IZĢĒRBJOT ASPAZIJU
Vispirms viņš atsietu viņas matu lenti –
savas drēbes viņš jau būtu atstājis uz krēsla atzveltnes –
un tad citu pēc citas
vilktu ārā viņas matadatas
un liktu uz tā paša krēsla –
rūpīgi kā asakas uz šķīvīša malas.
Un tad ļautu viņas matiem
atrist pār pleciem,
it kā izlaizdams
treknu baložu baru ārā no būra.
Izģērbt Aspaziju noteikti nebija viegli,
īpaši Slobodskā, ziemā.
Es iedomājos, kā viņš nopūlējās
ar visām tām aukliņām, āķīšiem,
saspraudēm, sprādzēm un pogām.
Pat ceļš no viņas zeķēm līdz viņas ādai
bija tāls kā no Slobodskas līdz Rīgai.
Tas varēja būt tikpat piņķerīgi,
kā ķidāt zivi,
kamēr viņas elektrizējušies svārki
sita viņam pa pirkstiem.
Kastaņolā tas varēja būt vienkāršāk,
pirms viņi sāka gulēt katrs citā gultā,
iedzēruši veronālu, lai varētu aizmigt.
Kā gan viņa rokas mēroja ceļu
cauri viņas apģērba ielocēm,
cauri auduma ielejām
pretī tām teritorijām,
kur netika klāt
dienvidu iedegums —
pretī viņas bālajam
polārajam lokam.
Zem viņas brunčiem bija būris,
un viņš darīja visu, kas vajadzīgs,
lai iekļūtu tajā.
KULTŪRISTI SVARU ZĀLĒ
Cīpslas uz viņu miesas veido sarežģītus rakstus
kā smalki tetovējumi,
viņu muskuļiem ir grimases –
pat viņu dibena vaigi ir divas sejas,
divas ļoti skumjas sejas,
kas raud sāļām sviedru asarām.
Un asinsvadi uz viņu ādas
ir kā tīkls,
kurā viņi noķerti,
no kura neizkļūs ārā dzīvi.
Un kaut kur dziļi tajā visā –
galvenais muskulis – sirds –
dūres lieluma atlēts,
kabatas izmēra trenažieru zāle,
kam jānotur šis blāķis formā,
jānotur tas uz kājām.
Es iedomājos, kā pēc tam,
kad viņi pārcilājuši no pleca uz plecu
vesela dzelzceļa sastāva tonnāžu,
viņi visi kopā mazgājas vienā dušā,
jo viņiem ir grūti pieliekties
un viņi nevar aizsniegties, lai noberztu sev muguru,
jo mazgāt šādu augumu
ir kā mazgāt kravas furgonu.
Pēc tam viņi atgriežas mājās
pie savām mazajām sievietēm,
savām mazajām mīlestības svaru bumbām,
balinātām blondīnēm vai krāsotām tumšmatēm,
kurām patīk spēks,
ar kurām viņi dala vienu epilatoru
un mākslīgā iedeguma krēmu,
kuras spodrina viņu kausus un medaļas
un gludina viņu mazās sacensību biksītes,
jo spēks un skaistums prasa upurus
un viņas tos sniegs.
Bet vakarā šie lielie, skaistie vīrieši
guļas viņām blakus —
gulēt vienā gultā ar šādu milzi
ir kā gulēt vienā gultā ar mūra māju,
un paiet visa nakts,
līdz katrs tās stāvs un ķieģelis ir noglāstīts
un viņas beidzot aizmieg,
uzlikušas savas nogurušās, svētlaimīgās galvas
uz viņu muskuļu cietajiem spilveniem.
MORMOŅU MISIONĀRI
Darbadiena no pusseptiņiem rītā
līdz pusdesmitiem vakarā,
kontrakts ar Visaugstāko uz diviem gadiem.
Viņi nedzer kafiju un tēju,
nesmēķē, nelieto alkoholu
un smaida tik plati, ka liekas –
pat viņu zobi prot smaidīt.
Šie pieklājīgie pravieši uzvalkos,
kas pieņem mājas vizītēs
un vienmēr noslauka apavus kājslauķī,
žēlastības komivojažieri,
svētības dīleri,
kā viņi sadala teritoriju
ar Jehovas lieciniekiem,
kartupeļu un putekļusūcēju pārdevējiem,
televīzijas operatoru aģentiem?
Vai ziemā zem garajiem mēteļiem
viņi neslēpj dažāda kalibra Mormona grāmatas
kā zagtas mantas tirgotāji savus pulksteņus un zelta ķēdes?
Vai viņi neskumst pēc mājām?
Vai zem lietišķajiem uzvalkiem
nenēsā apakšbikses ar zvaigznēm un strīpām?
Vai, skatīdamies debesīs, viņi patiešām domā par To Kungu
vai tomēr par lielajām, baltajām lidmašīnām,
kas viņus te izdējušas –
Nākamās Valstības desantniekus
ar misiju sabotēt mūsu grēcīgo valsti?
Un vakarā, kad Dieva roka
saslauka viņus atpakaļ kopmītnēs
kā saslauka drupačas no galda
un viņi, iztīrījuši zobus, nometas ceļos pie savām gultiņām,
vai viņi nelūdz To Kungu, lai var tikt ātrāk projām no šejienes?
Jo sludināt šajā valstī ir kā sludināt ellē.
Jo desmito tiesu mēs jau maksājam kreditoriem
un neviens nepiedos mums mūsu parādus,
tāpat kā mēs nevaram piedot saviem parādniekiem,
jo neviens mums neko nav parādā.
