Komentārs
26.08.2014

Ētika un psihoterapeits

Komentē
132
Saglabā

Latvijas demokrātija vēl ir ļoti jauna, cilvēki vēl tikai mācās lietot savas tiesības un brīvības. Daži savas tiesības uz vārda brīvību saprot kā iespēju atklāti sludināt diskrimināciju un neiecietību pret citiem, balstoties kādā radikālā ideoloģijā vai ezoteriskā mācībā. Šo "augstāko ideju" vārdā viņi jūtas tiesīgi ignorēt sabiedrībā pastāvošos ierobežojumus, sākot ar ētiku un beidzot ar cilvēktiesībām. Vai demokrātiskā sabiedrībā šādi viedokļi būtu jāpieņem vienkārši kā "atšķirīgi", taču vienlīdz tiesīgi eksistēt? Nē, jo tie pārkāpj vitāli svarīgas robežas: grauj demokrātiskas un brīvas sabiedrības pamatprincipus. Tās vietā veidojas sabiedrība, kuras vērtības un normas ir visai tālas no cilvēktiesībām un ar tām saistītajiem ētiskajiem principiem. Lai to nepieļautu, ir nepieciešams atkal un atkal publiski aizstāvēt šīs vērtības, pielietojot zinātnisku analīzi un argumentāciju.

Ir jāreaģē arī tad, ja aizspriedumus un dzimumdiskrimināciju publiski kultivē kādas medicīnas nozares profesionālis, izmantojot savu "speciālista" autoritāti. Runa ir par Viestura Rudzīša izteikumiem no 2014. gada 24. janvārī "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" (NRA) publicētās intervijas "Psihoterapeits Viesturs Rudzītis: sievietes padara politiku necaurspīdīgāku"[1], kā arī viņa bloga ierakstu "Nācija pa slāņiem"[2]. Šie nebūt nav pirmie un vienīgie viņa izteikumi, par kuriem varētu uzdot ētiskus jautājumus, taču tieši šie izteikumi izraisīja sašutuma pilnas diskusijas sociālajos tīklos. Reaģējot uz publiskajām diskusijām, Latvijas Psihoterapeitu biedrības (LPB) prezidents Ansis J. Stabingis savā blogā publicēja V. Rudzīti attaisnojošu tekstu[3], bet sociālais un organizāciju psihologs Reinis Lazda portālā "Satori" – savu kritisko viedokli[4]. Tomēr, diskusijām nerimstoties, Latvijas Psihoterapeitu biedrības (LPB) prezidents Ansis J. Stabingis lūdza man kā ētikas ekspertam un Centrālās Medicīnas Ētikas komitejas sekretāram uzrakstīt savu atzinumu par to, kā no LPB ētikas kodeksa viedokļa būtu vērtējami V. Rudzīša izteikumi. To es arī izdarīju, savā vērtējumā balstoties tikai un vienīgi LPB ētikas kodeksa principos. Šis atzinums tika izmantots LPB ētikas komisijas 17. februāra sanāksmē, kur tika pieņemts lēmums par V. Rudzīša izteikumiem.  

Savā mājaslapā ievietotajā publikācijā "Ētika – nekrofīla vai dinamiska? Svētā govs vai attiecību instruments?"[5] V. Rudzītis kritizē gan savu ētisko novērtējumu, gan arī medicīnas ētiku kā nozari. Kritika balstās autora izdomājumos un pašizgudrotās definīcijās, kam nav nekāda sakara ar akadēmiskajām publikācijām par šo tēmu, kā arī no ezoteriskas pārliecības atvasinātā subjektīvā morālē balstītos priekšstatos par psihoterapeita ētiku, kas ir pretrunā ar LPB ētikas kodeksā noformulētajiem principiem.

Kas ir medicīnas ētika?

