Patvertne
Pirmo reizi īstajā bumbu patvertnē es biju ekskursijā. Skolotāja aizveda uz turieni visu mūsu klasi. Tas nebija kaut kāds pagrabs, bet īsta bumbu patvertne. Tai vajadzēja pasargāt ne tikai no parastām bumbām, bet arī no kodolsprādzieniem. Vismaz tā tas bija domāts. Bumbu patvertne atradās kaut kur Imantas sākumā. Tai bija smagas, biezas, hermētiskas metāla durvis. Tādas kā filmās par zemūdenēm. Lai tās atvērtu, vajadzēja griezt īpašu dzelzs riteni, "šturvalu". Kad durvis bija aizvērtas un atdalīja šejieni no turienes, mēs iegremdējāmies klusumā. Tāds klusums laikam ir kapā. Bumbu patvertne bija kolektīvs zārks ar betona sienām. Zārks, kas varēja saglabāt dzīvību iekšā, kad ārpuse jau būtu nāves pārņemta. Viss bija šaurs un nomācošs, varēja just, kā uz griestiem spiežas zemes smagums. It kā zeme gribētu uzlauzt griestus un apglabāt mūs dzīvus. Mēs mēģinājām elpot retāk, jo baidījāmies izelpot visu gaisu. Patvertnē bija liela dinamo mašīna, domāta elektroenerģijas radīšanai. Tai bija liels rokturis, ko vajadzēja griezt un tad, pārvarot pretestību, radīt elektrību. Mums atļāva pamēģināt to iedarbināt. Sākumā bija jautri, bet ātri parādījās nogurums. Mēs bijām slapji no sviedriem, ilgi griezt to rokturi nevarējām. Lampiņa zaudēja spilgtumu, un pēc dažiem mirkļiem kļuva tumšs. Klusums un tumsa.
Tur, pazemē, es iedomājos, kā būtu, ja tagad sāktos raķešu uzbrukums un uz Rīgu nokristu kodollādiņš. Es būtu šeit, bumbu patvertnē, bet mana mamma atrastos kaut kur Rīgas centrā, varbūt kādā citā bumbu patvertnē. Es nedomāju par to, ka cilvēku ir vairāk nekā bumbu patvertņu un visiem vietas nepietiks. Es neko nezinātu par viņu, jo sazināties nebūtu iespējams. Un viņa neko nezinātu par mani. Nezinātu, vai esam dzīvi vai jau miruši.
Iedomājos arī par citiem saviem radiem, kas palikuši mājās. Ome vienmēr bija mājās, bet onkulis gulētu pēc naktsmaiņas. Un vēl suns, kas mani gaidītu un nesagaidītu. Augšā, zemes virsū, nekas nepaliktu. Mana māja, manu draugu mājas, veikals, kurā iepērkos, – nekā nebūtu, viss būtu sagrauts. Koki, kuros esmu rāpies, celiņi un taciņas, pa kurām staigāju, – pilnīgi nekā. Tikai gruveši un apdegusi zeme. Un cilvēku ēnas. Mēs ticējām: ja cilvēks kodolsprādziena laikā stāvētu pie sienas, viņa ķermenis sadegtu un kļūtu par apdegušu siluetu uz sienas vai betona plāksnes. Cilvēka ēna nozīmē, ka šeit ir viņa nāves vieta.
Tu saproti – ja atradīsies šajā patvertnē, kad bumbas kritīs, tas nozīmēs, ka Rīgas vairs nav. Un, ja velns izlīdīs no Daugavas ūdeņiem, lai uzzinātu, vai Rīgas celšana ir pabeigta, viņš būs pārsteigts, redzot, ka Rīgas vairs nav. Velns sapratīs, ka tātad kāds cits, stiprāks un viltīgāks par viņu, ir paņēmis Rīgu sev. Un tad arī pats Rīgas velns saņems tādu radiācijas dozu, ka mirs no staru slimības.
Bumba
Es neatceros to brīdi, kad pirmo reizi uzzināju par kodolbumbu. Katram dzīvē pienāk brīdis, kad viņš uzzina to, ka pasaulei galu var padarīt cilvēki paši. Ka pasaules gals glabājas bumbās un lādiņos, ka to var pārvadāt ar karakuģiem un piestiprināt pie lidmašīnu spārniem. Kad vēl īsti nepratu lasīt, šķirstīju mazu grāmatiņu ar nosaukumu "Tas jāzina un jāprot katram" (1979. gada izdevums, tulkojums no krievu valodas). Pirmie divi zīmējumi bija kodollādiņa sprādzienu veidi un kodolsprādziena postošie faktori. Kodollādiņus var spridzināt uz zemes virsmas, gaisā, zem zemes vai zem ūdens. Pazemes sprādzieni var izraisīt zemestrīces, bet zemūdens sprādzieni var izraisīt cunami viļņus. Ja kodollādiņš tiktu uzspridzināts Rīgas līcī, Rīga tiktu noskalota. Tāpat kā globālās sasilšanas gadījumā, tikai tas notiktu uzreiz. Atmiņā iesēdās arī zīmējums nodaļā ar nosaukumu "Kas jādara, lai izglābtu cilvēkus no aizgruvumiem un sagrautām aizsardzības būvēm". Vienā zīmējumā cilvēki bija patvertnē zem zemes, ieeja bija aizsprostota ar būvgružiem un neviens nevarēja tikt laukā. Virszemē atradās meklēšanas grupas, cilvēki gāzmaskās. Un tad meklēšanas grupa uzlauza griestus no ārpuses, lai tiktu pie cilvēkiem, kas bija iespundēti iekšā. Patvertnes bija vienīgās vietas, kurās kāds varēja izdzīvot. Un nebija skaidrs, no kurienes uzrodas tie citi cilvēki no meklēšanas grupām. Vai viņi nāk no citām patvertnēm vai no vietām, kurās bumbas nav sprāgušas? Zīmējumi bija melnbalti, un tas piešķīra tiem tādu bēdīgu nokrāsu. Iespējams, ja ilustrācijas būtu krāsainas, visi tie kodolsprādzieni izskatītos jautrāk.
