Esmu skeptisks. Ievas Bērziņas-Andersones saruna ar Saimonu Blekbērnu

Saimons Blekbērns (Simon Blackburn), iespējams, ir viens no pazīstamākajiem mūsdienu angļu filozofiem (dzimis 1944. gadā). Viņš neuzskata sevi par piederīgu kādam konkrētam filozofijas virzienam, jo viņa intereses ir plašas ― no zinātnes un analītiskās filozofijas līdz pat ētikai un seksuālu kaislību filozofiskai izpētei. Blakus nopietniem akadēmiskiem pētījumiem Blekbērns izdevis arī vairākus populārus un daudzās valodās tulkotus darbus filozofijas iesācējiem vai vienkārši interesentiem: „Domā: ievads filozofijā” un „Būt labam: ievads ētikā” („Domā” un „Ētika. Ļoti saistošs ievads.” ir tulkoti arī latviski).

Blekbērnam ir privātskolas izglītība, un augstāko izglītību viņš ieguvis Kembridžas Universitātes Trīsvienības koledžā (Trinity College) . Pēc tam līdz 1990. gadam Blekbērns pasniedzis filozofiju Oksfordas Universitātes Pembrokas koledžā. Neilgu laiku darbojies arī kā vieslektors un profesors nozīmīgās ASV un Austrālijas universitātēs. Tad, atgriezies Kembridžas Universitātē, Blekbērns kļuvis par profesoru Filozofijas fakultātē, un no 2001. gada viņš ir Trīsvienības koledžas biedrs un padomes loceklis. Blekbērns ir arī Britu Humānistu asociācijas viceprezidents un dažkārt nāk klajā ar skeptiskiem izteikumiem par reliģiju un globālo sasilšanu.

Ar Blekbērnu satikos viņa omulīgajā kabinetā kādā no Trīsvienības koledžas vecajām pilsētas centra ēkām. Sākumā viņš bija laipns, bet drusku piesardzīgs ― šķiet, pieradis pie biežām intervijām un dažkārt varbūt ne pārāk jaukiem intervētājiem. Viņš kļuva manāmi priecīgāks, kad uzdāvināju viņam „Domā” izdevumu latviešu valodā, kā arī, kad izrādījās, ka tiešām esmu dažu labu no viņa grāmatām pāršķirstījusi un pat izlasījusi. Intervijas beigās Blekbērns jau bija tik atsaucīgs, ka piedāvāja noņemt no sienas gleznu, lai viņu varētu ērtāk nofotografēt. Ejot prom, dzeltenajām plāksnēm klāto pagalmiņu apspīdēja spoža vasaras saule, un bija prieks par patiešām interesantu un saturīgu sarunu, pat ja dažiem Blekbērna uzskatiem piekrist es negribētu.


Ieva Bērziņa-Andersone (I. B. A.): Mans pirmais jautājums būs ļoti vispārīgs. Kā jūs raksturotu savas galvenās intereses filozofijā, un kā jūs līdz tām nonācāt?

Saimons Blekbērns (S. B.): Nu, filozofijai es pievērsos vēl jaunībā ― bakalaura studiju laikā. Šķiet, tolaik mani lielā mērā interesēja zinātnes filozofija. Mani saistīja tā sauktā Hjūma problēma, ko pazīst arī kā indukcijas problēmu. Tā aplūko iemeslus, kāpēc mēs paļaujamies, ka dabas konstantes un stabilitāte saglabāsies: kāpēc mēs domājam, ka dabas likumi darbojas visā laikā un telpā. Galu galā mēs paši redzam tikai ļoti nelielu laika un telpas segmentu ― kā gan mums izdodas to vispārināt? Tā ir diezgan interesanta problēma, par kuru ir daudz kas sakāms, un tieši tā saistīja manu uzmanību. Par to es arī uzrakstīju savu disertāciju. Pēc tam mani kopumā vairāk ieinteresēja valodas filozofija. 1984. gadā es sarakstīju valodas filozofijas grāmatu Spreading the Word (Oxford University Press, Oxford, 1984 ― I. B. A.). Tajā es piedāvāju versiju, kā ētikā darbojas morāles valoda. Tas izraisīja diezgan pamatīgas diskusijas. Tādēļ daudzi cilvēki tagad mani uzskata par morāles filozofu, lai gan būtībā es līdz tam nonācu caur valodas filozofiju.

I. B. A.: Es ievēroju, ka darbi jūsu bibliogrāfijā aptver plašu tēmu spektru, tostarp analītisko filozofiju, ētiku un pēdējā laikā pat antīko filozofiju: jums ir darbs par Platona „Valsti” (Plato’s Republic, New York: Grove Atlantic, 2006). Kā jūs izvēlaties tēmas, un kuras no tām jums pašam ir vistuvākās?

