Foto: Annemarija Gulbe
 
Teātris
12.02.2020

Esartes pieteikums pasaulei

Komentē
0
Saglabā

Par Elmāra Seņkova un apvienības "ESARTE" izrādi "Pēdējās stundas" "Dirty Deal teatro" (2020).

Mani sauc Juta, man tāpat kā Matīsam Budovskim ir 25 gadi, un es par nāvi iedomājos samērā bieži. Varbūt ne gluži par savējo, bet vispār. Un, atšķirībā no Matīsa, es neesmu nemirstīga. Šī ir skaista sakritība: man ir tikpat gadu, cik uz skatuves esošajiem – šķiet, pirmo reizi, kopš rakstu par teātri. Te laikam tas vecums sākas.

Teātra apvienība "ESARTE" sevī iekļauj pēdējā Latvijas Kultūras akadēmijas leļļu teātra aktieru kursa absolventus, kuri bēdīgi slavenās Latvijas Leļļu teātra epopejas rezultātā nenonāca starp 5 trupā uzņemtajiem (ja neskaita Alīdu Pērkoni), tomēr, apvienojuši spēkus un pieķērušies Elmāram Seņkovam pie piedurknes, dibinājuši jaunu teātra apvienību. Jau bez pieminētajiem Matīsa un Alīdas "ESARTE" sastāvā ir arī Una Eglīte, Sandija Dovgāne, Elizabete Skrastiņa, Agris Krapivņickis un Mārtiņš Gailis. "Pēdējo stundu" tapšanā iesaistījusies arī scenogrāfe, kostīmu māksliniece Līga Zepa un gaismu mākslinieks Niks Cipruss. Šim sarakstam ir nosacīta mazuma piegarša – tajā nav ne komponista, ne dramaturga, ne kustību konsultanta vai horeogrāfa, lai gan pēdējā trūkumu izjūtu vismazāk.

Kad kādā sarunā nostājos izrādes aizstāvības pusē, man izdevās noformulēt, kā uztveru šo izrādi – tā ir kā apvienības portfolio. "Pēdējās stundās" parādīta aktieru iemiesošanās spēja (visspilgtākie piemēri vērojami E. Skrastiņas un M. Budovska tēlojumā) un aktieru plastika (jau minētajiem pievienojas arī M. Gailis un U. Eglīte). Iekļautās objektu teātra druskas nedaudz sentimentāli, bet precīzi parāda aktieru pamataroda prasmes. Ansamblis prot arī dejot, dziedāt, runāt dzeju, veidot kompozīciju, uz skatuves būt gan paštēlā, gan tēlā, mākslas vārdā nebaidās ciemoties vietās ar nepatīkamu aromātu un pētīt tās, māk paskatīties publikai acīs un runāt par to, kas pašiem šķiet būtisks, atklājot arī savas bailes un stereotipus. Šādi uztverot izrādi, varu pievērt acis uz to, kas nešķiet līdz galam izdevies. Bet par to jārunā tāpat.

Pirmais un būtiskākais izrādes trūkums ir dramaturga neesamība. Apkopotās etīdes un ainas ietvertas gredzenveida kompozīcijā, ko satur kopā M. Budovska atveidotais Ģirts. Tiktāl nepieciešamais minimums būtu izpildīts, tomēr teksti, kas izskan izrādē, ir pilni jaunībai raksturīgām banalitātēm (piemēram, retoriskiem jautājumiem), tie ir sadzīviski, bet skatuvei par "netīru" (ar to saprotot pārmērīgu liekvārdību). Izrādē trūkst skaidru pāreju un vienkārši uztveramu priekšnoteikumu, kas ļautu skatītājam ātrāk noorientēties sižetā. Ņemot vērā, ka izrādē ir mainīgi vēstītāji, tāpat arī laiks un vieta, prasītos precīzākas, saistošāk risinātas ainu maiņas. Tekstos parādās liela vēlme paskaidrot notiekošo konkrētāk un norādīt uz pašsaprotamo, tomēr teātrī bez tā var arī iztikt, tekstu aizstājot ar tēlojumu. Tiesa, ansamblis parāda, ka labi prot izmantot paradoksu, kas teātrī bieži nostrādā izcili (brīžos, kad gribas raudāt un smieties reizē), tāpat tekstā izmantotajā pašrefleksijā parādās ironija un patīkams humors, ko vienkārši uztvert dažādu profesiju indivīdiem ar atšķirīgu pieredzi.

Man mazliet pietrūkst arī komponista vai muzikālā noformējuma autora. Kādu brīdi darbojoties reklāmas jomā, sāku atpazīt attēlus un skaņas, kas interneta dzīlēs visiem pieejamas par velti. "Pēdējo stundu" skaņu partitūra atgādina tādu gatavu šablonu, kas izrādei pielikts klāt mākslīgi. Tas gan sevī nes arī mazu ironijas slānīti – melodijās pamanīju detektīviem raksturīgu spriedzi, liekot domāt, ka tā ir atsauce uz vecu ļaužu iemīļotākajām televīzijas pārraidēm – kā "Midsomeras slepkavības", piemēram.