V. Rudzītis sāk ar to, ka pauž savu ārkārtīgo nepatiku pret to, ko viņš pats dēvē par "nekustīgu, nekrofīlu (sic!) ētiku". Taču šādam apzīmējumam nav nekāda pamata – tas tiek izteikts, pilnībā ignorējot akadēmiskajā literatūrā atspoguļoto medicīnas ētikas evolūciju[6]. Jaunās medicīnas zināšanas un tehnoloģijas fundamentāli ietekmē gan sabiedrību kopumā, gan arī medicīnas praksi, un šīs izmaiņas ar laiku padara neadekvātas iepriekš pastāvējušās ētikas normas. Tādēļ bioētikai kā akadēmiskai disciplīnai un medicīnas ētikai kā tās apakšnozarei ir raksturīga ļoti kritiska attieksme pašai pret sevi. Kā spilgtu piemēru šeit var minēt psihiatrijas profesora Džonatana Barona grāmatu ar daiļrunīgu nosaukumu "Pret bioētiku"[7]. Tādi nozares ievērojamākie autori kā Toms Bīčems un Džeimss Čaildress[8], Pīters Singers[9], Sisela Boka[10], Sērens Holms[11], Džons Hariss[12], Edmunds Pelegrino un Deivids Tomasma[13], Matti Heiri[14] un daudzi citi nepārtraukti diskutē par to, cik adekvātas ir pašreizējās bioētikas un tās apakšnozares – medicīnas ētikas –pamatnostādnes. Galveno medicīnas un biomedicīnas ētikas tēmu izklāsts Latvijas kontekstā ir lasāms Vijas Sīles grāmatā "Medicīnas ētikas pamatprincipi"[15] un viņas sastādītajā rakstu krājumā "Biomedicīnas ētika: teorija un prakse"[16]. Gan šie, gan daudzi citi medicīnas ētikai veltītie teksti ir nekas cits kā nepārtraukta pastāvošo ētisko pamatnostādņu analīze un kritika.

Dēvējot medicīnas ētiku par "nekustīgu un nekrofīlu", V. Rudzītis izdara argumentācijas kļūdu, kas pazīstama ar nosaukumu "straw man". Kļūdas būtība ir tajā, ka kritiķis aizstāj kritikas objektu ar kādu šķietami līdzīgu objektu, proti, izgatavo "salmu manekenu", kuru pēc tam ar kritikas palīdzību pilnīgi un galīgi iznīcina. Taču kritika netrāpa mērķī, jo tiek kritizēts neeksistējošs objekts. Nekādas "nekustīgas" vai "nekrofilas" ētikas nav – tas ir V.Rudzīša izgudrojums.

Fantāzijas un tieksme pašdefinēt parādās arī saistībā ar terminu "medicīnas ētika". Lai kritika būtu korekta, autoram vajadzēja kritizēt kādu no pastāvošajām medicīnas ētikas definīcijām. Piemēram, Pasaules Medicīnas asociācijas izdotajā ētikas rokasgrāmatā medicīnas ētika tiek definēta kā "ētikas nozare, kas aplūko morālas dabas jautājumus medicīnas praksē"[17]. Pāršķirot lappusi, var uzzināt par to, no kurienes radusies šajā nozarē lietotā terminoloģija: "Kā akadēmiskai disciplīnai, medicīnas ētikai, ir izveidojusies sava specifiska leksika, kurā daudzi termini ir aizgūti no filozofijas." Tieši tādēļ Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas studentiem tiek pasniegta filozofija un citi humanitārie priekšmeti.

Tā vietā, lai izmantotu visu bagātīgo kritiskās argumentācijas arsenālu, kas pieejams zinātniskajā literatūrā, V. Rudzītis dod priekšroku savām iedomām. Ar visu iespējamo bardzību viņš vēršas pret, viņaprāt, patiesajiem medicīnas ētikas ienaidniekiem: ".. ja ētiku atstāj ētikas pasniedzējiem – kā mirušu mācību, kuru tie iedresē studentiem, saņem par to kaut kādu atalgojumu, kas ir valstij zemē nomesta nauda. Jo tiklīdz kā students nokļūst pie slimnieka gultas, viņam šāda ētika jāaizmirst un jāmetas to ētisko pārpratumu mudžeklī, kas praksē vienmēr pavada ārsta un slimnieka attiecības." Pirmais teikums netrāpa mērķī, jo autors atkal runā par savu subjektīvo priekšstatu, nesniedzot nekādus pierādījumus tam, ka kāds ētikas pasniedzējs tiešām lietotu šādas metodes. Nepatiesi apvainojumi ir slikts veids, kā mēģināt glābt savu iedragāto reputāciju, – ja tie netiek pamatoti, reputācija cieš vēl vairāk. Savukārt otrais teikums ir pretrunā ar Pasaules Medicīnas asociācijas rokasgrāmatā atrodamo tēzi par ētikas nozīmi medicīnas izglītībā: "Ētikas apguve sagatavo medicīnas studentus, lai viņi spētu saskatīt sarežģītas situācijas un tās risināt racionālā un principiālā veidā. Tāpat ētika ir svarīga ārstu mijiedarbībā ar sabiedrību .." Kā par to liecina paša V. Rudzīša mijiedarbība ar sabiedrību, problēma ir nevis mediķu ētiskajā izglītībā, bet gan drīzāk tās trūkumā.