S. B.: Nu, dažbrīd tēmas manā vietā izvēlas citi. Izdevējs var man atrakstīt un teikt: mēs gribētu, lai tu uzraksti grāmatu, piemēram, par Platonu ― tas ir iemesls, kāpēc radās grāmata par Platonu. Parasti es diezgan nelabprāt uzņemos darbu, kas nav par tēmu, kuru es jau pārzinu. Taču dažreiz es nodomāju, ka man tiešām par šo jautājumu būtu jāzina vairāk, nekā es zinu: tā ir kā publiska izglītošanās. Man ir iespēja apgūt kaut ko, ko es vēlos apgūt, un vienlaicīgi uzrakstīt par to.

I. B. A.: Vai jūs sevi identificētu ar kādu noteiktu filozofijas virzienu vai arī vienkārši apgalvotu, ka esat 20./21. gadsimta filozofs?

S. B.: Drīzāk otrais variants. Es neuzskatu, ka esmu ieslēgts kādā „―ismā”, piemēram, loģiskajā pozitīvismā vai empīrismā. Man šķiet, ka mana pieeja filozofijai ir diezgan elastīga. No otras puses, ir noteiktas vērtības, par kurām es filozofijā iestājos: spriestspēja, skaidrība, rūpīga problēmu uzrādīšana, rūpes par vēstures atspoguļojumu un tā tālāk. Tāpēc es domāju, ka izglītojošo aspektu nosaka noteikti tikumi, kurus es vēlētos redzēt savos studentos un kuri, es ceru, piemīt man pašam... Taču attiecībā pret tālāko, to, par ko tu raksti vai interesējies kā filozofs: manuprāt, jo lielāku daudzveidību spēj atrast tradīcijā, jo labāk. Es neuzticos filozofiem, kuri sevi uzskata par šauras jomas speciālistiem, jo neesmu pārliecināts, ka filozofijā vispār ir iespējams šauri specializēties, vienlaikus nedarot arī citas lietas.

I. B. A.: Runājot par vērtībām izglītībā: jūs esat publicējis vairākas grāmatas ― ievadus, paredzētus plašam lasītāju lokam, piemēram, „Domā” (Think, Oxford: Oxford University Press, 1999) un „Būt labam” (Being Good, Oxford: Oxford University Press, 2001; 2003. gadā pārizdota kā „Ētika. Ļoti saistošs ievads” (Ethics: A Very Short Introduction)). Vai jūs uzskatāt, ka ikvienam cilvēkam ar vispārēju izglītību ir nepieciešamas pamatzināšanas filozofijā?

S. B.: Nu, es neteiktu, ka tās nepieciešamas ikvienam. Taču es domāju, ka būtu ļoti labi, ja cilvēkiem tādas būtu. Man šķiet, ka filozofijas pamatelementi sniedz cilvēkiem iespēju veiksmīgāk domāt par lietām, par kurām citādi viņi, iespējams, domātu salīdzinoši vāji. Piemēram, vienā no savām apjomīgākajām grāmatām ― „Patiesība: ceļvedis apjukušajiem” (Truth: A Guide for the Perplexed. Penguin Books (UK) and OUP (New York), 2005 ― I. B. A.) ― es runāju par relatīvismu, objektivitāti, zināšanām un patiesību. Manuprāt, pēdējos gados daudzus cilvēkus šie jēdzieni ļoti mulsina. Var dzirdēt cilvēkus sakām, ka viss ir tikai viedoklis, ka viss der, ka kritizēt citu cilvēku uzskatus ir paštaisni un tā tālāk. Es domāju, ka ļoti, ļoti liela daļa tamlīdzīgu domu ir sliktas un cilvēki darītu labi, ja palasītu un padomātu par tiem veidiem, kā filozofi paši ir izjutuši šāda veida skepticismu un to pārvarējuši    .

I. B. A.: Jūsu grāmata „Domā” ir publicēta arī latviski (Saimons Blekbērns. Domā. Neatvairāms ievads filozofijā, Rīga: ¼ Satori, 2007). Kāds bija jūsu mērķis, rakstot šo grāmatu, un ko ― ja vispār ― jūs sagaidāt no lasītāja?

