***
es vairs nespēju rakstīt
iespējams tāpēc
Dievs vairs nespēj mani mīlēt
tādu kāds es esmu
pilns ar pretrunām un bailēm
pilns ar vienaldzību
aiz mežģīņotām frāzēm
kurās manis paša nav
es vairs nespēju rakstīt
rīti pienāk ar asiņojošu sauli
pār noasiņojošu zemi
tautu
garu
kas gaida kad kāds atnāks
kāds izbeigs ciešanas
kāds uzsauks alus mucu
pielikumu pie dienišķās putras
kuru tā aizgūtnēm rijam bez sāta
zaglīgi glūnot ka tik neizrauj to pašu
es vairs nespēju rakstīt
pieliektām mugurām sirdsapziņām
kuras vakaros ietriec gultā
kā Džonatans Ketlīnu
pienaglo no visa spēka
tā ka sūrst visas maliņas
apātija
nogurums
izmisums
es vairs nespēju rakstīt
pilnīgi bankrotējis visas radības priekšā
elpojot putekļus no pēcsvētku trotuāriem
pie simtgades bēru galda
resnām uzblīdušām dvēselēm
aizgūtnēm kampjot bezgaisu
un lētu alu
vai ko stiprāku
pie ātro kredītu nodrošināta salūta
par pašu maksātajiem procentiem
es vairs nespēju rakstīt
aizbildinājies ka esmu feminizēts
emancipēts dabas draugs
slepus nešķirojošs atkritumus
ne apkārt
ne sevī
pieļaujot ka manī dzīvo
aiz sienas sistas sievietes kliedzieni
kaut kur ieslodzīts kinorežisors
nemaz runājot par tiem badā mirušajiem
miljoniem bērnu Nigērijā
vai kādā citā tikpat Dieva pamestā vietā
kā es
kuram par to visu
pēc līdzjūtības rāmja uzlikšanas
uz profila bildes
dziļi nospļauties
tā vietā es nopērku vietu
šajā laimīgajā pasaulē
kur lietas kuras var izmērīt
ir tik svarīgas
par tām kuras nevar
par diviem eiro piecdesmit stundā
es esmu pašapmierināta mauka
ik darba dienu
starp 9 un 18
it kā sludinu cilvēcību
it kā vēl neesmu pārstājis jūs mīlēt
it kā rakstu
par to
par ko
nespēju
***
tie vārdi nekad neizskan
gluži kā pasaules gals
vai Jēzus otrā atnākšana
tie vārdi nekad neizskan
nogriezts tramvajs
autobuss par tālu
līdz tai vietai ik dienu
kur tu stāvi miglā
pret pasauli bruņojusies
ar visu savu cilvēcisko kailumu
tie vārdi nekad neizskan
rakstīti uz salvetēm
ko aizmirsti paņemt līdzi
vai izdzēs pēkšņi laika joslā
vai vienkārši tas ir mūžīgs dzejolis
kurš nekad neielien atvēlētajā slejā
tie vārdi nekad neizskan
esi pārāk aizņemts ar sevi
pasauli kura riņķo atkal pa tumsas asi
neīstā brīdi tevi notriec saules dūriens
vai lode soda nometnē
vai glāzīte kas ieved pārāk dziļā fāzītē
no kuras tu neatgriezies ilgi
liels klusums plūst
mūsos mūsu klusumā
ilgi
ilgi
neviens nezin cik ilgi
tie vārdi nekad neizskan
dzimst dzejoļi
negaisi
upes
***
tā cenšos būt nemanāms
tāpat visi visu pamanījuši
gluži kā dzīvotu stikla glāzē
jūtu pietrūkst gaisa
sitos cik vien klusi varu
gar slidenajām vēsajām sienām
aiz stikla esošie man saka
kuš
kuš
tu mums te traucē elpot
piekliedz pilnu laika joslu
ar stāstiem kuri tāpat
nevienu neinteresē
bet viņi neredz
viņi pat neiedomājas
aiz viņu mugurām klusi zogas
visu varenā klusēšana
un kož pa vienam
pa lopu vagonam
pa masu kapam
pilniem ar krietniem cilvēkiem
kuri tikko teica
kuš
kuš
savai nelaimei
nedzirdēt caur tūkstošgadēm
ērām un visuma izcelšanos nemanāma
relikvija stikla glāzītē
uz viesistabas sekcijas goda plaukta
apkārt visam ko
jūs pamanījuši
kliedzat
kuš
kuš
nepiedzimušais
es
***
dreb dzīslās dzestras debesis
tumsa vilina kā briedais kailums
gaiss ko elpoju un dziedu
to mūžam neaptraipīto un tīro
puteksni ko nenotraukt no sirds
kā klusi
klusi nosnigusi nakts