Kam vajadzīga psihoterapeitu profesionālā ētika?

V. Rudzītis uzskata, ka ētika viņam nav vajadzīga, tā tikai traucē praksei, tādēļ viņš ir tiesīgs nojaukt savas profesijas ētiskos ierobežojumus, lai attīstītu savu "terapeitisko konceptu". Pēc viņa domām, ja ar publisku fantazēšanu nodarbojas interneta komentētāji un dzeltenā prese, tad tas atļauts arī psihoterapeitam: "Man liekas, man arī ir tiesības uz to visu, mana profesija nedrīkst man to aizliegt. Jo – no tā rodas arī sabiedrisks labums." Taču saskaņā ar Latvijas Psihoterapeitu biedrības (LPB) ētikas kodeksu no kļūdām komunikācijā ar sabiedrību var rasties arī sabiedrisks ļaunums.

Kodeksa funkcija ir regulēt tās locekļu profesionālo darbību, nosakot universālus psihoterapeita ētikas pamatprincipus, kodekss ir daļa no normatīvās hierarhijas – savstarpēji saistītu regulējošu dokumentu kopuma. Tādēļ šī kodeksa 3.2. pants nosaka, ka "Kodeksā iztirzātie ētikas principi ir saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas vispārīgajiem principiem", kuras 14. pants nosaka diskriminācijas aizliegumu: "Šajā Konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas – neatkarīgi no dzimuma (izcēlums mans – V. S.), rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelsmes, piederības kādai mazākumtautībai, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa."

Tātad LPB ētikas kodekss iezīmē psihoterapijas profesionāļu uzvedības ētiskās robežas, kuras vienlaikus ir saskaņā ar universālām cilvēcības normām, proti, cilvēktiesībām. Tas ir pašas LPB pieņemts regulatīvs dokuments, kas attiecas uz visiem tās biedriem: "Ikviens Latvijas Psihoterapeitu biedrības sertificēts psihoterapeits ir apņēmies ievērot Ētikas kodeksu."[18]

Fantāzijas vai ētiski pārkāpumi?

Savā publikācijā V. Rudzītis fragmentāri citē manu atzinumu par viņa publisko izteikumu izvērtējumu saskaņā ar LPB kodeksu. Diemžēl viņš izlaidis pašu būtiskāko – pārkāpumu pamatojumu norādot uz konkrētiem kodeksa pantiem. Bez šī pamatojuma nav iespējams risināt kvalitatīvu diskusiju, tādēļ tas tiks sniegts turpmākajā izklāstā. Vienlaikus tā ir lieliska iespēja ar reāla gadījuma palīdzību nodemonstrēt, kā praksē darbojas ētiska analīze un argumentācija.

