Skarbā realitāte ir tā, ka saslimt vai kļūt par terorista upuri var ikviens, kurš patrāpījies, kā saka, neīstajā vietā neīstajā laikā.
Jūs varat apzinīgi ievērot visus epidemiologu norādījumus un tomēr inficēties, jūs varat būt ateists ar vainas izjūtu par "koloniālisma mantojumu" un tomēr zaudēt dzīvību terora aktā. Līdzīgi kā koronavīrusa gadījumā, mums ir tikai divas izvēles – vai nu ierauties pašizolācijā, vai sadzīvot ar risku. Faktiski ar šo secinājumu tekstu varētu arī beigt.
Terora aktiem Francijā oktobrī un terora aktiem jebkur citur agrāk kopīgs ir tas, ka mēģinājumi notiekošo kaut kā racionalizēt un ievietot plašākā kontekstā saduras ar atbildi – "no tā daudz vieglāk nepaliek".
Skaidrs, ka nav pareizi izdarīt vispārinājumus, balstoties atsevišķu indivīdu rīcībā. Tas, ka Mjanmā ir budisti–fanātiķi, kas kūda līdzcilvēkus pret musulmaņiem, nenozīmē, ka jāuzmanās no budistiem vispār. Līdzīgi ar islāmu. Diemžēl šis racionāli korektais secinājums daudz nepalīdz ikdienā Parīzē vai Londonā dzīvojošajiem. Ar prātu tu saproti, ka nav jēgas tramīgi uzlūkot ikvienu "svešo" ielās, tajā pašā laikā tu gribi arī dzīvot.
Skaidrs, ka islāma attiecības ar citām reliģijām nav nolemtas būt sliktām. Piemēram, kad 679. gadā zemestrīce sagrāva kristiešu dievnamu Edesā, musulmaņu vietējie līderi palīdzēja to atjaunot [1]. Tomēr atkal – tas, ka kristīgā pasaule un islāma pasaule gadsimtu laikā ir ne tikai karojušas, bet arī bagātinājušas viena otru, ir vājš mierinājums šodien Eiropā dzīvojošajiem.
Var mēģināt izlīdzēties ar paškritisku refleksiju. Piemēram, varu iedomāties uzskatu – nav pareizi, ja Rietumu valstīs mazākums uzspiež savu viedokli par to, kas ir reliģisko jūtu aizskārums. "Lai viņi valstīs, kur musulmaņu ir vairākums, dara, kā uzskata par pareizu, savukārt pie mums…" Jā, tikai tad man jāsaka, ka vēl stingrāki abortu ierobežojumi Polijā arī ir vienas pārliecības uzspiešana citiem. Mazliet vulgarizējot – ja kristieši uzskata abortu par nepieņemamu praksi, lai viņi tādu neīsteno, bet kādēļ aizliegums attiecas arī uz visiem pārējiem? Un, ja mēs runājam par vārda brīvību, tad, manuprāt, ir diezgan liels marasms, ka Rietumu demokrātijās var iedzīvoties nepatikšanās, lietojot skaitļu kombināciju "88". Es saprotu, ka alfabētā astotais burts ir "H" un gan jau politiķi, kuri lieto "88", apzinās neonacistisko kontekstu, tomēr amizanti, ka esam tik tālu nodzīvojušies, ka jāsāk piedomāt pie skaitļu un burtu kombināciju iespējamām slēptām nozīmēm. Citiem vārdiem sakot, nav jau tā, ka Rietumos citu brīvības ievērošana būtu skaidra un nepārprotama. Tikai ko man dod šī "paši jau neesam labāki" konstatēšana?
Tie, kuri nav fani liberālai izpratnei par vārda brīvību, varētu situāciju komentēt apmēram tā: "Labi, varbūt tiešām nav prāta darbs zīmēt karikatūras par Muhamedu, nevajag speciāli kacināt." Problēma šeit ir tā, ka pilnvērtīgi fanātiķi, pat ja jūs viņiem piekāpjaties, atradīs citas tēmas, par kurām jums uzbrukt. Varu ieteikt brīvākā brīdī ierakstīt meklētājsistēmās vārdu savienojumu "suņi islāmā", un jūs iegrimsiet kvēlu un kategorisku diskusiju purvā. Es mazliet trivializēju, bet – var nezīmēt karikatūras, bet kurā brīdī kaut kādas agresīvas grupas pieprasīs atteikties arī no suņiem kā šo grupu reliģiskās jūtas aizskarošiem mājdzīvniekiem?
Kā redzam, pagaidām īsti neveicas "normalizēt" informatīvajā laukā redzamo naidu islāma grupu un atsevišķu indivīdu izpildījumā. Mēģinu vēl.
