Par grāmatām
28.05.2020

"es vairs neesmu tā meitene"

Komentē
0

Par Katrīnas Rudzītes dzejoļu krājumu "Ērti pārnēsājami spārni" ("Neputns", 2020)

Savā recenzijā par Katrīnas Rudzītes pirmo dzejas krājumu "Saulesizplūdums" Arvis Viguls izteica prognozi, ka attiecības starp divām poētiskajām ievirzēm – "galēji asociatīvo un skaidrāko – lielā mērā noteiks to, kas turpmāk notiks ne tikai Rudzītes daiļradē, bet jaunākās dzejas procesā vispār". Par jaunākās dzejas procesu kopumā būtu jāraksta atsevišķi, šeit tikai pieminēšu, ka, manuprāt, pašreiz pastāv veselīga daudzveidība, kurā aktualitāti nav zaudējusi nedz radikāli asociatīva rakstība (kā piemērs lai kalpo nupat Latvijas Literatūras gada balvu ieguvušais Jāņa Vādona krājums "Klusuma forma"), nedz vieglāk saprotama vai prozaiska izteiksme (piemēram, Ilmāra Šlāpina panti; jaunākās paaudzes dzejā – Aivars Madris u.c.). Turklāt netrūkst arī dažāda veida eksperimentēšanas (Eināra Pelša virtuālās izdarības vai ready-made dzeja, ko sola Kārļa Vērdiņa gaidāmais krājums).

Savukārt, domājot par Rudzītes otro dzejas krājumu "Ērti pārnēsājami spārni", jāsecina – lai arī ne pilnībā, autores rakstības stils jaunajā grāmatā uzskatāmi nosvēries vieglākas uztveramības virzienā. Atšķirībā no pirmās grāmatas šajā vairākiem tekstiem ir virsraksti; būtiskāku vietu ieņem sižetiskums, struktūra vai stāsts, kas uzreiz skaidrāk iezīmē dzejoļa robežas; grāmatā iekļauti arī daži nelieli dzejas cikli; citi dzejoļi sadalīti konkrētās tematiskās daļās; arī viss krājums sadalīts trīs nodaļās.

Formāli dzejniece turpina rakstīt brīvajā pantā, variējot īsākas un garākas rindas, un, protams, saglabā arī viņai raksturīgo "jūtīgi improvizējošo rokrakstu", kā to preses relīzē trāpīgi raksturojusi grāmatas redaktore Anna Auziņa. Tāpat nekur nav pazuduši spilgtie, reizēm sirreālie tropi, kas padarīja pirmo grāmatu īpašu ("domas tik smagas kā klavieres" (41. lpp.), "pinkainie kažoki ir margas/ pa tām var uzrāpties līdz balkonam" (34. lpp.) u.c.). Taču tēlainības ziņā skaidrība, vienotība un saprotamība pakāpeniski gūst virsroku, un es uzskatu, ka šīs izmaiņas vērtējamas pozitīvi.

Pirmā krājuma sakarā Artis Ostups novēroja, ka Rudzīte regulāri pievēršas eksistences trauslumam: tādas "Saulesizplūduma" rindas kā "zem manis ir jūra" (32. lpp.) vai, piemēram, "patiesībā mums nav/ nekā cita, pie kā turēties, kā vien/ elektrības vadi" (24. lpp.) liecina par esības "plūstošo fundamentu, kurā nav iespējams iesakņoties". Taču tad, kad piedzīvojam šādu pamata trūkumu, proti, kad apjēdzam visu lietu sociālo, kulturālo, lingvistisko utt. nosacītību, bieži vien parādās divas iespējas: mēs varam vai nu kļūt frustrēti un apātiski, vai arī – nodoties rotaļai. Ja pirmajā grāmatā nenoteiktība vēl izraisīja bailes un šausmas, tad otrajā Rudzīte daudzviet izvēlējusies otro iespēju – spēli. Kāds autores dzejolis vēsta, ka tad, kad "tu aptver ka viss cauri/ viss ir beidzies (..) / šo atklāsmi varētu grafiski ierāmēt (..)/ vai rakstīt krāsainās reklāmas brošūrās ko salātzaļš/ dinozaurs kopā ar baloniem izplata lielveikalā" (52. lpp.). Fundamentāla atskaites punkta neesamība nozīmē arī brīvību un atbildību; tas, ka "nav nekādas burvestības/ nav metafiziskas tumsas", nozīmē arī to, ka "tu vari būt kas vien vēlies" (73. lpp.).

Līdz ar to "Ērti pārnēsājamos spārnus" no "Saulesizplūduma" redzami atšķir rotaļīga humora klātbūtne. Daļai Rudzītes jaunāko dzejoļu piemīt kāds viegls draiskums, kāds atsvaidzinošs dullums, kas piešķir tekstam gaišāku nokrāsu, bet vienlaikus neatņem dziļumu. Piemēram, asprātīgas, bet sirsnīgas ir rindas par nogurušajiem cilvēkiem, "kuri saprot ekseli/ bet nesaprot savu dzīvi" (61. lpp.). Tāpat vairākos dzejoļos ieturēta it kā naiva un mulsa izteiksme, kas sevī slēpj atbruņojošu atklāsmi par pasaules reizēm komisko iedabu – "kā var zināt kas ir vienkārši ikdienas fakti?" (29. lpp.) (te saskatu līdzību ar Marijas Luīzes Meļķes dzeju). Vēl arī, piemēram, "dzejolis par balsi galvā" (46. lpp.), šķiet, izmanto Arta Ostupa pirmā krājuma darbu "Murgs" un "Murgs II" laikabiedru piesaukšanas paņēmienu, šoreiz ar šķelmīgu žestu literarizējot pašu Ostupu.