Intervijā NRA ir lasāms šāds Viestura Rudzīša izteikums: "Sieviešu pasaule ir citāda – caur skatieniem, simpātijām, antipātijām. Tā ir neobjektīvāka."[19] Ētiskā pārkāpuma būtība: tas ir dzimumdiskriminējošs izteikums, jo sieviešu objektivitāte tiek apšaubīta tikai tādēļ, ka viņas ir sievietes, nevis kādu citu iemeslu dēļ. Tātad šis izteikums ir diskriminējošs, un, to izsakot, tiek pārkāpts LPB kodeksa 2.7. pants. "Psihoterapeits izprot un atzīst tādas personu un grupu atšķirības kā vecuma, dzimuma, sociāli ekonomiskā stāvokļa vai etniskās izcelsmes nosacītās īpatnības, kā arī tās cilvēku īpašās vajadzības, ko nosaka specifiskas neizdevīgas dzīves situācijas." Savās fantāzijās V. Rudzītis var iztēloties sievietes tik neobjektīvas, cik vien viņš to vēlas. Ja šīs fantāzijas aizrauj viņa klientes un viņām šāda terapija palīdz, tad tā ir viņu savstarpējā darīšana (nav taču aizliegti citi ezoteriski terapijas veidi, piemēram, ārstēšana ar enerģijām utt.), sabiedrībai gar to nav nekādas daļas. Taču tajā brīdī, kad šīs fantāzijas tiek publiskotas kā profesionāļa viedoklis par kādu sabiedrības daļu, tad, nosaucot sievietes par neobjektīvākām salīdzinājumā ar vīriešiem, notiek diskriminācija un tiek pārkāptas sieviešu cilvēktiesības.

Nākamais pārkāpums ir saistīts ar psihoterapijas profesionālajiem standartiem. Tā kā V. Rudzītis apgalvo, ka nododas publiskām fantāzijām profesionālu iemeslu dēļ, nevis vienkārši izklaidējas, tad var jautāt, vai viņa izteikumi tiešām ir atbilstoši profesionalitātes līmenim. Saskaņā ar LPB kodeksa 7.3. pantu: ".. Ja psihoterapeits sniedz ieteikumus publiskās lekcijās vai demonstrējumos, vai arī izmantojot plašsaziņas līdzekļus, pastu u.tml., tiem jābūt apsvērtiem visaugstākajā profesionalitātes līmenī un saskaņā ar pašreizējiem datiem, kas saistīti ar konkrēto jautājumu." Taču V. Rudzītis nav sagādājis nekādus zinātniskos datus, kas neapstrīdami pierādītu, ka sievietes tiešām ir neobjektīvākas par vīriešiem. Līdz ar to saskaņā ar LPB kodeksu viņa izteikumi ir neprofesionāli.

Uz šādu novērtējumu V. Rudzītis reaģē, kategoriski noraidot jebkādu nepieciešamību pēc zinātniska pamatojuma: "Ekspertam laikam ir personiska (citādi to nenosauksi) fantāzija, ka objektīva (atsauces uz profesionālo literatūru) argumentācija ir nesalīdzināmi vērtīgāka par subjektīvo, psihoterapeita sevī atrasto .. Naivi, bīstami un runājoši pretim psihoterapijas praksei. Veicina kolektīvistiskus un sevi nonicinošus priekšstatus, ka es drīkstu kaut ko tikai tad, ja cits, Sīļa, bet nevis, manuprāt, Lielāks, man to atļauj." Pirmkārt, prasībai pēc zinātniska pamatojuma nav nekāda sakara ar mani – tā ir LPB ētikas kodeksā ietverta prasība. Ja šī prasība kādam šķiet nepamatota, tad tas jārisina savā profesionālajā vidē, kura šo kodeksu ir pieņēmusi. Bet, kamēr tas nav mainīts, tas vienādā mērā attiecas uz visiem Latvijas Psihoterapeitu biedrības locekļiem. Otrkārt, noraidot zinātnisko pamatojumu, V. Rudzītis apliecina savu piederību nezinātnisku mācību praktizētājiem – ezoteriķiem. Šis paziņojums ir ļoti būtisks viņa esošajiem un potenciālajiem klientiem, jo informē par to, ka psihoterapeits savu praksi balsta nevis zinātnē, bet ezoteriskā pārliecībā. Līdz ar to viņi ir brīdināti par potenciālo risku, kas izriet no tā, ka terapeits savā praksē vadās nevis pēc profesionālas ētikas normām, bet gan pēc viņam vien zināma "Lielāka", kas atļauj darīt to, ko profesionālā ētika neļauj.

