Sarunas
25.07.2007

Es vienreiz uzrakstīju kaut ko šausmīgu. Intervija ar Jāni Einfeldu

Komentē
0
Saglabā

Foto: Aivars Liepiņš, Diena.

Ar rakstnieku Jāni Einfeldu sarunājas Vilis Kasims.

Recenzenti par jauno grāmatu pagaidām izsakās visai jūsmīgi. Jūs pats lasāt viņu teikto?
Man tagad bija tāds aizņemts periods, un es vēl neko neesmu lasījis.

Citiem darbiem recenzijas skatāties?
Jā, jā, jā. Sevišķi ar pirmajām grāmatām - tās ļoti nokāva. Es domāju Pornogrāfisko bildīšu tirgotāju un Večus - ļoti negatīvi atsaucās. Bet visnegatīvākā reakcija - cik nu negatīvi tas vispār iespējams - bija par Literatūrā un Mākslā publicēto noveli Donžuāns.

Ar ko jūs skaidrotu to, ka ar Neļaudīm kritiķu tonis mainījās?
Es nezinu. Varbūt bija izaugsme. Es rakstu, un gribu, lai būtu labāk. Nevar rakstīt un domāt par kādu cilvēku, jo tad darbs nesanāks. Nevajag speciāli izpatikt cilvēkiem. Ja raksti un domā par finansiālu izdevīgumu, cerot, ka uzrakstīsi bestselleru… tas ir pilnīgi neprognozējami. Tas, man liekas, ir iespējams tikai ASV un Krievijā.

Rakstot tātad nedomājat par mērķauditoriju?
Miglaini. Man liekas, ka nezinu savu lasītāju - kāda seja viņam varētu būt, kas būs tie lasītāji. Brīžiem šķiet, ka rakstu tikai pats sev.

Bet pašam patīk?
Kā kuru reizi. Es vienreiz uzrakstīju kaut ko šausmīgu. Tādu ļoti jūsmīgu darbu… man uznāca iedvesma, un es vienā rāvienā uzrakstīju tādu dvēseles darbu. Un tā. Bet pēc tam jutos ļoti iztukšots. Nākošajā dienā nolēmu pārbaudīt, skatīties, kas iznācis. Bet lasu: velns, kas tas par marasmu, to taču ir jāsaplēš! Un tā arī palika (smejas).

Saplēsāt beigās? Saka jau, ka manuskripti nedeg…
Tagad jau ir izdevīgi - ir papīra smalcinātāji…

Ar roku rakstāt?
Jā. Es īsti datoram neuzticos, neesmu tāds speciālists. Vienreiz rakstīju, bet parādījās kaut kāda brīdinājuma zīme un viss pazuda. Nebija nekas garš, mazs teksts. Bet tāpēc es ar datoru tikai pārrakstu. Savādāk nekā nebūtu. Tagad jau daudzi vispār nemāk pierakstīt ar roku, pārsvarā visi pieraksti saistās ar taustiņiem, pirkstu kustībām.

Nešķiet, ka pašlaik pietrūkst šķēršļu no malas, kas jāpārvar, lai rakstītu?
Es nezinu. Pateikšu par savējo šķērsli: nolēmu rakstīt ar datoru. Paņēmu teksta programmu. Iestrēgu. Nu, balta lapa. Mirgo kursors. Nu, ne vella nevaru! Kamēr ieslēdzās ekrānsaudzētājs. Tā arī palika. Nu neko, pilnīgi neko nevar! Tad sapratu, ka jāraksta ar roku. Kursors mirgo, mirgo, mirgo.

Grūti koncentrēties?
Mani trokšņi netraucē, mani traucē saruna, ja saprotu valodu, kurā notiek saruna. Mūzika netraucē. Sevišķi, ja skaļi.

Kā labāk: ja kritizē rakstnieki vai īpaši literatūrkritiķi?
Man liekas, ka tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka. It kā viens variants ir, ka nedrīkst ļaut rakstniekam stāstīt un analizēt savu darbu. Labāk, ja to dara kritiķis. Bieži vien ir tādas vietas, ko kritiķis nepamana, pārprot vai noklusē. Tas ir kā kuru reizi.

Jums arī tā ir bijis?
Mhm.