Jāmin arī, ka "Ērti pārnēsājamo spārnu" dzejoļu subjekti no pasaules baidās mazāk nekā "Saulesizplūdumā". Šeit tie ir mazliet bezkaunīgāki, pašpārliecinātāki dzejas "es", kas tiecas pieņemt savus trūkumus caur tādām emancipējošām frāzēm kā "tu jau sen esi pieaugusi un tev nav jāsaplūst ar fonu" (17. lpp.), "bet/ ja nu manos plānos neietilpst apgūt meistarību" (44. lpp.) vai "es vairs neesmu tā meitene/ vējā plandošiem matiem spilvenā iespiestiem šņukstiem" (55. lpp.). Te būtiskas kļūst vēstītājas neviennozīmīgās attiecības ar ķermeni – tas ir kas tāds, ar ko uzmanīgi jāiepazīstas (40. lpp.); kas tāds, kas jāpieņem (44. lpp.), bet vienmēr paliek trausls un satraucošs (70. lpp.). Pamazām saplūst nošķīrums starp iekšējo un ārējo pasauli, sapni un realitāti, lai gan vienmēr uzsvērts pirmais no abiem, tāpēc daudzviet parādās krāšņas, sapņa estētikā ieturētas ķermeņa mutāciju ainas: cilvēka iekšpuse tēlota kā "milzīgs vates pikucis" (38. lpp.), pakausī kāds cenšas pagriezt "trulu atslēgu" (48. lpp.) vai no tā izņemt "adatu spilventiņu" (28. lpp.), vēdera dobumā kāda roka "pārstādījusi ābeli" (60. lpp.), plaušu elpošana griež "panorāmas ratu virs tukšas ielejas" (70. lpp.) utt. Respektīvi, tiek izcelta cilvēka psiholoģiski emocionālo procesu nozīmība un vārīgums, kas mūsdienu sabiedrībā nereti tiek ignorēti ("jādzīvo vienmēr ir tā it kā/ nekas nebūtu noticis" (41. lpp.)). Rudzīte atgādina, ka pat tad, ja dzīvojam pilīs, "grausti ir mūsos pašos" (pārfrāzējot Tomasu Transtremeru).

Vienīgais, kas mani grāmatā ne vienmēr pārliecina, ir Rudzītei svarīgā valodas iespēju problematizēšana. Ir veiksmīgi izņēmumi, kur tas nešķiet uzkrītoši, piemēram, 47. lappuses dzejolī: "daži cilvēki virtuvē cep ābolus/ valoda ir kaut kāds sabojājies mehānisms/ jo vairāk es stāstu jo vairāk mani nedzird/ varbūt mana mute ir pilna ar jūrmalas smiltīm/ ar ceptiem āboliem". Tomēr citur šis pašrefleksīvais gājiens liekas kā klāt piekabināts, lieks ornaments. Piemēram, "metafora ir pārnestā nozīme/ kas būvēta uz līdzības pamata/ šī līdzība pastāv vienīgi iztēlē" (33. lpp.) vai "nepretojies/ tu esi tikai vēstījums zaķīt" (66. lpp.). Varbūt man vienkārši šādi paņēmieni apnikuši, varbūt tie liekas pārāk vienkārši – sevišķi pēc Raimonda Ķirķa nozīmju meklējumu lasīšanas "Kartēs" –, bet varbūt man liekas, ka virzība pretī skaidrākai izteiksmei ir grūti savienojama ar valodas kā reprezentācijas kritiku.

Lai kā arī būtu, jāpaskaidro, ka šie momenti, pret kuriem iebilstu, nemaitā manu kopējo Rudzītes grāmatas lasīšanas pieredzi. Izsekojot transformācijām Rudzītes radošajā biogrāfijā, var novērot, kā atsijājas pirmās grāmatas maksimālisms un tā vietā nāk niansētāka pasaules aina. Tiek zaudēts zināma līmeņa spriegums, kas vietumis piemita "Saulesizplūduma" tekstiem, varbūt pat – jūtu intensitāte, bet neuzskatu to par lielu zaudējumu, jo tagad mūsu priekšā ir daudzveidīgāka – nobriedusi, drosmīga un inteliģenta dzejniece, kas māk gan pasmieties, gan skumt līdzi novembra tumsai, gan dusmoties. Un šāda kombinācija nav bieži sastopama.

Tēmas

Ivars Šteinbergs

Ivars Šteinbergs (1991) ir latviešu dzejnieks un kritiķis. Izdevis divus dzejas krājumus – “Strops” (“Neputns”, 2020), par kuru saņēmis Dzejas dienu balvu un Ojāra Vācieša literāro prēmiju, un “Jaunīb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!