Rudzīša kunga profesionālo kompetenci apšauba arī Reinis Lazda: "Viesturs Rudzītis ir viens no psihoterapeitiem, kurš nav ieguvis pat pamata izglītību psiholoģijā[20]. Tādēļ nebūtu pārsteigums, ka viņa publiskie izteikumi ir balstīti vairāk viņa personīgajos spriedumos vai kādos Austrumu ezoterisko mācību uzskatos. Tomēr visuzkrītošākā kļūda viņa spriedumos ir nekorekta vispārināšana, proti, psiholoģijas pētniecības pamatprincipu neievērošana."[21]

Vēl viens ētisks pārkāpums ir saistīts ar jautājumu par terapijas robežām. Rudzīša kungam šķiet, ka nevienam nav liegts dažādi fantazēt par publiski pazīstamiem cilvēkiem, līdz ar to tas ir atļauts arī viņam, kurš nav vienkārši anonīms interneta komentētājs, bet profesionāls psihoterapeits. Taču jau pieminētais 7.3. pants pieprasa to, ka "Psihoterapeitiski izvērtējumi un psihoterapija notiek vienīgi profesionālu psihoterapeitisku attiecību kontekstā". Pēc paša Rudzīša vārdiem, Āboltiņas kundze pilnīgi noteikti nav viņa kliente, taču tas neattur viņu no psihoterapeitiska izvērtējuma sniegšanas. Savu rīcību viņš pamato šādi: "Par psihoterapeitisku izvērtējumu tiek saukti mani izteikumi Āboltiņas sarkano matu sakarā, kas man ir "tabletes" maniem klientiem, uztverot Āboltiņu kā publiskā teātra aktrisi, kura tur ir tāpēc gribējusi tikt un tikusi ievēlēta, lai par viņu runātu un tādējādi neizbēgami izmantotu priekšstatus par viņu "visas tautas labā". Visādā ziņā termins "psihoterapeitisks izvērtējums" prasās tikt paskaidrots atsevišķā dokumentā. Un – Āboltiņa nav teikusi, ka atsakās būt "tablete", – tā ir Sīļa fantāzija, ka viņa tādējādi tiek izmantota un ka viņa tagad kā Upuris jāaizsargā no neliešiem. Pat ja viņa vai es pieprasītu visai pasaulei, lai "neiepinu viņu/mani savās fantāzijās", pasaule nepaklausīs. Neredzu iemeslus, kādēļ psihoterapeitam tas būtu aizliedzams vairāk nekā citiem."

Pirmkārt, runa šajā gadījumā nav par "visu pasauli", runa ir konkrēti par Rudzīša kungu. Līdz ar to viņš nevar sevi attaisnot ar to, ka, ja "katrs Delfu komentētājs" par Āboltiņas kundzi var rakstīt, ko vien vēlas, tad to var darīt arī psihoterapeits. LPB ētikas kodekss netiek piemērots visai pasaulei vai anonīmiem interneta komentētājiem, bet tikai šīs nozares profesionāļiem, pie kuriem, vismaz formāli, pagaidām pieder arī viņš. Ja V. Rudzītis uzskata, ka reakcija attaisno provokāciju: "Es nevienu neatstāju vienaldzīgu, un tas vien jau liecina, ka man ir taisnība.", tad ar ko psihoterapeits atšķiras no interneta "troļļa"? LPB ētikas komisijas uzdevums bija izlemt, vai tā vaļība izteikumos, kas atļauta anonīmam interneta komentētājam, ir atļauta arī ar savu vārdu rakstošam psihoterapeitam.

Otrkārt, neskaidrība par to, kas ir "psihoterapeitisks izvērtējums", ir paša V. Rudzīša radīta, un viņš ar to var ērti manipulēt. No vienas puses viņš savus publiskos izvērtējumus dēvē par fantāzijām, bet no otras puses pasniedz šīs subjektīvās fantāzijas kā profesionālu spriedumu, kas apstiprina viņa "veidoto un praksē pielietoto teoriju".