Kritiku ņemat vērā?
Es vispār klausos kritiku - bet vērā ņemt? Grūti pateikt, es cenšos par to nedomāt. Tad sanāk kā tajā anekdotē: zaķītis bija uzgleznojis savu pašportretu. Atnāk lapsa un saka: “Tas neder! Vajag vēl lapsu uzgleznot.” Zaķītis uzglezno - nu, jā, tagad viņai patīk. Tad atnāk vilks, saka, ka pietrūkst viņa. Zaķītis uzglezno arī vilku, un arī viņam glezna tagad patīk. Nu atnāk lācis: “Viss labi, bet vēl vajag uzgleznot lāci!” Zaķītis to visu ņem vērā, uzglezno, bet tad sanāk visi zvēri un saka: “Nu, sākumā mums patika, bet tagad nevar saprast, kas tur ir…”

Sekojat līdzi jaunajiem rakstniekiem un Latvijas literatūrai?
Lasu to, kas žurnālos. Mēģinu, kā saka. Man interneta mājās nav, un tā. Es nezinu, kas internetā atrodas. Bet tā - kā kuru reizi. Kad nopērku… es ne vienmēr arī varu nopirkt, jo man dažreiz ir nauda, bet dažreiz nav.

Jums nešķiet, ka literatūra pievēršas drūmākām noskaņām nekā agrāk?
Bet kāds prieks tagad dzīvot? Nekā priecīga jau nav. Maza valsts. Lielākā daļa cilvēku - nabagi. Dvēseli plēš. Tas ir viens, bet daudzi nemaz negrib neko negatīvu lasīt. Visi grib, lai būtu laimīgās beigas, un viss. Tagad jau vispār ļoti maz pērk. Ja lasa, tad ļoti maz lasa. Nevis tieši kaut kādas grāmatas, bet vispār. Nu, tā.

Uz pirmās grāmatas rakstījāt, ka neesat pateicis neko jaunu. Kā jūtaties tagad?
(Ilga pauze) Vietumis. Bet ne pilnībā.

Mūsdienu literatūrā vispār ir iespējams pateikt ko jaunu?
Ļoti grūti. Kā saka, ar mirušajiem arī konkurence aug. Mirušie klasiķi visi… Tas ir tāpat kā, nu, var salīdzināt tā: tu izbrauc ar laivu jūrā vai informācijas okeānā. Tur ir visas grāmatas, kas sarakstītas, visas publikācijas, citi darbi. Un tad tu pārliecies pār laivu un izraudi asariņas jūrā. Asaras, slapjums jūrā iekrīt. Bet neviens tak neredzēs, ka tās ir tavas asaras, jo viss tak būs ūdens. Tā tas viss ar pagātnes bagāžu. Es domāju, ka tā ir visā pasaulē.

Ir jau bijuši mēģinājumi eksperimentēt ar formu, lai tādējādi ieviestu kaut ko jaunu - jums nešķiet, ka tā varētu būt nākotne?
Ar postmodernismu ir tā - kā nu kurš to uztver. Agrāk bija tā: viss, kas nav sociālistiskais reālisms, ir postmodernisms. 90.gados to kārtīgi apkaroja. Centās...

Jūs bieži dēvē par vienīgo latviešu postmodernistu…
Es nezinu, godīgi sakot. Man jau nepatīk visi -ismi. Es gribu rakstīt. Nebūtu slikti, ja arī varētu dēvēt par reālistu. Piemēram “kritizētājs reālists”. (smejas) 19.gadsimta pasaulē tas bija populāri.

Arī mūsdienās jauno literātu darbi - vismaz Latvijā - lielā mērā tendēti uz salīdzinoši reālistisku savas pasaules atveidojumu.
Tas ir drusku nācis no 60.gadiem, kad pārsvarā, nē, pat viss ir “es”. Kas to iedibināja - laikam jau nāk no folkloras, sevišķi tas amerikāņu periods. “Es, es, es” - visur tā pirmā persona.

Jūs varat atpazīt latviešu literatūru - tai ir īpašs stils?
Var. Vairumam grāmatu, kas iznāk, var saprast. Ir gadījumi - eksperimenti, - kad liekas, tas ir tulkojums un turklāt ne labs tulkojums, bet izrādās, ka tas ir latviešu darbs. Tā mēdz notikt.

Tāpēc oriģinālliteratūru pērkat maz?
Jā, jā. Man tas periods bija, kad piepirku pilnus grāmatskapjus. Atnācu no padomju armijas. Tad es arī pirku pilnīgi visu, ko varēju dabūt. Tas bija 1987. gadā. Latviešu literatūru - modernās grāmatas un tā - varēja dabūt. Lasītāji gan vairāk skatījās, lai autors ir ar vārdu.

Neesat no tiem, kam šķiet, ka latviešu literatūra ir nedaudz pagrimusi?
Ir gan pagrimumi, gan pacēlumi. Tas ir tikai normāli. Bet vispār jau saka, ka latviešu literatūras vispār nav, sakarā ar visu informācijas jūru, kas tagad ir, un masu medijiem, gan ekonomisko, gan politisko situāciju. Tas ir tikai laika jautājums, kad tā vēl vairāk aizies perifērijā.