S. B.: Manuprāt, gandrīz ikvienam autoram prātā ir kāds tēls, fantoms ― „vidējais lasītājs”. Es rakstīju šo grāmatu vidējam lasītājam. Šīs grāmatas pamatā ir filozofijas ievadkurss, ko es lasīju Amerikā. Un man bija sajūta, ka izglītība Amerikā bieži vien balstās uz lieliem milzīgu enciklopēdisku grāmatu krājumiem, kādus varbūt nemaz nevajadzētu izdot. Tajos ir nedaudz no Dekarta, nedaudz no Hjūma, no Kanta. Un man bija sajūta, ka filozofijas mācīšanai tie ir lielākā vai mazākā mērā nederīgi un ka ir nepieciešama citāda pieeja. Tāpēc es uzrakstīju šo grāmatu, kuras pamatā ir šī atšķirīgā pieeja. Es vēlos, lai cilvēki koncentrētos uz vienu problēmu un neuztrauktos par daudzajām detaļām ― ko par to teicis Dekarts vai Kants ―, bet gan fokusētos uz pašu problēmu. Un tad jāpiedāvā jautājumi, kas viņiem varētu rasties, kā arī citi uzskati un pieejas. Tā ir grāmata, kuras centrā ir problēmas. Kad biju pabeidzis kursu Amerikā, es nodomāju: tiešām, varbūt arī citur kādu tas varētu interesēt, un izrādījās, ka tā arī ir. Tā ir izdota astoņpadsmit vai deviņpadsmit valodās.

I. B. A.: Jūs domājat, ka šo grāmatu lasa ne tikai filozofijas studenti?

S. B.: Jā, es vismaz tā ceru. Tieši nesen saņēmu e―pastu no kāda jauna vīrieša Sīrijā; viņš rakstīja, ka, viņaprāt, šī grāmata ir nepieciešama musulmaņu pasaulei, un lūdza atļauju tulkot to arābu valodā. Protams, es jutos iepriecināts. Es nodomāju, ka varbūt Dievam u. tml. veltītu nodaļu dēļ tā ir ļoti noderīga arī arābu pasaulei.

I. B. A.: Cita jūsu grāmata ― „Būt labam” ― ir par ētiku. Vai jūs pievienojaties sokratiskajam uzskatam, ka, lai būtu labs, ir jāzina, kas ir labs, un, ja to zini, tad atbilstoši arī rīkojies?

S. B.: Nē, mani uzskati nav sokratiski (smejas). Es domāju, ka cilvēki bieži vien zina, kas ir labi, bet tik un tā rodas dažādi kārdinājumi rīkoties citādi. Cilvēki nav tik racionāli un saprātīgi, kā pieņēma Sokrats vai Platons. Protams, ikviena Sokrata vai Platona uzskatu interpretācija ir strīdīga. Sokratiskais paradokss, ka neviens, kas zina, kas ir ļauni, nedarīs ļaunu, manuprāt, gluži vienkārši nav patiess. Cilvēki apzināti rīkojas ļauni, zinot, ka tas ir ļauni.

I. B. A.: Kādēļ tādā gadījumā jūs sarakstījāt šo grāmatu?

S. B.: Es domāju, ka cilvēki bieži vien zināmā mērā baidās domāt par ētiku. Viņi baidās būt paštaisni, būt nereālistiski, baidās, ka viņu gaidas attiecībā pret ētiku ir pārāk augstas, salīdzinot ar to, kādi cilvēki ir vai varētu būt. Viņi baidās no relatīvisma, no viedokļu dažādības, un viņi nezina, kā ar to sadzīvot. Tāpēc ir virkne šķēršļu, kas traucē skaidri domāt par to, kā izturēties, kā rīkoties un tā tālāk. Un es vēlējos uzrakstīt grāmatu, lai norādītu uz šiem šķēršļiem un tos iztirzātu.

I. B. A.: Var teikt, ka šajā grāmatā ― kā arī vispār ― jūs pievēršaties tā saucamajiem otrā līmeņa ētikas jautājumiem ― piemēram, „kāds ir vērtību statuss” ―, nevis pirmā līmeņa jautājumiem, piemēram, „kā tieši rīkoties”. Kādēļ šāda pieeja?