Treškārt, Rudzīša kungam savā publikācijā ir aizmirsies pieminēt, ka tika izvērtēti ne vien viņa izteikumi par Āboltiņas kundzi, bet arī par citiem. Savā bloga ierakstā "Nācija pa slāņiem"[22] viņš ir negatīvi izteicies par cilvēkiem, kuri arī nav viņa klienti. Iemesls, kādēļ šie cilvēki saņēma savu psihisko problēmu publisku izvērtējumu, bija tas, ka viņi izteica Rudzīša kungam iebildumus par viņa izteikumu ētiskumu un zinātniskumu. Nespēdams atrast labus pretargumentus, V. Rudzītis vienkārši ķērās pie neētiskiem līdzekļiem – aprakstīja viņu personiskās problēmas, radot iespaidu, ka tas ir patiesais pretenziju iemesls. Cik pamatota bija šāda reakcija, ja tagad pats V. Rudzītis noraida zinātniskā pamatojuma nepieciešamību?

Sabiedrības un nozares attiecības

No jau aprakstītajiem pārkāpumiem izriet vēl divu LPB ētkas kodeksa pantu pārkāpums. Saskaņā ar 2.16. pantu "Jebkura Kodeksā minēto principu neievērošana apdraud (..), gan psihoterapeita profesionālās organizācijas tēlu un statusu sabiedrībā, gan izmantoto psihoterapeitisko metožu efektivitāti un tiek uzskatīta par rupju kļūdu psihoterapeitisko metožu lietošanā." Tātad, neievērojot LPB kodeksa prasības, V. Rudzītis ir apdraudējis psihoterapeita profesionālās organizācijas (LPB) tēlu un statusu sabiedrībā. Bet atbilstoši kodeksa 3.1. pantam: "Psihoterapeita, tāpat kā jebkura cita pilsoņa, rīcības morālie un ētiskie standarti ir principā uzskatāmi par personisku jautājumu. Nav pieļaujams vienīgi tas, ka šie standarti nebūtu pilnībā savienojami ar psihoterapeita profesionālo pienākumu veikšanu un (vai) varētu mazināt sabiedrības uzticību un paļaušanos uz psihoterapiju un psihoterapeitiem."

V. Rudzītis iebilst, ka "Sabiedrība taču ir daudzslāņaina – vai man būtu jāiedomājas, ka, ja 50% + 1 no Latvijas sabiedrības mana individuālā ētika mazina viņu uzticību man, pieļaujot, ka tad tiem būtu tiesības pieņemt, ka neuzticība man automātiski kļūst par neuzticību visiem maniem kolēģiem, no kā man būtu pienākums viņus pasargāt?". V. Rudzīša izvēlētie personiskie morālie standarti pārkāpj ne tikai LPB ētikas kodeksa principus, bet arī Eiropas Cilvēktiesību Konvenciju. Šķērsojot šo līniju, viņš ir liedzis sev iespēju attaisnoties ar to, ka vienmēr atradīsies kāds, kam nepatiks viņa idejas vai metodes, – viņš ir pārkāpis vispārējās cilvēktiesības. Saskaņā ar tām seksisms ir nepieļaujams neatkarīgi no tā, cik liela daļa konkrētās sabiedrības atbalsta vai neatbalsta seksismu. Tādā veidā viņš radījis šaubas gan par sevi pašu kā psihoterapeitu, gan arī par visu nozari.

Nozares sabiedriskais prestižs un uzticība veidojas arī no tā, kā (un vai vispār) uz šādiem pārkāpumiem publiski reaģē citi tās pārstāvji. Līdz šim reaģējuši tikai divi cilvēki. Psihologs Reinis Lazda savu attieksmi ir paudis ļoti skaidri: "Vārda brīvība negarantē profesionāļa brīvību gvelzt muļķības jomā, kuru viņš pārstāv. (..) Ne velti šobrīd Ministru Kabinetā tiek gatavots Psihologu likums, kas psihologiem izvirzīs līdzīgas prasības kā citu regulēto profesiju pārstāvjiem – ārstiem, juristiem, arhitektiem un citiem. Tās ir jomas, kurās sabiedrība maksā dārgu cenu, ja par profesionāļiem uzdodas dažādi pusmācīti vai nemācīti indivīdi ar vāju izpratni par profesionālo ētiku. Pēc taisnības līdzīgs regulējums būtu vajadzīgs arī psihoterapeitiem."[23]