Jaunajos autoros neredzat kādu, kurš varētu augstu kāpt?
Es neņemos spriest, jo kādreiz - 90.gados - piedalījos Jauno autoru seminārā. Dažreiz pievērsu uzmanību ne tiem, kam vajag. Un tie, uz kuriem liku cerības, nekļuva par rakstniekiem.

Kā vispār izdevās pirmo grāmatu publicēt?
Ļoti grūti. Kādus divus gadus meklēju izdevniecību. Nevarēju atrast, visi atteicās. Visādi bija. Man tas bija ļoti grūts periods.

Tagad ir vieglāk?
Skatoties, kas, ko un kā. Tagad jau viss atkarīgs no reklāmas. Vajag visu noorganizēt, šovu uztaisīt un tā. Ārējo pusi izveidot.

Kvalitatīva literatūra nav galvenais?
No veikalniecības viedokļa — noteikti nē. Tagad tomēr visi pērk, pārdod, skatās, kāds noiets.

Kāda žanra literatūru visvairāk esat iecienījis?
Pēdējā laikā sapratu, ka esmu galīgi atpalicis. Tāpat kā mans nelaiķa tēvs, lasu grāmatas par spiegošanu, karu un tamlīdzīgām lietām. (smejas) Atpūšos. Sava veida relaksācija.

Rakstīšanu uztverat kā smagu piepūli?
Jā. Dažreiz, ja rakstnieks ir pavadījis ilgu laiku pie kāda darba, viņam vajag atpūsties. Un tad ir varianti: a) sievietes, b) medības, c) kārtis, d) alkohols vai narkotikas. Vai makšķerēšana. Pēdējā laikā esmu uzkritis dažām datorspēlēm. Ļoti labi var atpūsties. Man tās autosacīkstes (smejas).

Pats negribat tādās piedalīties?
Nē, man pat tiesību nav, tāpēc pieturos tādām sacīkšu trasēm. Bet atkarīgs neesmu.

No spēlēm vispār var kļūt atkarīgs?
Jā, var. Sevišķi, ja ņem to lietu nopietni. Cik zinu, ir pat visādi pasaules čempionāti.

Par atkarībām — ja nemaldos, Kultūras Dienā Inga Ābele recenzējot izteicās, ka nekādos LSD murgos nevarētu izdomāt neko tādu, ko jūs esat uzrakstījis. Nav bijusi vēlme pievērsties apziņu ietekmējošām vielām?
(Pauze) Bija. Bet tas ir garām. (Iegrimst pārdomās)

Sliktas atmiņas?
Protams.

Patiešām LSD?
Alkohols. Arī narkotika.

Tomēr arī tagad jūsu darbi nav diez ko pozitīvi. Nav bijusi vēlme rakstīt ko dzīvi apliecinošu?
Ir, bet man nesanāk.

Kā ar paša iecienītajiem spiegu un kara romāniem?
Man nav tās zināšanu bagāžas.

Kriminālromānus?
Arī kriminālromānus uzrakstīt ir grūti. Tā tikai saka - sevišķi par tiem veiksmīgi veikalnieciski izdotajiem - daudzi rakstnieki saka: «Jā, ja es ķertos klāt, kalniem tādus sarakstītu.» Vajag īpašu nervu. Man reiz Jānis Rokpelnis teica, ka detektīvromāni ir angļu valodas, angļvalodīgo priekšrocība — tā valoda, tas stils. Tas nāk no tās puses. Es par pirmo detektīvu autoru uzskatu Edgaru Po ar Slepkavību Morga ielā. Galvenais, ka viņš rakstīja, nemaz neapzinoties, ka tas ir kāds jauns stils. Vienkārši rakstīja.

No Po esat ietekmējies?
Nē.

Kurus autorus tad varat saukt par saviem radošajiem tēviem?
Marsels Prusts.

Kas miniatūrās? Kafka, Solžeņicins?
Man miniatūrās vairāk Artūrs Rembo.

Valodas dēļ?
Jā.

Par jums arī saka, ka ikvienam jūsu rakstītajam vārdam ir sirds. Bredberija galvenais noteikums rakstniekiem bija: «Nerakstiet ar prātu, rakstiet ar sirdi.» Kā jūs pats redzat sev šo attiecību?
Ar sirdi. Nu jau ir gandrīz divdesmit gadi, kopš sāku rakstīt, un tā dēļ sirds sāk streikot dažreiz.

Darbos arī tas izpaužas?
Es domāju tieši kvantitātē. Daudz mazāk uzrakstu kā spēju.

