūžīgais jautājums par to, kas tad īsti ir māte. [2] Atkal klusēšanas motīvs, kas svarīgu lomu ieņēma arī pēdējā laikā ļoti populārajā "Svina garšā". Bērns, kas nerunā, jo par ko tad tādam pilnīgi jaunam cilvēkam šādā pasaulē runāt. Klusēšana un izzušana. Laiktelpā pazudis cilvēks. Ne gala un ne sākuma. "Varbūt tikai apmainās ūdeņi, pārtop asinis." (Repše, 184. lpp.) Cilvēks, kas, šai uzspiestajai realitātei nepakļaujoties, tajā kaut kā izzūd. Nedefinējams, bet līdz kaulam jūtams gara spēks; emocionāla sajūta, kas vienam ir spīts, otram lepnums, trešajam griba, bet vienmēr ir tas īpašais motivētājs, kas cilvēku izved cauri jebkādiem apstākļiem, ļaujot tam neizzust.

"Prātuļot faktu brutalitātes priekšā ir zaims." (Repše, 131. lpp.)

Šis haotiskais tēlu un ideju uzskaitījums nav nejaušs. Repšes darbs ir izteikti atmosfērisks. Romāns, kuru veido īsi fragmenti: zīmīgi dažādu literāro telpu vizualizējumi, personāžu skičveida apraksti, intensīvi, sakāpināti apziņas plūsmu uzliesmojumi un dažādi verbalizēti emocionālie stāvokļi, ar kuriem viegli identificēties. Šāds izteiksmes veids var patikt un var nepatikt, bet romānā tam ir ne tikai estētiska, bet arī funkcionāla nozīme. Jo teksts ir nevis lineārs, bet gan hermeneitiski tverams, bez stingras struktūras, bet ļoti asociatīvs. Taču konkrētā romāna gadījumā teksta uztveri būtiski vienkāršo divas lietas. Pirmkārt, lakoniskais un reizē trāpīgais izteiksmes veids, kas piedevām rada tādu teksta intensitāti, kuru jau pirmajās romāna recenzijās kritiķi nodēvē kā "spēcīgu". Otrkārt, emocionālo stāvokļu tveramība, ko nodrošina apstāklis, ka nevis mēģināts raksturot kādas īpašas, tam laikam raksturīgas emocijas, bet vērsta uzmanība uz to, ka visos laikos cilvēki patiesībā jūt visai līdzīgā veidā un mainās tikai realitāte, nevis emocionālie veidi, kā cilvēki to tver. Bailes, nedrošība, panika, tuva cilvēka zaudējums. Sajūtas, kas laiku un telpu patiesībā padara par otršķirīgām, tādas, kas svarīgas jebkurā telpā.

Emocionālās plaknes dekonstrukcijā svarīgas vēl divas nianses. Pirmkārt, īpašais "spēka" caurviju motīvs, otrkārt, tas, cik ļoti šī sakāpinātā emocionālā refleksija par apskatītā laikmeta kontekstu tomēr ir sievišķīga. Ne slikti sievišķīga, protams. Sievietes tēls romānā nav saistīts ne ar uzspēlēti brīvdomīgu stilīgumu, ne šarmantu izmisumu, ne feministisku pašmērķi pasaulei kaut ko pierādīt. Nē. Tā ir gandrīz vai arhetipiskā sieviete, tāda, kas spējīga (par laimi vai diemžēl) izjust vai visas pasaulē iespējamās emocijas, bet ar šo pasauli nesaplūst un tās priekšā nesalūst. Pašpietiekamā, mistiskā sieviete, kuras literāros sinonīmus meklēt varētu drīzāk, atzīšos, man ne visai simpatizējošajās "Sievietēs, kuras skrien ar vilkiem" vai tikko latviešu lasītāja laimīgajās rokās iekritušajās "Eddas dziesmās". Tādējādi tas nav vienkārši tēls, kas pasaules vēstures literatūras "kara" apakšnodaļā darbojas kā fiziski salaužamais, bet garīgi nesalaužamais tipāžs. Un tas nav arī vecais labais mēģinājums parādīt, ka "sieviete tomēr arī cieta karā" un tieši uz viņas pleciem pasaules krīzes apstākļos balstās cilvēku sugas izdzīvošana vai izmirums, ko, piemēram, Nora Ikstena "Mātes pienā" neveiksmīgi centusies darīt caur pilnīgu atteikšanos no vīrieša tēla. Protams, šāds spēks ir gana supernaturāls, lai to šķietami neuztvertu nopietni un, pat mēģinot šo emociju interpretēt izteikti neitrālā veidā, rodas šaubas par to, vai tas nav tikai mūsdienu individuālisma zīmogs, kuru uzspiest visam, kas kustas. Tiesa, pārrakstot vēsturi, jau vienmēr bijušajos apstākļos sanāk ielikt tieši šodienas indivīdu. Vai tas ir skats no malas vai arī vēstures deformācija, tas jau ir cits jautājums. Bet vai tad arī ir daudz citu iemeslu, lai šādu darbu rakstītu. Jo, ja par vienīgo iemeslu kalpotu motivācija neļaut mūsdienu lasītājam aizmirst, ka bija slikti. Nu bija, protams, bija, pat ļoti.

Taču intuitīvi šķiet, ka 40. gadu izceļošanas kontekstā šādas emocijas padarīšana par dominējošu nav nejauša; tas nav tikai autores personīgo emociju izvērsums literārā tekstā, bet var tikt interpretēts kā nopietns pretarguments tā laika valdošajai realitātei – laiktelpai, kuras nejēdzīgā prasība pēc dzīvošanas mirklī (lai izdzīvotu) cilvēku padara par "bioloģisku kompozīciju", varētu pat teikt, dzīvnieku. Par tādu būtni, kas ne tikai apjauš, ka viņam pieejamās realitātes kontekstā nekādi cēlie ideāli un košās dzīves teorijas nefunkcionē, bet arī neredz nevienu iespēju izrauties. No šīs telpas uz kādu skaistāku un drošāku. Kuram šī telpa ir tik līdz riebumam nepatīkama, morāli pretīga, degradējoša un nepieņemama, tādēļ vienīgais, kas viņam atliek, ir pozicionēt sevi kā ārpus laika un telpas esošu. "Bogene" nav tikai individuāls ceļojums "Kara lidotāja" stilā, kurā indivīds uz brīdi atrāvies no realitātes un viņam gar acīm aizrit visa dzīve, liekot pārvērtēt savu identitāti un izstrādāt rīcības plānu nākotnei. Šajā situācijā nepatīkamais apstāklis ir tāds, ka identitātes īsti nav, arī nākotne ir totāli neparedzama. Arī ceļš var jebkurā brīdī vienkārši beigties. Bet cilvēks izdzīvo. Kaut kā, bet vienmēr izdzīvo. Turklāt vēl saglabājot savu individualitāti – neizšķīstot vēsturē, traumā vai ideoloģijā. Vienmēr kāds brīvais un stiprais izdzīvo. Kādēļ?

 

[1] Ironiski, protams, cik ļoti šī otrā tēze sasaucas ar Valsts kultūrkapitāla fonda līdzekļu piešķīrēju ideju par XX gs. grāmatu ciklu. Šis apstāklis gan interpretējams tikai kā ļoti personīgs novērojums, kam nav nekāda sakara ar analizējamā darba literāro vai estētisko vērtību.

[2] Kas laikam ir senākā pasaules ideoloģija no visām.

Krista Anna Belševica

Krista Anna Belševica studē un raksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!