Pirmo "īsto" kodolsprādzienu ieraudzīju televīzijā. Laikā, kad jau varēju redzēt, bet vēl nepratu runāt. Kodolsprādziens izskatās pievilcīgi un baismi. Tas ir līdzīgs laternai, kas pievilina naktstauriņus. Uguns ir brīnišķīga. Pat televīzijas kodolsprādziens apdedzina tevi. Kaut kur iekšā tu to jūti vienmēr.
Pagrabs
Pagrabs bija manas bērnības sastāvdaļa. Tur vienmēr bija interesanti, bet pieaugušie uzskatīja, ka pagrabs nav vieta bērnu spēlēm. Pagrabi bija daudzās mājās, bēniņi bija daudz retāka parādība, un tikt tajos bija grūtāk. Bet dažreiz pieaugušie sūtīja bērnus uz pagrabiem. Kādas divas reizes gadā skolā notika civilās aizsardzības izmēģinājuma trauksmes. Tika ieslēgta sirēna, un skolēni skrēja ārā no skolas un sastājās pie tuvāko dzīvojamo māju pagrabu durvīm. Trauksme nozīmēja, ka raķetes, iespējams, jau lido un mums ir tikai nedaudz laika, lai paspētu paslēpties pagrabā. Neviens nedomāja, ka mēs trenējamies ugunsgrēka gadījumam vai kādai citai katastrofai, vai avārijai. Cik atceros, pagrabā iekļuvām tikai vienu reizi. Kādam sētniekam vai namu pārvaldes darbiniekam vajadzēja atnākt un ielaist skolēnus pagrabā. Bet neviens nenāca, mēs stāvējām un gaidījām. Tas man vienmēr likās jocīgi – raķetes lido, bet bērni netiek pagrabā, jo nav atslēgu. Lūk, mēs stāvam pie pagraba durvīm un klauvējam. Un neviens tās never vaļā.
Spēle
Interneta vietnē NUKEMAP pasaules kartē var iezīmēt kādu vietu, piemēram, Rīgu, bet blakus tabulā ievadīt kilotonnu skaitu vai izvēlēties no saraksta kādu no bijušajiem vai esošajiem kodollādiņiem. Izvēlēties ir, no kā – var paņemt to, kas tika nomests uz Hirosimas, var izvēlēties krievu "Topoļ-M" vai ķīniešu lādiņu "Dong Fon-5", vai kādu citu. Tad jānospiež lielā, sarkanā poga "Detonate!". Kartē, vietā, kurā trāpījis lādiņš, notiks detonācija un parādīsies kodolsprādziena ietekmes rādiuss. Sākumā būs uzliesmojums (līdzīgs zibspuldzei), tad sprādziena vietā izveidosies uguns lode, kas kļūs par gaismas starojuma, triecienviļņa un caurspiedīgās radiācijas cēloni. Triecienvilnis ir tas, kas lauž un grauj. Gaismas starojums ir tas, kas aizdedzina un apdedzina. Caurspiedīgā radiācija ir tā, kas nogalina.
Lai kodollādiņš tiktu līdz mērķim, to vajag līdz tam nogādāt. Pārsvarā lādiņus ievieto raķetēs. No raķetes ir atkarīgs, cik tālu lādiņš tiks aizgādāts, tas, vai raķete aizlidos līdz Tokijai vai Rīgai. Tās, kas lido vistālāk, sauc par starpkontinentālajām raķetēm. Kodollādiņu nesēji var būt dažādi. Pirmās atombumbas meta no lidmašīnām, bumbvedējiem. Bet pēc būtības par kodolieroču nesējiem var kļūt arī artilērijas lādiņi vai torpēdas. Bija arī kodolfugasi, ko varēja izmantot mīnēšanai vai ko raķetes vietā līdz mērķim nogādāja diversanti. Kodolieroči tiek iedalīti arī pēc jaudas. Mēs zinām, kas ir kilobaiti un megabaiti. Ar kodolieročiem ir līdzīgi – ir kilotonnas un megatonnas. Un tie, kuru jauda tiek skaitīta megatonnās, ir jaudīgāki par kilotonnīgajiem.
NUKEMAP kartē var paskatīties, kurā Rīgas rajonā vajadzēs atrasties, lai izdzīvotu, ja uz Rīgas centru tiktu nomesta kodolbumba.
Vai, ja lādiņš ir jaudīgs, kurā Latvijas rajonā vajadzētu atrasties, lai izdzīvotu.
Vai kurā citā valstī vajadzētu atrasties, lai izdzīvotu, – ja vispār būs kāda jēga izdzīvot šādos apstākļos. Es šaubos, vai tagad kāda no pasaules kodolraķetēm ir notēmēta uz Rīgu. Iespējams, kad šeit bija PSRS, Rīga bija mērķis. Vai tagad kāds uzskata Rīgu par lādiņa vērtu? Nezinu. Bet kaut ko atceros no tiem vecajiem laikiem, kad mērķēts bija. Labi, ka tie laiki ir pagājuši. Vai varbūt arī nav pagājuši? Un NUKEMAP nav vienkārša spēlīte internetā? Tomēr gribas cerēt, ka tā ir spēlīte.
Es ticēju, ka tas viss paliks manas bērnības murgos. Katrai paaudzei ir savas bailes, ja jau bez tām nav iespējams iztikt. Bet dažreiz bailes atgriežas, jo tāda ir dzīve.
2