Mēdzu klausīties Latvijas Radio 3 raidījumu "Orfeja auss", kurā cilvēki ar īpašu jūtīgumu raksturo savu mūzikas klausīšanās pieredzi. Es nepazīstu skaņdarbus, par kuriem viņi runā, un neatšķiru laikmetu nokrāsas, autoru skanējumu, kur nu vēl dažādas skaņdarbu interpretācijas, tomēr es klausos šo raidījumu, jo apbrīnoju viņu spēju just un par to runāt. Es viņiem noticu – man nešķiet, ka izsmalcinātā spriešana ir tikai veikli savienoti vārdi vai intelektuāla pašapliecināšanās; jūtu, ka raidījuma viesi tiecas aptvert ko dārgu, un atmiņas par šo dārgumu aplūkošanu mudina mani viņos klausīties.
Taču es pati vairs nedzirdu mūziku. Cenšos to klausīties, un reizēm man teju sanāk, bet tam ir nepieciešama vienlaikus atbrīvošanās un piepūle, kuru nespēju piesaukt, kad vēlos. Stāvoklis, kurā es mūziku patiešām saklausu, iestājas negaidīti un ilgst vien dažas minūtes, reizēm sekundes. Taču agrāk tā nebija – agrāk mūzikas dzirdēšana man bija garantēta.
Visspēcīgākā mūzikas klausīšanās pieredze man vienmēr bijusi autobusā. Tur ir ideāli apstākļi – esmu telpā ar cilvēkiem, kuri ar mani nesarunājas, sēžu pie loga ēnas pusē, aiz loga ir vēla pēcpusdiena, un es sāku klausīties. Esmu modra, bet ne satraukta, es klausos, bet vēl vairāk – skatos. Ļauju mūzikai būt, kamēr mana uzmanība ir vērsta uz slīdošo ainavu. Es nesteidzinu mūziku, negaidu piedziedājumu vai nākamo dziesmu, es esmu kopā ar Bobu Dilanu, kad viņš savā čerkstošajā balsī jau kuro reizi riņķo pa tās pašas melodijas loku, tajā pašā dziesmā, kuru esmu dzirdējusi jau tik daudz reižu. Emocijas, kuras manī rodas, nav spilgtas. Tās mani neaizved prom no esošā mirkļa, bet gan ieved tajā dziļāk. Varbūt tās nemaz nav emocijas, bet kas cits, smalkāks. Es skatos uz silti zaļo lauku, ozolu ieskauto viensētu ar pussabrukušu klēti un satrunējušu šķūnīti, es esmu šajā viensētā un esmu laimīga. Jūtu mežu, kamēr dzied Džonija Mičela, un jūtu mežu pilnīgāk, nekā atrodoties mežā un klausoties viņa paša dziesmā. Varbūt es nemaz neklausos mūziku. Varbūt mūzika man ir nepieciešama, lai es varētu būt nevis sevī, bet pasaulē.
Šis dalījums ir neprecīzs un grūti pierādāms, taču es tam ticu. Es zinu, kā ir, kad esmu pasaulē, un kā ir, kad esmu tālu no tās. Man šķiet – tās ir manas domas, kas mani atsvešina no pasaules. Noteikta veida domas, kuras nelūgtas ienāk prātā un pārņem to. Tās nav apceres, tā nav domāšana "par lietu", tā nav koncentrēšanās uz kādu problēmu vai skaistu atmiņu, tā nav sapņošana, tā nav interesantas sarunas risināšana domās. Tie ir personu vārdi, kurus esmu kaut kur lasījusi un kuri nez kāpēc skan manā prātā, tie ir iepirkumu saraksti un visi nepaspētie darbi, tas ir cilvēks man priekšā un netīra ietve, bet, ja godīgi, tas var būt jebkas. Izšķirošais nav šo domu objekts, bet gan to kvalitāte. Tās ir nevērtīgas domas, bez kurām es varu iztikt – gluži kā reklāmas, ar kurām varu samierināties, ja tās skan divas reizes filmas laikā, bet, ja tās aizņem visu raidlaiku, es nojaušu, ka kaut kas nav lāgā.
