Kristiana Brektes instalācija "Es esmu Latvija" (2019)
 
Komentārs
04.10.2021

"Esmu pilnīgā šokā!"

Komentē
9
Saglabā

Trīs piezīmes par "to skandalozo Brekti"

Viena no pirmajām ārvalstīs izdotajām grāmatām angļu valodā, ko pirms daudziem gadiem nopirku, bija RoseLee Goldbergas "Performance Art". Pamanot dūšīgo ņemšanos par un ap Kristiana Brektes jaunradi, pāršķirstīju to. Pārlasīju paša savulaik atzīmētos fragmentus. Lai gan pagājuši vairāk nekā divdesmit gadu, iespaidu spilgtums nemainās. Pjero Manconi 1961. gada maijā izgatavoja 90 bundžiņas, katru 30 gramus smagu, ar "made in Italy" (kautrīgi izlīdzēšos ar darba nosaukumu angļu valodā – "Artist’s Shit"). Pārdošanas cena – atbilstoši zelta cenai par gramu tolaik [1]. Marinai Abramovičai 1977. gadā tapa darbs "Imponderabilia". Ko jūs sakāt par nepieciešamību iekļūt telpā caur šaurām durvīm, kurās stāv divi kaili cilvēki, bet jums starp viņiem jāizspraucas? Un vispār – ja kāds (manā skatījumā) patiešām uzprasījās uz nepatikšanām, tad tas 20. gadsimta sākumā bija Filipo Marineti, kurš, piemēram, ierosināja uz vienu no futūristu izrādēm pārdot divreiz vairāk biļešu nekā zālē vietu [2]. Salīdzinot ar šādiem izgājieniem, Kristians ir maigs kā jērs.

Tomēr tālākā teksta mērķis nav ar vairāku desmitu mākslas vēstures piemēru starpniecību mēģināt pierādīt, ka Kristians Brekte ir labi audzināts, samērā jauns cilvēks, kurš jāaicina uz skolām ar priekšlasījumiem. Plosīšanās ap šo kungu man raisīja trīs savstarpēji nesaistītus secinājumus.

Vienā no saviem agrīnajiem darbiem itāļu domātājs Džordžo Agambens atsaucas uz 19. gadsimta dzejnieku, grāfu Lotreamonu, kurš esot teicis, ka "spriedumiem par dzeju ir lielāka vērtība nekā pašai dzejai" [3]. Izklausās kā pašmērķīga asprātība, tomēr, no otras puses, trāpīgi teikts – reakcija uz mākslas darbu nereti ir tikpat interesanta kā pats darbs. No šī viedokļa zīmīgi, ka visdzīvākās debates – tostarp noraidošus vērtējumus – parasti izpelnās vizuālās mākslas darbi, jo īpaši, ja tie redzami publiskajā vidē. Domas paskaidrošanai minēšu hronoloģiski pēdējo gadījumu, ko ievēroju, sekojot literatūrai Krievijā. Apsolu, ka laiku tas neprasīs – vienkārši paskatieties, uzspiežot uz "linka". Nav grūti iedomāties iespējamos komentārus. Tomēr, ņemot vērā, ka tas ir rakstīts teksts, kas patrāpās acīs tikai personāžiem, kuri viņiem vien zināmu iemeslu dēļ vispār lasa šādus tekstus, autors var rēķināties ar krietni miermīlīgāku reakciju nekā vizuālo mākslu pārstāvis. Un, ja padomājam, tas ir nedaudz amizanti – radošajiem tiek piedots daudz (droši vien pareizāk būtu teikt, ka viņus nepamana), ja viņi ar savu veikumu paši nebāžas virsū. Citiem vārdiem sakot, dzejnieks vai komponists visbiežāk var nodarboties ar saviem radošajiem meklējumiem, nesaskaroties ar līdzpilsoņu vēlmi iesaistīt spēku struktūras situācijas noskaidrošanā, savukārt atliek dārgajam citu mūzu kalpam – tēlniekam, arhitektam, gleznotājam – pabāzt galvu ārpus sava "burbuļa", lai viņa dzīve iezaigotos jaunās krāsās. Jāsecina, ka uz radošu izpaušanos orientētiem indivīdiem pašu veselības vārdā labāk neaizrauties ar uzmanības piesaistīšanu. Labāk tusēt pašu pulciņā, pat ja ir vēlme nest savu radošās personības sirsniņu izstieptu plaukstā plašu līdzcilvēku masu iepriecēšanai. Jo vairāk demokrātijas, jo vairāk iekšējās emigrācijas, ha.