LPB prezidents Ansis Stabingis tikpat skaidri paudis atbalstu V. Rudzītim, apliecinot, ka pats pieder pie ezoteriķiem: "Viestura rakstos un citur paustās idejas par vīriešu-sieviešu lomām un attiecībām saskan ar senām cilvēces patiesībām (likumiem), kas ir aprakstītas Ājurvēdā un citās līdzīgās mācībās. Šīs patiesības dzīvo ikvienā no mums, tomēr ne katra saprašanai tās ir pieejamas." Raksta nobeigumā Stabinģa kungs ir attaisnojis Rudzīša kungu, tādā veidā pats uzņemoties daļu atbildības par to nodarīto kaitējumu: "Ir rīcības, kuras ir viennozīmīgi un neapšaubāmi vērtējamas kā ētikas pārkāpumi. NRA publicētā intervija tāda nav." Šāds vērtējums liek uzdot jautājumus par to, cik rūpīgi A. Stabingis ir iepazinies ar paša vadītās asociācijas ētikas kodeksu un kā viņš saprot tā pielietojumu.  

Jo ilgāk nozare klusē, jo lielāks kaitējums tās sabiedriskajam tēlam. Vai tiešām LPB biedriem nekas nav atbildams V. Rudzītim, kurš, balstoties uz savas ezoteriskās pārliecības, publiski nostājies opozīcijā LPB ētikas kodeksam? Vai ētikas komisijā ietilpstošajām trim dāmām nekas nav sakāms par kolēģa apgalvojumu, ka sievietes ir neobjektīvākas?

 

 

[1] Latkovskis, B., "Psihoterapeits Viesturs Rudzītis: Sievietes politiku padara necaurspīdīgu", NRA, 2014.

[2] Rudzītis, V., "Nācija pa slāņiem".

[3] Stabingis, A. J., "Par nesaprotamo".

[4] Lazda, R., "Psihologs un ētika", Satori, 2014. gada 26. februārī.

[5] Rudzītis, V., "Ētika – nekrofila vai dinamiska? Svētā govs vai attiecību instruments?".

[6] Calman, K. C., (2004), "Evolutionary ethics: can values change", Journal of Medical Ethics, 30, pp. 366–370.

[7] Baron, J., (2001), "Against Bioethics", Cambridge, MA: MIT Press.

[8] Beauchamp, T. L., Childress, J. F., (2008), "The Principles of Biomedical Ethics" (6th edition), Oxford University Press.

[9] Singer, P., (1993), "Practical Ethics" (2nd edition), Cambridge University Press.

[10] Bok, S., (2002), "Common Values", University of Missouri Press.

[11] Holm, S., (1998), "Ethical Problems in Clinical Practice: The Ethical Reasoning of Health Care Professionals", Manchester University Press.

[12] Harris, J., (1990), "The Value of Life: An Introduction to Medical Ethics", Routledge.

[13] Pellegrino, E. D., Thomasma, D .C., (1993), "Virtues in Medical Practice", Oxford University Press.

[14] Häyry, M., (2001), "Playing God: Essays on Bioethics", Helsinki University Press.

[15] Sīle, V., (1999), "Medicīnas ētikas pamatprincipi", Zinātne.

[16] "Biomedicīnas ētika: teorija un prakse", (2006), Sīle V. (sast.), Rīgas Stradiņa universitāte.

[17] Viljamss, Dž. R., (2009), "Medicīnas ētikas rokasgrāmata" (2. izdevums), Pasaules Medicīnas asociācija, 11. lpp.

[18] LPB ētikas kodekss.

[19] Latkovskis, B., Op. cit. 

[20] Viestura Rudzīša CV.

[21] Lazda, R., "Psihologs un ētika", Satori, 2014. gada 26. februārī.

[22] Rudzītis, V., "Nācija pa slāņiem".

[23] Lazda, R., "Psihologs un ētika", Satori, 2014. gada 26. februārī.

Tēmas

Vents Sīlis

Vents Sīlis ir Rīgas Stradiņa universitātes docents. Pēta cilvēku uzvedību un attiecības medicīnas un humanitāro zinātņu krustcelēs un tic, ka individuālā evolūcija ir ceļš uz sabiedrisko evolūciju. U...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
132

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!