S. B.: Man ētika šķiet ļoti interesanta, jo ar daudzām ētiskām dilemmām, protams, jāsaskaras tieši praktiskajā dzīvē, piemēram: kā rīkoties, kāds ir pareizais risinājums vai pareizā rīcība. Es nedomāju, ka filozofs bieži ir sevišķi kvalificēts dot padomus šādās situācijās. Tās ir ļoti specifiskas, tām ir daudz aspektu, katra situācija ir atšķirīga. Es neizliekos, ka sniedzu jums recepti, kā dzīvot, un nedomāju, ka filozofiem to vajadzētu darīt. Toties filozofs var iedrošināt cilvēkus nebaidīties, pirmkārt, no noteikta veida tikumiem un, otrkārt, no leksikas dažādības to izteikšanā. Piemēram, palūkosimies uz ļoti diskutablu jēdzienu, teiksim, ļaunumu. Džordžu Bušu, kad viņš izteicās par „ļaunuma asi”, izsmēja, un es domāju, ka tā bija ļoti muļķīga frāze, un ir viegli viņu kritizēt tāpēc, ka viņš kādu uzskatīja par ļaunu. Bieži vien tas ir veids, kā atteikties saprast citu cilvēku motivāciju. Es domāju, ka ir ļoti maz cilvēku, ko patiešām motivē ļaunums. Viņus motivē citas lietas, piemēram, taisnīgums, atriebības kāre un reizēm arī dusmas, kas, manuprāt, ir ļauna motivācija. Taču politikā tas ir retums. Tātad ― cilvēkus var motivēt dažnedažādas lietas. Jebkurā gadījumā, lai to saskatītu un par to spētu domāt, ir kaut cik jāorientējas šajā vārdu krājumā un no tā nedrīkst baidīties. Manuprāt, mūsdienu pasaulē cilvēki bieži vien baidās: viņi domā, ka tas ir kaut kas vecmodīgs, moralizējošs, sprediķojošs, māņticīgs. Viņiem šķiet, ka šie vārdi ir zaudējuši savu nozīmi, taču man liekas, ka tie ir ļoti būtiski. Piemēram, tādi vārdi kā „cerība” un „pašcieņa” ir būtiski. Mums ir jāsaglabā tuvība tiem, mums ir jābūt spējīgiem tos lietot bez postmodernistiskas vīpsnāšanas. To es centos izdarīt šajā grāmatā (Being Good ― I. B. A.).

I. B. A.: Jūsu pieeja metaētikai (otrā līmeņa jautājumiem ― piemēram, par vērtību statusu) tiek raksturota kā ekspresīvisms. Kā jūs to saprotat?

S. B.: Nu, es nebūt nekaunos uzskatīt, ka ētika ir attieksmes, praktisku nostāju jautājums. Attieksme, emocijas, atļaujas, atļauju došana, aizliegumi, norādes, kā cilvēkiem noteiktos brīžos jāuzvedas, ― tas viss katrā ziņā ir praktiski. Es domāju, tieši tas nošķir ētiku no jomām, kurās mēs domājam, kāda ir pasaule. Ētika aplūko nevis to, kāda pasaule ir, bet gan to, kādai pasaulei jābūt vai arī ― kāda tā varētu būt. Tāpēc tā atšķiras no tīri empīriskām vai loģiskām jomām. Nosaukums „ekspresīvisms” liecina, ka es būtībā pievēršos ētikai kā attieksmes paudumam, praktiskām nostājām, praktiskām pozīcijām, nevis cenšos par kaut ko noskaidrot patiesību. Tā izpaužas ekspresīvisms. No otras puses, daži autori aiziet tik tālu, bet tad sāk domāt: nu, mēs runājam par morāles patiesībām, un mēs runājam par prātu, zināšanām un to saistību ar ētiku, taču iespējams, ka tas viss ir kļūda. Es neuzskatu, ka tā ir kļūda. Es domāju, ka veids, kādā mēs diskutējam par ētiku, tostarp arī par jēdzieniem „prāts”, „zināšanas” un tā tālāk, būtībā ir pilnīgā loģiskā kārtībā. Tomēr ētika nespriež par uzskatiem, bet gan par nostājām, stāvokļiem, praktiskām pozīcijām attiecībā uz pasauli.

I. B. A.: Apskatot dažas no jūsu publikācijām, man ir radies iespaids, ka jūs iepriecina iespēja iedziļināties dažās visai ikdienišķās lietās un atklāt to filozofisko un kultūras fonu. Es šeit it īpaši domāju jūsu grāmatu „Iekāre” (Lust, New York: Oxford University Press, 2004). Ir pārsteidzoši, ka jūs izvēlējāties šādu tēmu. Un tādēļ es vēlējos jautāt, vai, jūsuprāt, filozofiska rakstīšana ir arī patīkama, ne tikai intelektuāli saistoša?

S. B.: (smejas) Ak, jā, man tas sagādā prieku, es to nedarītu, ja tas nebūtu patīkami. „Iekāre” ir eseja, ko uzrakstīju pēc lūguma. Proti, es nesāku to rakstīt paša intereses dēļ: mani vienkārši uzaicināja nolasīt lekciju Ņujorkā, un no tās beigās radās neliela eseja par vienu no septiņiem nāves grēkiem. Ap laiku, kad viņi mani uzrunāja, varēju izvēlēties vairs tikai starp dusmām, iekāri vai slinkumu (apātiju). Nevēlējos rakstīt par slinkumu. Varēju rakstīt par dusmām, bet es nemēdzu pārāk dusmoties (smejas), tāpēc nodomāju, ka rakstīšu par iekāri, un rakstīt par to bija ļoti, īstenībā pat ļoti, ļoti jautri. Vai esat lasījusi grāmatu?