Jo mūsu dvēseles negrib tikt glābtas,
tām ir labi tāpat, tās ir kā bērni,
kas spēlējas ar mums, kā spēlējas ar sērkociņiem –
tie esam mēs, kas jāglābj no mūsu dvēselēm,
nevis otrādi.
Jo mēs neprotam smaidīt –
mūsu sirdis ir tumšas un cietas kā kafijas pupiņas,
un mēs neatvērsim viņiem durvis,
pat ja viņi dauzīsies tajās
ar galvu.
KRĒSLS
Kad mēs ievācāmies
mūsu mazajā vienistabas dzīvoklītī,
tas mūs jau gaidīja –
vecs un čīkstošs Vīnes krēsls
ar tik kailiem, šauriem pleciem,
ka gribējās tos apsegt ar mēteli,
un tik aizkustinoši basām kājām,
ka gribējās tās apaut vilnas zeķēs un zābakos.
Jebkura laba krēsla burvība
slēpjas tā pašcieņā –
tas nekrīt ceļos saimnieka priekšā,
nemet kūleņus,
neluncina asti.
Un pat vairāk –
tāds šķobīgs un pieredzējis krēsls kā šis
prasa īpašu attieksmi –
tajā ir jāprot sēdēt,
tas ir kā niķīgs zirgs,
kas neprasmīgu, neuzmanīgu jātnieku
var nomest no muguras zemē.
Esmu redzējis ādas klubkrēslus,
šos tuklos mājas mīluļus,
kas ir īsti buldogi, asinssuņi,
un lietišķus biroja krēslus,
steidzīgus un uz riteņiem,
un cienīgus sēdekļus – īstus troņus,
kas tā vien prasa, lai tiem pakasa muguriņu,
lai tiem bučo kājas,
un āra kafejnīcu krēslus,
ko uz nakti garā ķēdē pievažo galdam.
Bet šīs krēsls ir citādāks, šis ir brīvs krēsls.
Tam ir saknes kā elektriskajam krēslam.
Kad es nolieku to istabas vidū
un apsēžos,
es jūtu, kā balsis un trokšņi
no visiem pieciem mājas stāviem,
visiem sešdesmit korpusa dzīvokļiem
patīkami plūst caur manu mugurkaulu.
Un tobrīd man ir vienalga,
ka esmu dzīvojis astoņos dzīvokļos,
bet neviens no tiem man nav piederējis
un ka pat šis ķermenis, ko nēsāju,
ir īrēts.
Un man vienalga, ka mans krēsls čīkst
un grīļojas kā telēns,
kurš tikko nostājies uz kājām,
vienalga, ka tas ir kaulains, izkāmējis un ciets,
ka tam nav roku balstu vai polsteru,
jo labs un uzticams krēsls
ir tieši tāds kā šis –
vienkāršs un no koka – kā krusts.
VEĻAS DIENA
Pagalmā uz auklas žāvējas drēbes.
Jaunās ģimenes garderobe ar mammas džinsiem un tēta krekliem,
un bērna drēbītēm, no kurām tas drīz izaugs.
Un vecas atraitnes gultasveļa un apakšbikses –
bezcerīgas kā senioru iepazīšanās sludinājumi tajās skumjajās, melnbaltajās avīzēs.
Un jauniešu apģērbi ātrai dzīvei – bez pogām un ar daudzām kabatām,
kas domātas tikai tādēļ, lai paliktu tukšas.
Pēc tam drēbes nes mājā,
izgludina krunkas un knaģu nospiedumus,
saloka un nogulda skapī.
Un krekli smaržo svaigi,
it kā nekad nebūtu piesvīduši lipuši pie miesas,
palagi ir izgludināti gludi,
it kā neviens tajos nebūtu mīlējies vai grozījies no sāna uz sānu, nespēdams aizmigt,
un spilvendrānas – tīras un baltas,
it kā neviens nekad nebūtu raudājis spilvenos.
Cik reižu var izmazgāt audumu, līdz tas sāk irt?
Cik ilgs ir drēbju mūžs?
Cik veļas dienas nodzīvo kokvilna, sintētika, zīds?
Un kādēļ vakarā, kad aukla pagalmā paliek tukša,
man jādomā –
cik kreklu es nonēsāšu, cik zeķu un bikšu,
cik kurpju noplēsīšu,
līdz pienāks arī mana pēdējā veļas diena,
kad mani noģērbs un nomazgās,
un noguldīs smagā koka skapī?
ES ZAUDĒŠU
Kad citi bērni rāpās kokos, es paliku mājās, jo slimoju,
kad viņi kārtoja eksāmenus, es dzēru,
jo es zināju – es zaudēšu.
Un kurš sporta stundās vienmēr stāvēja vārtos
sporta apavos, smagos kā gludekļi,
jo bija skaidrs – es zaudēšu?
Kā zēns uz divriteņa, kas brīdi turējās līdzās vilcienam,
līdz atpalika un pazuda skatam –
es zaudēšu.
Es to jau sapratu ātri – es esmu es un viens,
viņi ir viņi un daudzi, man nav izredžu –
es zaudēšu.
Esmu slikts bukmeikers – es nezinu, kurš uzvarēs,
viss, ko es zinu –
es zaudēšu.
Esmu slikts sinoptiķis – viss, ko protu pareģot,
ir vilšanās, plāksteri, sāpes –
es zaudēšu.
Tādēļ neņemiet mani savā komandā,
nelieciet likmes, nelolojiet cerības,
neizvēlieties mani par partneri, draugu vai dēlu –
es zaudēšu.
29