Vēl kāds trūkums. Tik vizuāli minimālistiskās un nepārbāztās izrādēs gribas redzēt arī attēla tīrību – metu akmeni gaismotāja lauciņā. Prospekta melnā plakne, kuras priekšā horizontāli iekarināta balta lampa, ļoti konkrēti norāda, ka Budovskim nav taisnība – mēs visi esam mirstīgi un dzīve ir tikai nogrieznis. Šī plakne veido skaidri saprotamu un estētisku simbolu, tomēr, mainoties gaismām, pēkšņi uz prospekta metas ēna. Kamēr tā ir tikai viena, tas īpaši netraucē, taču brīdī, kad izrādes beigās Budovskis tiek izgaismots ar priekšējo starmeti, lampa pēkšņi met divas šķības un nekonkrētas ēnas, padarot mani neadekvāti dusmīgu par nesavāktām gaismām. Tādas pašas iebildes man ir arī pret atvērto logu izrādes beigās – paceltais aizkars virs zilā prospekta šūpojas un met kustīgu ēnu, novēršot uzmanību. Varbūt pie vainas ir "Dirty Deal Teatro" telpu ierobežotās tehniskās iespējas, tomēr gribētos redzēt tīrākas bildes. Tas pats attiecas arī uz scenogrāfiju – minimālisms prasa tīrību un konkrētību. Nepamet sajūta, ka scenogrāfijas elementi (krēsli) ik pa brīdim kļūst par traucēkli; tie ir smagnēji, lai gan konkrēti norāda uz vietas maiņu un ainu pāreju. Savukārt kostīmi semantiski ir vienība, kas šajā izrādē precīzi norāda uz būtisko – tā nav izrāde par veciem cilvēkiem, bet gan par jaunu cilvēku mēģināšanu tuvoties vecumam.

Teātrī vecums ir vēl plaši pētāma tēma, tomēr mimētiska vecuma atveidošana gan sevi uz kādu laiku šķiet izsmēlusi. Priecē, ka "Pēdējās stundas" nebalstās tikai iemiesotu tēlu atrādīšanā, bet piedāvā vairākus vēstījuma un tēlu slāņus. Tomēr šajā gadījumā uzskatu, ka tēmas izvēle ir tikai pateicīgs balsts, uz kura pakāpties, lai pamātu pasaulei un pateiktu: "Mēs arī esam te! Mums patīk teātris!", nevis lai atrastu kādu jaunu patiesību vai piedāvātu inovatīvu skatījumu uz mums visiem draudošo vecumu. Tāpēc arī izrādē organiski iekļaujas tie tēli, kas nav vecuma nomocīti, jo pamattēma, uz ko balstās izrāde, ir vientulība un tas, vai mēs varam tajā iejaukties, to mainīt vai iznīdēt. Jo vientuļas nav tikai vecumdienas – arī aktieri uz skatuves ir vientuļi, pat tad ja apvienojušies kopīgā un katram no viņiem nozīmīgā projektā.

Domāju, ka izrādes veidotāji apzinās šos "Pēdējo stundu" trūkumus. Iespējams, tie saistīti ar finansējuma ierobežotību vai kādiem citiem praktiskiem apsvērumiem, tāpēc lūdzu šo visu neuztvert kā dusmīgu pārmetumu, drīzāk tas ir atgādinājums, ka ir cilvēki, kas pievērš uzmanību ne tikai izrādes tematikai vai aktierspēlei, bet arī citām teātri veidojošām komponentēm. Gribas pieminēt arī Jauno Rīgas teātri. Ne tāpēc, ka izrāde atgādinātu "Garo dzīvi" – nebūt ne –, bet gan tāpēc, ka esmu tik bieži klausījusies Viļa Daudziņa vecu cilvēku intonācijās, ka nu jau dzirdu tās visur, arī Budovska balsī. Iedomājos, ka būtu diezgan mīļi, ja šī līdzība tiktu apspēlēta vairāk. It kā Budovskis tēlotu ne tikai pansionāta iemītnieku Ģirtu, bet arī Daudziņu, kurš kā veco ļaužu atveidošanas superstārs noraugās jaunās paaudzes centienos, novēlot labu veiksmi un īsto ceļavēju. Bet varbūt tas arī būtu par traku. Finālā gribu piebilst, ka E. Skrastiņas guļošā sieviņa pilnīgi paradoksālā kārtā pacēla izrādes kulmināciju pat līdz aizkustinājumam. Un tas tikai liecina par to, ka apvienībai "ESARTE" ir visi resursi, lai laika gaitā taptu par būtisku un nepieciešamu Latvijas teātra ainas sastāvdaļu.

Juta Ance Romberga

Juta Ance Romberga domā un raksta par teātri un starpdisciplināriem mākslas notikumiem, piehaltūrē kā korektore un strādā reklāmā. Ieguvusi maģistra grādu LKA Teātra mākslas programmā, bakalaura – LU ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!