I. B. A.: Jā, esmu. Un vēl es ievēroju, ka šajā grāmatā, tāpat kā grāmatā „Būt labam” un jūsu mājas lapā (http://www.phil.cam.ac.uk/~swb24/), jūs izmantojat daudz ilustrāciju: mākslu, fotogrāfijas. Vai, jūsuprāt, māksla palīdz izprast filozofiju?

S. B.: Vai, tas ir ļoti labs un nopietns jautājums. Nezinu, vai tā palīdz saprast filozofiju, taču man šķiet saistoši, ka māksla acīmredzami ir noteikta veida ekspresija. Un laba māksla ir sava veida ekspresija tam, ko reizēm mēdz dēvēt par laikmeta garu. Tā atspoguļo tīklojumu, kas veidojas starp ētiku, ideoloģiju, attieksmi pret dzīvi, kas apkopo noteikta laikmeta būtību. Un, es domāju, filozofi pret to nav imūni, un tādi filozofi kā, piemēram, Deivids Hjūms, bez šaubām, ir 18. gadsimta domātāji, tāpat kā Džons Stjuarts Mills vai Hēgelis, bez šaubām, ir 19. gadsimta domātāji. Tā kā starp filozofu un laiku, kurā viņš dzīvo, notiek mijiedarbība. Svarīgas kļūst citas filozofiskās problēmas, cilvēki saskaras ar citām problēmām. Ļoti uzskatāms piemērs: pēc 2001. gada vesela virkne politisko filozofu ir sākuši interesēties par vardarbību, piemēram, valsts iekārtas vardarbības saistību ar terorismu. Iekārtas vardarbība kā sava veida terorisms vai arī vienkārši kara teorija ― šie jautājumi atkal ir atgriezušies politiskās filozofijas uzmanības lokā. Un šīs pārmaiņas mūsdienu politikā iet roku rokā ar pārmaiņām filozofijā. Un tāpat arī māksla reaģē uz šo pašu spiedienu. Noteikta laikmeta māksla bieži vien ļoti labi ilustrē laikmeta garu, tā raksturu, cilvēku domāšanas veidu, viņu priekus un bēdas.

I. B. A.: Kā, piemēram, Mika Džegera fotoattēls grāmatā „Iekāre”?

S. B.: (smejas) Tieši tā, es runāju tieši par to.

I. B. A.: Nedaudz citāds jautājums. Agrākajās intervijās jūs esat izteicis šaubas par mūsu spējām noteikt, vai globālā sasilšana patiešām notiek.

S. B.: Ak, jā, globālā sasilšana!

 I. B. A.: Vai jūs vēl joprojām piekrītat šim apgalvojumam?

S. B.: Jā, laikam gan. Bet es būtu nedaudz piesardzīgāks. Nav jau tā, ka es būtu skeptisks attiecībā uz globālo sasilšanu. Man vienkārši nepatīk, kā par šo jautājumu parasti diskutē, ― daļēji tāpēc, ka šajās diskusijās bieži vien pienācīga uzmanība netiek pievērsta mērījumiem, faktiskajiem atmosfēras mērījumiem. Un ļoti bieži uzmanība netiek pievērsta šo mērījumu nepilnībām. Tas sasaucas ar laiku, kad sāku nodarboties ar zinātnes filozofiju. Tolaik reti norādīja „kļūdu stabiņus”, kā tos dēvē zinātnieki. Manuprāt, nav šaubu, ka globālās sasilšanas kustību dalībniekus lielā mērā motivē bailes, līdzīgas tām, par kurām ik dienas var lasīt avīzē. Lielākoties tie ir šausmu stāsti, kas neatbilst faktiskajiemtemperatūras mērījumiem. Īstenībā temperatūras mērīšana ir ļoti sarežģīta. Tā ir kļuvusi iespējama tikai ļoti nesen, jo tai nepieciešama, pirmkārt, milzīga datorizētas datu apstrādes jauda, kā arī satelītattēli, kas galu galā ļauj iegūt salīdzinoši drošus datus par temperatūru. Runājot par globālās sasilšanas tendenci pēdējā gadsimta ceturkšņa laikā... tādas nav. Kopš 1998. gada temperatūra ir stabila. 1998. gads īstenībā bija pat siltāks nekā 2007. gads. Tā, piemēram, pēdējoreiz tik liels ledus klājums ap Ziemeļpolu kā šoziem bija 1970. gados. Taču laikrakstos par to neraksta. Tāpēc īstenībā es esmu pret šo entuziasmu ― Hjūma izpratnē ―, kas no globālās sasilšanas atbalstītāju puses ir nesaprātīga, gandrīz vai reliģiska sludināšana . Es pret to izturos ar aizdomām.

