"Sengrieķu mitoloģijā Orfejs bija viens no argonautiem un trāķiešu dziedonis. Viņš ar savu balsi un cītaras spēli spēja savaldzināt ne tikai cilvēkus, bet arī plēsīgus dzīvniekus, augus, upes un akmeņus. Viņš bija uzticīgs mīlētājs, un viņa sieva bija Eiridīke. Orfejs devās uz mirušo valstību, lai atgūtu savu sievu Eiridīki." Vikipēdija
Tā īsti mēs pirmoreiz iepazināmies tajā Prozas lasījumu vakarā, kad Andra Dzelzceļa muzejā lasīja savu stāstu "Provinces Euridīče". Jau drīz pēc tam stāsts tika publicēts krājumā "Stum, stum". Krājums bija veltīts Andras bijušajam vīram Andrim, bet atsauksmi uz pēdējā vāka biju rakstījis es. Kā jau allaž, Prozas lasījumi notika decembra sākumā, ārā bija pamatīgs spelgonis, un arī muzeja iekšienē valdīja šaušalīgs aukstums. Gan apmeklētājiem, gan lasījumu dalībniekiem mugurā bija mēteļi, elpas kūpēja. Andra bija ģērbusies gaužām plānā, piegulošā, melnā mētelītī un visu lasījuma laiku trīcēja gan no uztraukuma, gan aukstuma.
Tagad es zinu, ka viņai bieži sala.
Reiz gan mēs bijām satikušies arī pirms tam – tas notika operā, Andreja Žagara veidotās Vāgnera operas "Klīstošais holandietis" pirmizrādē. Scenogrāfijas autors bija Andris Freibergs. Videomākslu iestudējumam bija veidojusi Andras meita, Freiberga studente Katrīna, tas bija Katrīnas diplomdarbs, taču mūsu visu satikšanās, kā jau pirmizrādēs bieži vien gadās, bija mirklīga, garāmejoša, pat ne viena starpbrīža vērta.
Vienmēr esmu bijis visai bikls, nebūt ne čakls uz iepazīšanos, bet tajā Prozas lasījumu vakarā nez kā saņēmos un sevi pārvarēju. Stāsta saturs apvienojumā ar autores acīmredzamajām ciešanām bija atstājis nepārvaramu iespaidu, un es sadūšojos iet un viņu uzrunāt. Ne tikai uzrunāt un izteikt, ko domāju par viņas stāstu, bet pat piedāvāt viņu aizvest uz mājām, jo uz pasākumu biju atbraucis ar auto. To, ka tāpēc man būs lieku reizi jāšķērso Daugava, jo tajā laikā dzīvoju upes kreisajā krastā, es neminēju – acumirklī man tas nepavisam vairs nešķita liels apgrūtinājums. Mēs atvadījāmies uz Brīvības ielas un Kalpaka bulvāra stūra pie Esplanādes, taču bijām tik tikko satikušies.
Lai gan atkal nav tiesa – patiesībā mēs bijām sastapušies pat vēl senāk. Nekādi sociālie tīkli tajā laikā vēl nebija piedzimuši, "Facebook" vai "Instagram" globālais un vienlaikus personiskais vēriens nevienam vēl nerādījās pat sapņos, un tomēr pirmoreiz ar Andru mēs satikāmies internetā. Neremdināma un allaž kaut kā specifiski emocionāli trīsuļojoša zinātkāre Andrā sadzīvoja ar tikpat neapturamu nepieciešamību dzīvot tekstā – viņa nepārtraukti turpināja rakstīt pat tajos gados, kad it kā skaitījās, ka viņa "vairs neraksta", un, ja tie vairs nebija stāsti vai romānu ieceres, viņa turpināja rakstīt vēstules, dienasgrāmatas, kaut vai tikai mobilā tālruņa īsziņas un ziņojumus.