Ideju skaits arī mazinās?
Es tagad mēģinu daudzus agrāk iesāktos darbus pabeigt. Tos, kurus man likās, ka nekad nepabeigšu. Nav daudz, bet to izpildīt ir laikietilpīgi.

Kādas ir sajūtas, pārlasot pirms 20 gadiem rakstīto?
Man vistuvākais darbs ir tas, pie kura strādāju. Es nepārlasu savus vecos, jo tas man liekas briesmīgi. Tādas muļķības, tas viss. Ja es vēl atceros, kā tas viss rakstīts…

Miniatūras uzrakstāt vienā piesēdienā?
Miniatūras uzrakstu vienā piesēdienā, bet pēc tam iiiiilgi pie tām strādāju. Pēc kāda laika. Es tās tā neatstāju. Bet jāatstāj laiks distancei. Vajag arī pasēdēt pie darbiem ar aukstu sirdi - laikam Čehovs to teica.

Pašam nav grūti novērtēt uzrakstīto?
Cenšos, bet ne vienmēr man ir taisnība. Bieži vien tas, kas man patīk, nepatīk citiem, bet tas, ko es absolūti nevērtēju, citos tieši izraisa interesi.

Kam klausāt vairāk: sev vai citiem?
Svārstos.

Kam dodat vēl neizdotos darbus novērtēt?
Nevienam nedodu. Neviens neparakstās. Katram pašam savas problēmas. Ir jau grūti: tikko uzrakstīts gabals. Ir jau tādi paziņas, kam var pa telefonu lasīt. Un ja tas gabals ilgst vairāk kā stundu, zūd tā sajūta, sāk aizsapņoties.

Sākums pa to laiku aizmirstas.
Jā, jā.

Mēģināt arī pats sev skaļi lasīt priekšā uzrakstīto?
Jā, vienā Neļaudīs iekļautajā darbā es mēģināju fonētisko pieeju. (Skatās grāmatu) Vai, es brilles nepaņēmu. Tas bija sākumā. Kur māsiņa izdūra ausis. Tur ir vienā vietā. Tur es mēģināju latīniski, sajaukt ar kaut kādiem tādiem latviešu vārdiem, piekārtot leišu — to valodu gan es nezinu…

Skanējumu piekārtot?
Jā, skanējumu. Tad sapratu, ka tā dīvaini tas skan. Un ja no malas cilvēks klausītos, nodomātu, ka tas nav latviski, bet nezin kādā valodā.

Vai pie jums vēršas jaunie rakstnieki ar lūgumu izlasīt, novērtēt…?
Nē, tā nav. Nezinu. Man nav tā, ka pazītos. Nezinu, varbūt neesmu paciešams. Ir jau tam bijis iemesls. Tā. Pārsvarā dzīvoju vientulībā ar māti, lasu par karu un spiegošanu…

Un rakstāt.
Tagad man ļoti grūti iet ar rakstīšanu. Mēģinu, bet…

Veselības dēļ?
Nē… arī veselības dēļ, bet kaut kas, rupji sakot, neštimmējas kopā.

Iepriekš ir tā bijis?
Ir bijis, bet tad tā vieglāk pārgāja.

Tātad jaunā grāmata nav tapusi īpaši viegli?
Nu, paldies par jauno grāmatu jāsaka burvīgajai redaktorei Dacei Sparānei.

Cik ilgi strādājāt pie tās?
Pirmie uzmetņi jau bija sen, bet tad es gribēju pabeigt un intensīvi pieķēros darbam. Nu, tā, astoņas stundas dienā. Daudz kas tika atsviests nost.

Rakstījāt tikpat metodiski kā Hemingvejs?
Es tām metodēm nepievēršu uzmanību.

Bet kritiķi, kā izskatās, jūs tagad uzskata par teju labāko latviešu rakstnieku…
(Neviltotā izbrīnā) Ja? Mani?

Tā vismaz pēc recenzijām var spriest. Pats nejūtaties nomaļus no pārējās Latvijas literatūras?
Man patīk Latvijas literārā tradīcija, bet, pašam negribot, kaut kā sanāk, ka esmu šīs tradīcijas lauzējs.

Palaidnis
tiek raksturots kā apokaliptisks trilleris. Tas ir arī jūsu paša raksturojums?
Jā, es viņu rakstīju kā trilleri. Apokaliptisks…? Jā, varētu teikt arī tā.

Ticat apokalipsei?
Ticu, bet nezinu, kādai. Jāņa Atklāsmes grāmatai pa punktiem man īsti negribas ticēt. Neesmu kristietis.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!