Atceros brīdi, kad tas ar mani notika pirmo reizi. Es braucu autobusā uz Rīgu, bija 12. klases rudens brīvlaika sākums, un es biju nopirkusi biļeti uz Itāliju. Toreiz es to sev neatzinu, tomēr biju satraukusies. Mani bija pārņēmusi romantiska ideja par sevi kā vientuļo ceļotāju, kura piedzīvo dažādus neticamus atgadījumus un satiek interesantus cilvēkus, kura pati rezervē biļetes, pati izplāno apskates vietas, kurai neviens netraucē piedzīvot nejaušības – un tas ir pats galvenais – nejaušības, kas vienmēr notiek man par labu. Tā es domāju, jo biju bieži ceļojusi, lai piedalītos skriešanas sacensībās, un gandrīz vienmēr izvēlējusies nepazīstamo pilsētu apskatīt viena, jo tikai vienatnē var iepazīties ar interesantiem cilvēkiem, vai ne? Tiesa, šī pašas uzspiestā vienatne mani toreiz arī drusku nomāca, taču es patiešām piedzīvoju daudz neparastu un skaistu atgadījumu. Toreiz neiedomājos – lai cik tālu es aizklīstu savā brīvajā laikā, man vienmēr bija viesnīca, kurā mani gaida treneri un citi sportisti, ar kuriem esmu šurp atbraukusi, un mans laiks ir stingras kārtības saistīts. Es neiedomājos, ka tieši ierobežojumi ir tie, kuri padara manu klejošanu drošu un aizraujošu.
Braucu autobusā, un lija lietus. Centos just patīkamu satraukumu, bet sajutu neskaidru trauksmi. Un tad tas notika – es uzliku austiņas, gaidot, ka sekos 3 stundu ilga, mierpilna bauda, bet tā nesekoja. Bobs Dilans dziedāja, bet es viņu nedzirdēju. Es pārslēdzu dziesmu, domājot, ka jau esmu atklausījusies "One more cup of coffee", bet tas atkārtojās arī ar citām dziesmām un izpildītājiem. Tas atkārtojās visu ceļojuma laiku, kurā mani ar pieaugošu intensitāti pārņēma vēl nepieredzēta trauksme un nespēja pieskarties realitātei. Es biju brīnišķīgā Ziemeļitālijas mazpilsētā, bet, tāpat kā nespēju just mūziku, nespēju just arī arhitektūru un sauli. Kaut kas bija noticis.
Lai klausītos mūziku, nepieciešams iztukšot prātu un ļaut, lai mūzika to pārņem. Tā ir liela paļāvība. Tā ir pastaiga nepazīstamā pilsētā, kuru ir iespējams izbaudīt tad, ja ir, kur atgriezties. Man šķiet, ka lielā brīvība, kuru es izvēlējos, mani nobaidīja, un, lai gan pēcāk atguvu uzticēšanos pasaulei, es joprojām nespēju tai atdoties. Tas nebija intelektuāls spriedums vai apzināta izvēle, mans prāts vienkārši uz to vairs nav spējīgs.
Ir reizes, kad es mūziku gandrīz dzirdu. Gribu domāt, ka tās gadās arvien biežāk. Agrāk es šīs reizes tūdaļ reģistrēju savā prātā, bet jau pats reģistrēšanas akts nozīmēja, ka seanss ir pārtraukts. Liku lielas cerības uz šo notikumu, iztēlojos, ka viss būs tāpat kā agrāk – un tajā pašā brīdī atskārtu, ka es jau atkal vairs neklausos mūzikā, bet gan savās domās. Tagad cenšos neapveltīt šos retos brīžus ar cerību. Es tos gaidu, bet nepaļaujos uz tiem un pūlos piedot sev, ka visbiežāk tomēr nespēju just. Man ir grūti samierināties ar to, ka agrāk varēju iztukšot savu prātu, kad vien to vēlējos, bet tagad tas notiek reti un bez manas ziņas. Tomēr varbūt tieši šis īpatnais prāta stāvoklis ir devis man spēju piedzīvot ko citu.
Kad atgriezos no Itālijas, labs draugs ieminējās, ka uz Ventspili nesen pārcēlusies kāda dzejniece, kura vadīs literatūras pulciņu – es pieteicos, jo man patika lasīt romānus. Maira Asare man deva lasīt dzeju, un sākumā es to lasīju kā obligāto literatūru, bet pēc kāda pusgada man iepatikās. Ar laiku tā savā ziņā ieņēma mūzikas vietu, un mans prāta stāvoklis tam netraucēja. Nesen ar kādu draugu ilgi runājām par diviem dzejoļiem – par to, ko piedzīvojam, tos lasot. Biju viņam pateicīga, jo mēs runājām par dārgumiem, kurus parasti aplūkoju vienatnē. Tagad atceros, kā mēs runājām, un šķiet, ka es tomēr dzirdu. Vairs nedzirdu mūziku, bet dzirdu vārdus.
1