Nekrologs bāram "I love you" un krogam "Aptieka"
Pagājušā gada izskaņā viena pēc otras mūs piemeklēja divas sēru vēstis – tiek aizvērti "I love you" un "Aptieka". "Tās ir ēras beigas," bija pirmais komentārs, ko dzirdēju par šo notikumu. Kopš Rīgas brīvdomātāji nesarunājot bija vienojušies Rīgas sirdi atdot ārvalstu tūristiem un iebraucējiem no citām Latvijas pilsētām, abas šīs vietas bija palikušas par teju vienīgo iemeslu, kādēļ tomēr ir vērts vecpilsētā atgriezties. Tās bija kā divas kolonijas – mūsu Tobāgo un Gambija – , kurās joprojām mēdza notikt alternatīvo grupu koncerti un diskotēkās skanēt dziesmas no laikiem, kad cilvēki vēl aktīvi pirka mūzikas ierakstus.
Kad apstiprināju šo sēru vēsti kādam draugam Londonā, viņš ar nožēlu atzina: "Neticami, es "I love you" uzskatīju par kanonu. Pat neiegriezos tur savās pēdējās Rīgas reizēs, domāju – ai, kaut kad vecumdienās, tad…" Lai gan arī es pēdējos gados biju ļāvusies ģentrifikācijas vilinājumam un Vecrīgu apmeklēju reti, jāatzīst, ka ar šīm vietām man saistās ļoti daudz atmiņu vai varētu pat teikt – daļa dzīves. Vismaz apmēram to man teica "Aptiekas" saimnieks Kristaps kroga bēru dienā pēc kāda trešā, bet ne pēdējā apskāviena: "Es redzēju, kā tu šeit uzaugi." Pirms desmit, piecpadsmit gadiem, kad šīs dzertuves dzima, mēs nebijām kā šodienas divdesmitgadnieki. Viņi iet uz "Kaņepes kultūras centru" ne tikai iedzert, bet arī runāt par savām idejām un jaunajiem projektiem. Mums arī bija kaut kādi sapņi, bet runājām par tiem reti. Laikam baidījāmies, ka tie tāpat nekad nepiepildīsies.
Bārs "I love you" bija mana pirmā mīlestība, bet, tā kā vienā vietā ilgi nosēdēt ir grūti pat tad, ja tā ir tiešām lieliska, skaists bija brīdis, kad pasaulē ieradās arī "Aptieka". Distance starp abām šīm vietām bija perfekta. Dažkārt bijām par šo distanci tādā sajūsmā, ka viena vakara ietvaros mērojām to pat vairākkārt. Piemēram, toreiz, kad "I love you" balle jau bija beigusies, un tāpēc mēs bijām devušies uz "Aptieku". Kad arī "Aptieku" draudēja slēgt ciet, kāds rosināja atkal atgriezties "I love you". "Bet "I love you" ir ciet!" es teicu. "Bet man ir atslēga!" atbildēja bāra saimnieks, kuru sauc Uldis, bet mums viņš vienmēr ir bijis Ringuss. Es apsvēru tomēr doties mājās, jo man nākamajā rītā bija ne tikai jālido uz Amsterdamu, bet arī jānodod vēl neiesākta sleja, kurai bija visai mīklaina tēma – saldējums. Sandra mani pierunāja palikt, apsolot, ka sleju uzrakstīs manā vietā, un šis plāns arī, gods kam gods, nākamajā dienā tika īstenots. Tā nu mēs atgriezāmies "I love you" un sēdējām pie letes kopā ar Luiju Fonteinu, kurš nupat uz ielas bija nometies ceļos un blējis kā aita, kā arī ar kādu tikko iepazītu bezpajumtnieku, kurš visu laiku satraucās, vai beigās par visu nebūs arī jāmaksā.
Es atceros, kā šajos iestādījumos svinēju Jauno gadu, tērpusies krāsainu gliteru rotātā kleitā no veikala "Bik Bok". Es atceros, kā "Aptiekas" saimnieks Kristaps – trimdas latvietis, kas bija atgriezies no ASV, – mums atgādināja par nepelnīti aizmirsto latviešu valodas vārdu "iešmakstināt". Es atceros, kā "I love you" bārā svinēju dzimšanas dienu un aizmirsu samaksāt rēķinu, bet neviens man to nepārmeta. Es atceros, kā "Aptiekā" ar spēļu ieroci šāvu mugurā zēnam, kurā biju iemīlējusies, bet viņš manī ne. Tagad viņš sēž man blakus un ēd ābolu tik skaļi, ka gribas viņam iešaut ar īstu ieroci. Es atceros "I love you" ķiploku grauzdiņus, par kuriem lielākus tā arī neesmu redzējusi, un es atceros "Aptiekas" marinētās olas. Es atceros "I love you" jaunos pisuārus, kuros varēja arī noskalot rokas, un es atceros "Aptiekas" dziesmu mašīnu. Es atceros, kā mēs ar Luīzi un diviem tikko iepazītiem zēniem "I love you" spēlējām galda spēli "Pāru spēle", sacenšoties, kurš no mums viens otru labāk pazīst (mēs ar Luīzi bijām pretējās komandās). Es atceros, kā ir stāvēt iespiestam šaurajā koridorā pie "Aptiekas" tualetes koncerta laikā, jo zālē tikt iekšā nav iespējams. Es atceros, kā "I love you" iesāku un pabeidzu savu dīdžeja karjeru, nospēlējot sieviešu dienai veltītu diskotēku kopā ar nu jau leģendārās grupas "Origo boys" vokālistu Labo Dāmu. Es atceros, kā Elīna man par godu savā diskotēkā uzlika Pīta Andersona džinglu "Nāc uz Rimi!". Es atceros, kā Sandra pie "I love you" nejauši uzpīpēja spaisu un mēs saucām ātro palīdzību.
Nesen centāmies šķetināt, kāpēc agrāk balles biežāk bija skaistas un piesātinātas, un atbildi arī atradām. Tā nav tikai jaunība un nostalģija, tā ir arī ideāla kombinācija starp sarunām un dejām. Tas nozīmē, ka tad, kad apnīk runāt, vari padejot, un otrādi. Tagad parasti ir jāizvēlas starp vienu vai otru, un, tā kā mēs vairs neesam tik jauni un mums ir projekti, idejas un sāpes, tad biežāk izvēlamies runāt. Bet kā mēdz teikt: "Runāšana – sudrabs, dejošana – zelts," – tāpēc sāta sajūta nereti tā arī nerodas.
Pagājušajā nedēļā atklājās, ka mūs pametusi vēl viena leģendāra Vecrīgas vieta – "Vilhelma pankūkas". Pamatskolas gados tā bija viena no manām mīļākajām centra kafejnīcām līdz ar "Leduspuķi" un konditoreju "Dēli". Es gribētu izmantot iespēju un atvadīties arī no jaukā, mazā pavāra Vilhelma, kurš ar pannu rokās stāvēja pie šīs pankūku iestādes veselus divdesmit gadus. Paldies par pankūkām! Kā par šo kafejnīcu rakstīja Egīls Zirnis 1998. gada 6. februārī "Dienas" pielikumā "Sestdiena": "Nemitīgā sniegputenī pa Vecrīgas ielām brienot, par visu vairāk sāk gribēties aizklāt seju ar siltu pankūku. Izrādās, ka tagad šāda iespēja ir." Lūk, tagad šādas iespējas vairs nav! Tāpat kā nav vairs "I love you" un "Aptiekas", un perfektās distances to starpā. Vecumdienās mums būs jāsēž kaut kur citur.
3