I. B. A.: Tātad jūs nepieturaties pie t. s. zaļā un ekoloģiskā dzīves stila, kas pašreiz ir ļoti populārs?

S. B.: Nē, nē, es īstenībā cenšos. Proti, es visur dodos ar velosipēdu, mēs braucam ar ļoti mazu mašīnu un tā tālāk. Nē, tā ir pavisam cita lieta: tas ir jautājums par resursu saglabāšanu ilgtermiņā. Man būtu ļoti žēļ, ja mēs Zemes resursus izlietotu mūsu paaudzes laikā. Man būtu arī ļoti žēl, ja izrādītos, ka globālā sasilšana tiešām norit un ka mēs par to esam atbildīgi. Es neesmu pārliecināts, ka tā nav. Tādēļ, manuprāt, ir loģiski darīt to, kas ir tavos spēkos, turklāt tas ir arī lētāk.

I. B. A.: Tieši tā. Tagad varbūt pievērsīsimies citam jautājumam. Jūs esat arī Britu Humānistu asociācijas viceprezidents.

S. B.: Jā.

I. B. A.: Un daži no jūsu tekstiem ļauj noprast, ka reliģiskās pārliecības jūs uzskatāt par nepamatotām un ka esat pret tām skeptisks.

S. B.: Jā, tā ir.

I. B. A.: Kā jūs raksturotu mūsdienu humānismu un savu attieksmi pret reliģiju?

S. B.: Tā. Nu, mana attieksme pret reliģiju ir tieši tāda, kā jūs sakāt: esmu skeptisks. Es neticu Dievam, es pilnīgi noteikti neticu nevienai reliģijai, vai tā būtu kristietība, jūdaisms vai kāda cita. Es domāju, ka būt humānistam ir diezgan grūti, jo ar šo vārdu saistās daudzas vēsturiskas asociācijas. Ar to var saprast, piemēram, nepamatotu optimismu, ka cilvēki ir pilnveidojami, ka cilvēka dzīve ir nepārtraukts progresa ceļš un tamlīdzīgi. Es, protams, tam neticu ― pietiek paraudzīties uz Džordžu Bušu u. tml. Es humānismu būtībā saprotu kā nopietnu nodarbošanos ar ētiku ― nopietnu ētiku, kas neatsaucas uz autoritātēm. Nav svēto rakstu, kas pasaka priekšā, kā rīkoties, nav tā, ko amerikāņu filozofs Daniels Denets sauc par „debesu āķi”: nav, pie kā pieslēgties, nav transcendentālu balsu, kas vēsta par cilvēka dzīvi. Tādēļ mums atliek vien.... atliek vien rīkoties pašiem: lūk, ko es saprotu ar humānismu. Šī iemesla dēļ ir ļoti svarīgi uzturēt cerības, uzturēt ko līdzīgu tam, ko Kants būtu saucis par spēju cienīt cilvēka brīvību, citiem vārdiem sakot, nepārtraukti atgādināt sev par rīcības iespējām un nepieņemt, ka viss ir iepriekšdots, negrozāms, noteikts un nemaināms. Tikai tad, kad cilvēki sāka saprast, ka atsevišķus dzīves aspektus iespējams mainīt ― piemēram, nodrošināt tīru ūdeni un medicīnisku higiēnu, uzlabot pārtikas ražošanu ―, tikai tad cilvēki sāka domāt par izvēli rīkoties noteiktā veidā: ka pozitīvas pārmaiņas ir iespējamas. Tāpēc es domāju, ka dot cilvēkiem cerību, nodrošināt viņiem brīvību šajā nozīmē ir ļoti būtiski, un tieši to es cenšos panākt ar humānisma palīdzību. Bet bez reliģijas... Nu, man nevajadzētu būt tik noraidošam kā esejā „Reliģija un cieņa” (Religion and Respect, publicēta rakstu krājumā Philosophers Without Gods: Meditations on Atheism and the Secular Life, ed. Louise Antony, Oxford University Press, 2007; pieejama arī http://www.phil.cam.ac.uk/~swb24/PAPERS/religion%20and%20respect.pdf ― I. B. A.) Reliģija ir literatūra, ar ko cilvēki mēģina tikt skaidrībā ar dzīvi, un dažkārt viņiem tas izdodas diezgan labi. Piemēram, dažās Bībeles grāmatās, teiksim, Ekleziastā, kas savā veidā pauž stoicisma idejas; Ījaba grāmatā; pat dažas Jēzus morāles mācības nav nemaz tik sliktas. Tādēļ, ziniet, ir visādi. Bet katram pašam jāizlemj, kas patīk un kas šķiet noraidāms.