Internets jau pašos tā pirmsākumos Andrai izrādījās gluži kā radīts – tā bija vide, kurā bija iespējams komunicēt nevis ar runātiem vārdiem vai pārmītām bildītēm, bet ar rakstītu tekstu. Sākumā tā bija tā dēvētā "Internet Relay Chat" (IRC) sistēma (tolaik vēl nebijām pazīstami pat virtuāli), bet par pavērsiena punktu kļuva brīdis, kad portāla "Delfi" rubrikā "Esplanāde" savus dzejoļus sāka publicēt aiz segvārdiem apslēpušies censoņi. Viens no čaklākajiem bija kāds, kurš par savu pseidonīmu bija izraudzījies vārdu "Kafka" (vēlāk mēs kopīgi uzminējām, kurš mūsu draugs un paziņa tas bija). Kaut kas viņa rakstītajā sasaucās ar manām domām un izjūtām, drīz vien pantiņu formā sākām sarakstīties, un vēl pēc kāda laika viņš mani uzaicināja reģistrēties slēgtā, tikai īpaši uzlūgtiem dalībniekiem pieejamā sociālajā tīklā, kas bija izveidots uz "LiveJournal" platformas bāzes. Tā bija neparasta pasaule, kurā visi slēpās aiz izdomātām identitātēm, rakstītajā tiecās pēc maksimālas atklātības, bet tajā pašā laikā centās arī uzminēt, kurš ir kurš. Laiku pa laikam tika rīkotas mājas ballītes, kurās anonīmie rakstītāji mēdza sapulcēties un pat tad bieži vien nezināja, kurš segvārds atbilst katrai konkrētajai personai. Grūti izprotamā veidā pēc stilistiskām un saturiskām niansēm es Andras pieņemto identitāti diezgan drīz atšifrēju un uzreiz sajutu savādu, kā šķita, abpusēju pievilkšanos.
Bet tajā aukstajā Prozas lasījumu naktī es viņai par to neko neteicu.
Un tomēr nē – atkal nav tiesa. Iespējams, mēs pirmoreiz bijām satikušies pat vēl senāk. Tajā mana brāļa dzimšanas dienā, kurā Andra stāstīja par sava mazā puisīša Alekša pirmo braucienu uz Angliju mācīties runāt un rakstīt angliski. Svešumā kopā savāktajiem bērniem tur bija sarīkoti dārza svētki, grilētas kaut kādas desiņas, bet Aleksim nekas nebija ticis – tikai oglē pārvērtusies desiņa nokritusi uz kurpītēm. Tā viņš mammai nupat kā bija stāstījis pa telefonu.
Man pašam ir meita, viņa jau liela, šogad palika divdesmit gadu, bet viņa man par sadzīviskām lietām nekad nezvana. Andrai ar Katrīnu un Aleksi bija īpaši cieša nabas sasaiste – viņi mēdza sazvanīties vai apmainīties ar ziņojumiem pat vairākas reizes dienā. Nepārtraukti šurpu turpu ceļoja īsziņas, dažkārt pat naktī. Es viņus par to ārkārtīgi apbrīnoju, pat apskaudu, jo pats tā nepratu. Mēs neviens tā nepratām, jo nespējām, bet Andra spēja.
Mēs vairākas reizes kopā ar Andru esam noskatījušies izcilo Kristofa Vilibalda Gluka (1714-1787) "jaunās vienkāršības" novirziena operas "Orfejs un Eiridīke" (1762) iestudējumu Sidnejas operā ar Deividu Hobsonu un Amandu Teinu galvenajās lomās (mājās vēl aizvien kaut kur glabājas šī uzveduma ieraksts VHS kasetē, ko reiz no Austrālijas bija atsūtījis Andras brālēns, ievērojamais arhitekts un operas cienītājs Andrejs Andersons). Un šovakar, gan ar palielām grūtībām, šo ierakstu uzmeklēju arī internetā. Ierakstu nebija viegli atrast un nebija viegli arī skatīties to. Mēs visi zinām, par ko ir šī stāsta sižets. Eiridīke ir mirusi no pēkšņa čūskas kodiena un nonākusi pazemes valstībā, Orfejs dodas sievu uzmeklēt, un erīnijas viņam dāvā iespēju – trejgalvainā suņa Cerbera apsargāto Eiridīki dziedonim būs ļauts izglābt, ja vien atceļā viņš uz mīļoto sievieti neatskatīsies. Orfejs operā spēlē savu burvju liru un dzied ar cerību, ka nāves valstība viņam pakļausies. Koris viņam piebalso:
"Jūs laimi jaudīsiet no jauna,
Jūs bijāt viens kā otram radīti."
Kā es pirms dažām dienām pārliecinājos, tā nebūt nav tiesa – kolīdz nāves valstība ir klāt, tā nevienam vairs nepakļaujas, pat sazvanītajiem un izsauktajiem speciālistu dienestiem ne. Stindzinošais aukstums tevi beigu beigās nenovēršami uzveic un tomēr paņem sev.
"Cik skaidra debess, spoža saule!