Manuprāt, nav pamata vaimanāt par to, ka radošās personības veikums kādam citam izraisa neizpratni, bažas vai pat aktīvu nepatiku. Cita lieta, ka cēloņi patiesībā var būt ļoti dažādi. Mani personīgi visvairāk mulsina aizraušanās ar tehnoloģijām. Piemēram, es galīgi neesmu pārliecināts, ka ir laba doma muzejā no holokaustu pārdzīvojušo cilvēku audio un video ierakstiem veidot kaut ko līdzīgu viņu hologrammām. Es saprotu, ka izskatās baigi iespaidīgi un cilvēki – tostarp mākslinieki – ir daudz strādājuši, bet ideja par joprojām "dzīviem" mirušajiem, ja tā var teikt, 3D formātā, man nepatīk. Tāpat es nesaprotu, ko domāt, redzot t.s. digitāli veidotās gleznas. Ja jums ir divas minūtes laika, noskatieties. Cik daudz no darba radīšanas procesa var deleģēt arvien jaudīgākām specializētām datorprogrammām, lai galarezultātu joprojām varētu saukt par mākslu? Tomēr svarīgāks par šo manu oldskūlīgo burkšķēšanu ir jautājums: vai nepatika pret Brektes veikumu ir svarīgāka, vairāk vērā ņemama par manu nepatiku pret tehnoloģijām? Ja secinām, ka ir, tad jāsecina arī, ka mēs, protams, esam tehnoloģiski varen tālu tikusi civilizācija, tomēr, izrādās, visvairāk ļaudis tracina vecais labais cilvēka rumpis. It sevišķi, ja pliks, puspliks vai kā citādi apspēlēts. Cik aizkustinošs tradicionālisms, ziniet.

Visbeidzot vēlos pavēstīt, ka emocijas, ko vispārināti sauc par šoku, var būt arī auglīgas. Divi subjektīvi, hronoloģiski neseni piemēri. Nesen uzzināju, ka ir tāds spāņu mākslinieks vārdā Hozē Manuels Ballesters. Pavisam īsi nevaļīgajiem: viņš ķeras klāt glezniecības klasikai un "izņem" no gleznām cilvēkus. Iedomājieties Jaņa Rozentāla "No baznīcas" bez cilvēkiem! Pašmērķīga ņemšanās? Varbūt. Kādam citam tomēr kā ar mietu pa galvu? Arī varbūt. Pasaule bez mums, dārgumiņiem. Man šķiet atsvaidzinoši. Otrs kungs ir japānis Josinori Niva. Ja vēlaties, varat to uzskatīt par slēptu kritiku Brektes virzienā, bet mana tēze ir šāda: ja vēlaties radīt ļoti skarbu, pat nežēlīgu dzīves analīzi mākslas darba formā, to var izdarīt arī ļoti pieklusināti. Ņemot vērā, ka laika visiem pietrūkst, pārstāstīšu vienu no Josinori video darbiem, 2011. gadā tapušo "Purchasing My Own Belongings Again in the Downtown" [9]. Josinori kioskā nopērk žurnālu. Viņš dodas uz nākamo kiosku un jau nopirkto žurnālu pasniedz pārdevējam, kurš prognozēti, aci nepamirkšķinot, pieņem maksājumu. Būtībā par neko. Jo pārdevēju attiecībās ar citu cilvēku taču nekas neinteresē, izņemot šo pirkšanas un pārdošanas aktu. Seko trešais, ceturtais, piektais kiosks. Ikdienišķi un eleganti par pirkšanas rituālu. Daudz, manuprāt, efektīvāk un efektīgāk par jebkuru ideoloģiski skaidru, "sociālā aktīvisma" iedvesmotu darbu. Ir darbi, pēc kuru izlasīšanas/noklausīšanās/apskatīšanas cilvēks, tēlaini izsakoties, saraujas, noskurinās, bet šī noskurināšanās var būt noderīga un veselīga.

 

[1] Goldberg, RoseLee. Performance Art. Thames and Hudson, 1995. 149. lpp.

[2] Goldberg, RoseLee. Performance Art. Thames and Hudson, 1995. 16. lpp.

[3] Citēts no tulkojuma krievu valodā. Agambens, Džordžo. Cilvēks bez satura. NLO, 2018. 57. lpp.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
9

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!