Dzeja
14.04.2017

Es un nāve

Komentē
0

Veltīts dzena skolotājam Dogenam Zendži (1200-1253)

tsuki-no-kokoro
prāts skaidrs kā pilnmēness
mizu-no-kokoro
prāts plašs kā okeāns

šai pēkšņā esības zibsnī mīlošais cilvēks
arī ir sava veida klusums
 

***

es un nāve esam cieši kopā
kā zalktis un tā vēl nenomestā āda

nāve ir mana tempļa sargs
es - viņas bākuguns necaurredzamā miglā

nāve -  mana oāze kurā patverties
šķērsojot duļķainus un dūmakainus dzīvju laukus

***

dzīves pulss ir atmiņas
par Rodopes kalnu ceļu
līkumainu un nebeidzamu kā rītausmas  azāns no Aija Sofijas
lepnā mākoņus citu no cita šķirošā minareta

dzīves pulss ir Istiklala ielas drūzma
un apaļie Simit kliņģeri
tos pārdod kāds turks kuram nav māju
un kura vārds ir Umuts - Cerība

dzīves pulss ir Transilvānijas naktis ap ugunskuru
tik saltas
ka rokas pamostas pirmāk par visu citu radību
lai ziedotu degošajai dzīvības puķei vēl vienu sausu zaru

dzīves pulss ir Plovdives tempļa drupas
kurās mēs nākšņojām
rītos pētīdami ar dzeltenu iekrāsotās šosejas
savās salīmētajās nobružātajās papīra kartēs
nesaprazdami kā lai šķērso Bosfora šaurumu bez naudas prāmim


***

pērnvasar tu atkal atgriezies
šoreiz tavas varavīksnenes līdzinājās zaļu tūkstošgadīgu gobu klusajiem mūžiem
viegli uz pirkstgaliem ienāci manā nemierā vēja šalkām skandinot Atbrīvošanos
mana sirds kļuva tik klusa plaša un dzīva kā visums
viss visums bija manī atvēries caur tevi

es aizmirsu visu mēļu vārdus kuros tiku dēvēts no laika sākuma līdz cilvēces izskaņai
vairs neatminēju kā redzēt mirstību
dzirdēt ikdienu kļuva neiespējami
pirmsmiega nogurumu vairs nemācēju notvert aiz saldmes

laikmetu soļos nāvē sāpēs ausmā vētrā rūsā krusā vaidos salā zemeņogās
elpo tu elpo tu elpo Bhavani brīvotāja
un es tevī iemīlos alkdams reizi par visām dzīvēm nomest savas aizmirstības drānas

iemīlos kad tu atkal atgriezies manā nemierā
varavīksnenēm stāstot par tūkstošgadīgu gobu klusajiem mūžiem
vēja šalku lūpām skandinot tavu upadēšu - aicinājuma dziesmu visiem pasaules pabērniem:


’ suddhosi buddhosi niranjanosi
samsara maya parivarjitosi
samsara svapnam tyaja moha nidra
mandalasollapamuvacha putram’

‘’tu esi rītausmas pilns
seko man -  mosties no pasaules vijīgiem līkločiem,
 pamet savu snaudu kā karstums pamet ziemu,
dzer no mana avota un vairs nepazīsti slāpes pēc mūžīgā sapņa’‘


pērnvasar tu atkal atgriezies
šoreiz tavas varavīksnenes līdzinājās zaļu tūkstošgadīgu gobu klusajiem mūžiem
viegli uz pirkstgaliem ienāci manā nemierā vēja šalkām skandinot Atbrīvošanos
mana sirds kļuva tik klusa plaša un dzīva kā visums
viss visums bija manī atvēries caur tevi

***
gultne nosēta asiem oļiem
vilnīšu ņirbā paslēpušās zvaigznes
 vēlos lai šis nekad nebeidzas - tu saki
un ienirsti ūdens aklumā pametot valodu

upe mūs tomēr apmāj  -
kailie ķermeņi ievilina lamatās vijīgās straumes ritumu
to iztvaikojot par pilnmēness dūmaku
kas  šonakt mēmi uzgulst Alpiem

augstāk kalnā - starp koku vainagiem -  
nometnē trīs ugunskurs
 Kims kādam stāsta par pasaules līdzsvaru
ko šais dienās esot pārlieku viegli izšūpot
viņa vasara pagājusi strādājot vjetnamiešu restorānā Francijā
un tagad viņš jau iemanījies žonglēt ar sešām bumbiņām

tu izskaties pēc nāras
melniem vizuļojošiem matiem kā savvaļas saknēm ķerstīgām
ūdens lāsītēm atslēgkaulu iedobēs
- meža melnumā dūdo ūpis

***

Pilnmēness svētki bija iesākušies  -
visu mīklaino un neskaitāmo daiņotāju apveidi strauji vērtās krāsās
vairs nematīja robežas starp zāli zvaigžņu zvirgzdiem meliem visšķīstāko sirdi
zaļām acīm sarkanām lūpām un vilinošiem augumiem

Kizils taurēja ragainu visu krāsu gliemežnīcu  -  no tās plūda skaņa kā blīva nakts gaisma kā esības jutekliskā pirmssajūta kā salda aizmirstība uz katru no mums

kas ļāvās gliemežnīcas dziesmai - nezināja pats sevi un pasauli
 tam vairs nebija dienas nakts miega nomoda dzīves gadu elpas redzes un dzirdes un taustes un garšas un sevis tam vairs nebija

tūkstošiem lūpu sāka bikli skart cita citas
 savvaļas ugunsgrēki kā nekad ātri un neko savā degošās kaisles ceļā neapžēlodami
dzima starp dučiem acu skatienu un vēlāk miriādēm maigi slīdošu pieskārienu
un seklo ritmisko elpu garaiņi mandžiru skaņas un gliemežnīcas dziesma
ietina Pilnmēnesi vasaras burību dzemdinātas savādības mirdzumā

 

Harijs Vagrants

Harijs Vagrants ir beidzis Teoloģijas fakultāti. Grupā ''Zāle'' spēlē Vidējos Austrumos izplatītu mūzikas instrumentu santuru. Raksta dažādiem izdevumiem, klausās tautas un pasaules mūziku. Reizēm dze

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!