Cik gan še liega gaisma aust,
Cik mīlīga un maiga harmonija!
Virs ūdeņiem kā Zefīrs migla dveš,
It viss te mūža mieru izstaro.
Bet miers, kas šeitan vējo,
Nekādi nespēj remdēt to, cik ļoti sāp."
"J’ai perdu mon Eurydice?" operā izmisumā izsaucas Orfejs.
Kopš tā šaušalīgā sestdienas rīta ir pagājušas tikai dažas dienas, taču esmu sācis aptvert, ka nokāpšana tur, pie Andras, nebūtu nekāds atrisinājums nevienam. Mums ir nepieciešams jauns kopīgs un katram savs plāns, kā dzīvot tālāk. Andra bija pedantiska plānotāja – viņa līdz pēdējam sīkumam mīlēja izplānot gan kopīgus ceļojumus, gan darba lietas un pat šķietami maznozīmīgas sadzīviskas padarīšanas. Jo patiesībā jau dzīvē itin nekas nav sīks un mazvērtīgs. Un vēl taču bija arī lielie plāni, kas tagad tā arī paliks neuzbūvēti, neīstenoti, bet tie lai labāk paliek vienīgi viņas pašas ziņā, iztēlē un mūsu piemiņā.
Brīdī, kad iepazināmies, Andrai bija suns – mīļā Amerikas Stafordšīras terjeriene Dzuba –, taču laika gaitā kļuvām par "kaķu cilvēkiem". Vispirms mājās no patversmes Candera ielā uzradās Grietiņa, jau pieaugusi kaķene ar mīklainu pagātni un dziļām rētām sejā. Pēc kāda laika mājā ienāca arī Boriss – mazs Burmas šķirnes kaķēns, kurš par savu "lielo kaķi" uzreiz izraudzījās mani, lai gan ārkārtīgi mīlēja arī Andru. Viņš mīlēja mūs katru atsevišķi, bet jo īpaši mūs kopā – visiem trim gultā jeb mūsu kopīgajā migā viņam allaž šķita vislabāk. Grieta pēc ilgas slimošanas, un tomēr pēkšņi, devās savās kaķu mūžības gaitās jau pirms vairākiem gadiem. Apbedīju viņu Miķeļtornī, pagalma tālajā stūrī, kur jau izveidojusies maza dzīvnieku kapsēta.
Boriss Andru dzīvoklī turpina meklēt arī patlaban, kad rakstu šo lappusi – viņš klaiņo apkārt un izmisīgi sauc. Arī viņam vienmēr salst, viņš uz rīta pusi allaž alka palīst zem Andras zaļā, pūkainā pleda, kas tagad kopā ar viņa saimnieci ir aizceļojis kaut kādos dzīvajiem neizdibināmos mūžības ceļos.
Saskaņā ar arhaisko grieķu mītu, Orfejs bija argonauts un dziedonis, kura muzikālās spējas krietni vien pārspēja seno mūzu un visu līdzcilvēku dotumus. Pēc tam kad viņa mīļotā Eiridīke nonāca pazemes mirušo valstībā, Orfejs devās viņu uzmeklēt un atgūt, taču izrādījās, ka viss ir velti. Diemžēl par to, kā šī senā teiksma īstenojas tagadnē, nedz Sidnejas operas uzvedumos, nedz citos vēl jaunākos avotos nekas nav minēts.
Andra spēja būt ārkārtīgi kritiski prasīga gan pret sevi, gan pret citiem. Es pilnīgi noteikti zinu, ka viņa tā arī nepabeidza vismaz vienu no saviem iespējamajiem romāniem, jo viņai tas nelikās gana labs diezgan. Andra to iznīcināja, lai gan, kā stāsta Katrīna, viņa atminoties pirms gulētiešanas vakaros priekšā lasītus tā arī nekad nepublicētus teksta fragmentus. Kritiskajā domāšanā Andra spēja būt skarba un nežēlīga. Man no Andras tagad tā laikam pielipusi, jo viss, ko vien vēlos publiskot, ir personisks un tiešs, bet trīs daļās iecerētais romāns "Pasaules vēsture" nu jau šķiet maznozīmīgs un sīks, lai gan tieši tajā esmu atklājis visas savas personības nepievilcīgākās puses. Neilgi pirms Andras aiziešanas biju nolēmis ķerties pie romāna trešās, noslēdzošās un cerīgākās sadaļas. Tās nosaukumam būs jābūt – "Pavasaris".
8