I. B. A.: Jūsu minētā eseja „Reliģija un cieņa” ir publicēta arī latviski (Saimons Blekbērns. Reliģija un cieņa // Kultūras Diena, 02.11.2007. un 09.11.2007.). Tā tika publicēta divos dienas avīzes kultūras pielikuma numuros, un otrajā numurā bija publicēti daži nikni komentāri, ka jūs esat vienkārši bijis nepieklājīgs pret savu namatēvu.

S. B.: Vai tiešām? Jā...

I. B. A.: Un mani interesē, vai jūs dažreiz sastopaties ar šādu attieksmi pret sevi arī šeit, Anglijā, īpaši jau Kembridžā ar tās daudzajām reliģijā sakņotajām tradīcijām?

S. B.: Jā, es domāju, ja jūs sevi pozicionētu kā... es nesauktu sevi par karojošu ateistu, bet es noteikti esmu diezgan pārliecināts ateists. Un kā cilvēkam, kas lielākoties tiecas izsmiet reliģiskās pārliecības, nevis dusmoties par tām, man tās ļoti bieži šķiet smieklīgas. Protams, nākas sastapties ar cilvēkiem, kuriem nepatīk tikt izsmietiem, kuri uztver sevi ļoti nopietni. Viņi, ziniet, tic savām tradīcijām un tā tālāk. Skaidrs, ka jābūt mazliet uzmanīgam. Bet es domāju, tāpat kā rakstu savā esejā, ka šodien, iespējams, vecumam tuvojoties, vairāk sliecos būt laipns, nevis nodarboties ar reliģiju apvainošanu. Taču vienlaikus es arī domāju, ka reliģijām būtu jāpalūkojas uz sevi no malas, jo ļoti daudzi ticīgie pieprasa cieņu, it kā pietiktu uzvilkt pareizās drēbes, iet pareizajā baznīcā, vai tā būtu sinagoga vai kāda cita, lai būtu labs cilvēks. Un tā vienkārši nav.

I. B. A.: Es to vairāk domāju par Kembridžas universitāti. Šeit ir ļoti daudz tradīciju, kas ir saistītas ar reliģiju, piemēram, lūgšanas skaitīšana pirms vakariņām un absolventa diploma pasniegšana Svētās Trīsvienības vārdā. Vai jūs iebilstat pret šādām tradīcijām?

S. B.: Nē, neiebilstu. Tā patiešām ir, es pret tām neiebilstu. Un manas izjūtas ir savā ziņā pretrunīgas ― ir tradīcijas, kuras es zināmā mērā izbaudu, un es neesmu pārliecināts, ka priecātos, ja tās izzustu. Jā, šajā ziņā es varbūt esmu nedaudz nekonsekvents. Man nav nekā pret senām tradīcijām. Bet man nepatīk, ja gaida, ka es līdīšu vai nu ādas laukā, lai tās cienītu. Piemēram, man nepatiktu apmeklēt dievkalpojumu, lai kaut ko izdarītu, teiksim, apprecētos vai nomirtu. Taču Anglijas priekšrocība ir tā, ka tas nav obligāti. No otras puses, es neatteiktos iet uz universitātes vakariņām tikai tāpēc, ka ir jāsaka lūgšana, daļēji arī tāpēc, ka neviens to neuztver nopietni.

I. B. A.: Par ko ir jūsu jaunākas publikācijas? Esmu dzirdējusi, ka gatavojat kaut ko par Hjūmu.

S. B.: Jā, man tās šobrīd diemžēl nav līdzi, bet es esmu uzrakstījis nelielu grāmatiņu par Hjūmu.

I. B. A.: Par ko tā ir?

S. B.: Tās nosaukums ir „Kā lasīt Hjūmu” (How to Read Hume, London: Granta Books, 2008 ― I. B. A.). Tā jau atkal ir pēc pasūtījuma rakstīta grāmata konkrētai sērijai. Sērijas formāts prasīja izvēlēties apcerēšanai desmit fragmentus ― šajā gadījumā no Hjūma tekstiem. Aplūkotie fragmenti ir: Hjūms par uztveres filozofiju, cēloņu filozofiju ― slavenais fragments par cēloņa un seku saskaņošanu. Tātad uztvere, cēlonība, tad vispārējais empīrisms un viņa uzskati par cilvēka spriestspēju, par personisko identitāti, kas ir ļoti svarīgi ― vai vispār ir tāda lieta kā patība vai tā ir tīra konstrukcija. Tā ir metafiziskā daļa. Tad ir piecas nodaļas par viņa ētiku un politisko filozofiju, kā arī estētiku ― kritiskās spriestspējas teoriju.