Gada pirmajos mēnešos daudziem garīgā darba proletāriešiem Rietumos bija laiks un motivācija pārdomāt pandēmijas tēmu, tādēļ jau vasarā parādījās pirmās tēmai veltītās grāmatas un rakstu krājumi. Vienā no tām autori iezīmē, manuprāt, interesantu kopsakarību. Kad cilvēki iet bojā zemestrīču rezultātā, vairumā gadījumu tas notiek, sabrūkot mājām, kurās viņi dzīvo, vai citai infrastruktūrai (viņi nemirst, sliktā latviešu valodā izsakoties, no zemestrīces kā tādas) [2]. Covid-19 bīstamība ir ne tik ļoti pašā koronavīrusā, cik tā spējā parādīt infrastruktūras (pirmkārt jau veselības aizsardzības) nepilnības. Pārceļot šo domu gaitu terora kontekstā, ir jāstiprina infrastruktūra, kas teroru palīdz novērst vai mazina tā sekas. Izklausās saprātīgi, vienīgi tad arī jāsaprot, ko tas nozīmētu praksē. Un tas nozīmētu lielākas uzraugošo un sodošo institūciju pilnvaras, citu imigrācijas plūsmu regulējumu utt. Iespējams, ka tā ir pieņemama cena, iespējams, ka nav vis. Man personīgi atbildes nav.
Dažas lietas tomēr ir puslīdz skaidras. Lai cik aizvainots kāds jūtas par atsevišķu musulmaņu grupu paštaisnumu, tas nav iemesls uzgavilēt, teiksim, Putina mentiem, kuri iekausta Maskavā pie Francijas vēstniecības piketējušos. Es neko labu par šiem piketētājiem nedomāju, bet tas, ka Krievijā pret viņiem vēršas, nepadara Kremli par manu sabiedroto. Un vēl ir skaidrs, ka nav jājauc kopā t.s. politkorektums ar piesardzīgu attieksmi pret informatīvo troksni. Ja slepkavu motivē viņa priekšstati par reliģiju, tad tā arī jāsaka. Tajā pašā laikā, ja kāds vīrietis Tatarstānā uzbrūk policijai, tad nav jāsteidzas ar secinājumu, ka tas ir vēl viens "islāmists", jo, raugi, a) atkal parādās nazis kā uzbrukuma ierocis, b) daudzi tatāri ir musulmaņi. Ja tiks pierādīts, ka cilvēks, tā teikt, iedvesmojies, tad notikušā aprakstam jābūt skaidram, bez mīņāšanās ap to, vai tas neaizskars "citus musulmaņus". Savukārt, pirms ir pierādījumi, paliekam pie tā, ka a) agresīvu ļaužu ar ļoti specifisku pasaules redzējumu vispār netrūkst, b) varai var būt izdevīgi mobilizēt publiku, samāksloti apvienojot dažādus noziegumus zem viena "jumta".
Pēc tam kad vairāku mēnešu garumā esam brangi vingrinājušies mēģinājumos konceptualizēt kovid ("kas vainīgs?", "kas aiz tā stāv?" – ķīnieši, Soross vai tomēr Viņķele), tuvojamies brīdim, kad saprotam, ka šiem vingrinājumiem īsti nav jēgas. Līdzīgi ar teroru, tostarp musulmaņu īstenotu. Nav jēgas iedomāties, ka daba (vispār viens no stulbākajiem jēdzieniem, kādus cilvēki radījuši) ir "laba" un tādēļ tā nedrīkst tik neganti ar mums izrīkoties. Tāpat nav jēgas iedomāties, ka, lai nu kā bijis agrākajos gadsimtos, toties civilizētajā 21. gadsimtā jau nu gan cilvēks nedrīkst būt tik ļauns un nežēlīgs.
Apmēram pirms gada lasīju kādu bosniešu rakstnieka Milenko Jergoviča tekstu, un tajā bija šāds skarbs atzinums: "Ja pasaulē atrastos tauta, kas nepazīst ļaunumu, tad par šo tautu neviens neko nezina, jo tā ir tauta bez folkloras." [3] Ja mazliet padomā, šis nav koķets mēģinājums kādu šokēt ar ekstravagantu apgalvojumu. Nezinu, vai folkloristi piekrīt, bet apgalvojums izklausās ticami. Lietojot Jergoviča jēdzienus, šķiet, nav tautas pasaulē bez vismaz kaut kādas folkoras. Tā arī dzīvojam. Pie tā arī paliksim.
[1] Frankopan, Peter. The Silk Roads. Bloomsbury, 2015, 88. lpp.
[2] Proščaij, COVID? Gaidara institūta izdevniecība, 2020, 404. lpp.
[3] Inostrannaja ļiteratura, 2019. gada 10. numurs, 58. lpp.
6