visgaišākā vismelnākajās dienās
dun cauri dzīslām
kluso soļu takts
kad elpos nāve silti pagultē
un tapis būšu tikai atkritums
šīs pasaules vareno
perversajās dzīrēs
vaļas vairs nebūs
atelpoties
grimt dziļāk
dzīves bada gados
dreb dziļi dzīslās dzestras debesis
tumsa vilina
blakus lēnām manam nosirmo
briedais kailums
tavs
rados
***
tas ir grēks
vislielākais grēks
aiz kura vienmēr stāv vēl lielāks
tas brīdis kad cilvēks izlēma
būt cilvēks
kaut vai tikai
ar vīģes lapiņu
piesegt sācis to
kas radīts pēc ģīmja un līdzības
un vienlaicīgi domājot
kā mazs bērns
ka varbūt šoreiz nepamanīs
kaut kā paspruks garām
mūžīgajām radītāja dusmām
jo vairāk augstsirdīgajai piedošanai
par desmito tiesu no vīģes lapas
sevis cilvēka plēst
tas ir grēks
vislielākais grēks ticēt
ka apdzīvot vientulību spēs
palicis bez vārdiem
tevī apokalipsi piedzīvo
visums
***
parādīsies zīme
tas būs kā vilnis
sažņaugtā ubaga rokā
viņa kvartāla svētkos
nekad nav uguņošanas
ne krāšņu runu
ne debešķīgas halvas
tikai te viens
te otrs suns
rakņājas miskastēs pie māju vārtiem
aizmigušas pilsētas vidū
parādīsies zīme
iznīcinošs šāviens no mēness
pēc kura viņi ņemsies dziedāt
un dejot ielas vidū
lai izklaidētu mirušos pilsētā
kur mīlētāji vairās uzrunāt viens otru
glāsta acīm sociālo profilu bildes
parādīsies zīme
bet logs būs aizvērts
nebūs arī vēja
ne pilsētas
tikai gaismas algoritms
uz tavām neatrastajām trepēm
vientiesīgs sapnis vientuļš
vienmēr
parādies zīme
seja krēslā aiz
puspievērtiem
plakstiņiem
***
cilvēks ir kliedziens
zem apgāzta mēness
kāds saka
cilvēks ir klusa nopūta
pār dieva lūpām
protams ja mēs pieņemam
ka dievam ir lūpas
un vispār
ka dievs ir
un ja tomēr ir
un viņam tomēr ir lūpas
spēj vispār klusi nopūsties
par katru no mums
iespējams cilvēks ir smiekli
protams ja pieņemam
ka...
tuksnesis ir balta saplēsta miesa
kam apkārt tumsas
rētas
vientulība
kuru nekad nedzirdam varbūt
izliekamies
***
kad netieku galā ar sevi
es braucu uz lidostu
stāvu no attāluma
raugos kā cilvēki
atlido aizlido
tikai es te jau kuro gadu
tēloju ka lasu mirušus saules zaķīšus
kas spokojas no mirgojošas uguns
uz lidmašīnu grūsnajiem vēderiem
tuvāk izlidošanai pats netieku
no lidošanas man bail
vienreiz gan saņēmos
piedzēros tik ļoti
attopoties tikai pašā pēdējā brīdī
uzgaidāmajā zālē kā šķīstītavā
pie paradīzes vārtiem
čukstos mēģinot noslēpt
nenoslēpjamu grēku
just līdz mielēm dzīvi
līdz asarām
līdz ļaužu nicinājumam
stāvēt un lūzt
stāvēt un lūzt
tā arī netiekot galā ar sevi
šonakt es guļu atkal lidostas
uzgaidāmajā zālē un sapņoju
kā aiz mana pleca
elpo
tu
***
aiz tās miglas
ir māsa
aiz tās miglas
kurai cauri izbrauc autobuss
katru dienu pilns aizlauztiem kliedzieniem
no visa tā
kam saule likusi priekšā svelošas rokas
dedzinājusi klusēšanas zīmi
ar krāšņo iespēju pilno dzīvi
kurā visi radi redz perspektīvas
tikai tu tās negribi
jo zini sen
tavas acis sāp no gaismas
aiz tās tumsas
ir māsa
aiz tās tumsas
kur padzerties tu vari
miljardiem zvaigžņu
miljardiem burtu
kas veido vienu domu
kuru nojaust
kuru neizdvest
aiz tās domas
ir māsa
viņa nāk mani
mājās
vest
***
nāve atnāca pēc manis
piecos no rīta
viņai bija vienalga
ka nenosaucu to vārdā
mīlestībai tas gan nekad nebūtu paticis
viņa teica ielīdusi gultā
glāstīdama bālos vaigus
zinot ka pēc tam
nebūs vairs
ne
kas
es dzirdēju sevi elpojam
vissiltāk
0