I. B. A.: Hjūma darbs „Traktāts par cilvēka dabu” tik tikko iznācis arī latviski (Deivids Hjūms. Traktāts par cilvēka dabu. II grāmata. Par jūtām, Rīga: Liepnieks & Rītups, 2008). Vai jūsu grāmata varētu palīdzēt saprast šo darbu?

S. B.: Jā, tā ir paredzēta tieši šim nolūkam. Tās nosaukums ir „Kā lasīt Hjūmu”, tātad tā ir lasītāja rokasgrāmata.

I. B. A.: Tā kā tuvojas intervijai atvēlētā laika beigas, lūk, mans pēdējais jautājums, kas atkal ir ļoti vispārīgs. Vai jums šķiet, ka nodarbošanās ar filozofiju vai filozofijas studēšana var palīdzēt vadīt jēgpilnu dzīvi?

S. B.: Es domāju, ka gandrīz ikviens, kas studē filozofiju, galu galā ir ļoti, ļoti priecīgs, ka ir to darījis, un jūt, ka ir ieguvis ko tādu, kas viņu ir mainījis. Tas ne vienmēr dod iespēju nopelnīt daudz naudas. Parastās vērtības, ko sniedz vispārējā izglītība, ir spēja pielietot valodu, spriest, skaidri domāt un analizēt problēmas. Ir virkne disciplīnu vai priekšmetu, kas pretendē uz to pašu, piemēram, tieslietu vēsture, klasiskās kultūras studijas un tā tālāk. Man šķiet, ka tas, ko cilvēkam spēj dot tieši filozofija, ir noteikta veida pašpaļāvība. Kad gadās sastapt zinātniekus vai vēsturniekus, kas saka: „Ak, es neko nesaprotu no filozofijas” ― jāsaprot, ka viņi nepārzina atsevišķus pašu pārstāvēto priekšmetu aspektus. Piemēram, zinātnieku var konfrontēt kreacionisti, nu, teiksim,  pret ģeologu var vērsties kreacionists, kas apgalvo, ka Zeme ir 6000 gadus veca. Ģeologs nodomātu, ka tās ir muļķības. Bet kā diskutēt ar kreacionistu? Lai ar kreacionistu diskutētu, ģeologam ir jāsaprot loģika, kas ir paša izmantoto datēšanas procesu pamatā. Iespējams, tā ir, viņš lieliski saprot, kā tie funkcionē, taču galu galā var gadīties sastapt kreacionistu, kas apgalvo, ka tas ir tikai ticības jautājums ― man ir mana ticība, tev tavējā, tā kā viss ir viens ― atkal relatīvisms. Manuprāt, ir svarīgi, lai cilvēks šādā situācijā prastu rīkoties: lai būtu skaidrs, ko teikt. Ja zinātnieks nebūs apguvis zinātnes filozofiju, viņš nezinās, ko teikt. Vai arī varam iztēloties juristu. Kembridža, manuprāt, ir ļoti slavena ar savām „grāmatu tiesībām” ― tu apgūsti tikai tieslietas, bet ne jurisprudenci, tieslietu filozofiju vai politisko filozofiju. Tad tu sastop kādu, kas saka: likumi ir tikai noteikumi, kurus diktē tā noziedznieku grupa, kas attiecīgajā brīdī ir pie varas. Tāpēc tie neatšķiras no noziedznieka pavēlēm. Jurists saka ― dari tā, bet ne tā, noziedznieks saka: dari tā, bet ne šādi; noziedzniekam ir ierocis, juristam ir cietums ― kāda gan starpība? Labam tieslietu filozofam ir jāspēj sniegt vismaz kaut kādu ieskatu tajā, kā atbildēt uz šāda veida jautājumu. Es domāju, ka jurists, kuram nav ne jausmas, kā atbildēt uz šādu jautājumu, tādā ziņā ir mazvērtīgāks. Proti, ir kādi jurisprudences aspekti, ko viņš vai viņa nesaprot. Un žēl ― jo vairāk saproti, jo labāk, vismaz man tā šķiet. Lūk, tāda ir mana aizstāvība. Un filozofi palīdz cilvēkiem izprast šādus sarežģītus, pārdomājamus jautājumus. Tas ir viss, ar ko mēs nodarbojamies.