Es te nesēdēšu, te ir piepīpēts

Tēva nāve no plaušu vēža bija spēcīga trauma, lai dzīves laikā es nemēģinātu gūt baudu no smēķēšanas.
Nezinu , cik apzināti , cik neapzināti, bet nekad nav bijušas attiecības nekādas - ar pīpmaņiem . Pieļauju, ka tas lielā mērā ir mentalitātes jautājums.

Cita lieta - interesanta - kas notiek ar cilvēka domāšanu. Manā sētā nu jau trešo gadu mana loga priekšā, bet drošā attālumā - ap 5 m - smēķēt iet kaimiņpuisis - tāds -kaut kur starp 20 un 30 gadiem. Katru reizi un dažreiz tas ir pāris reizes dienā, katru reizi kā viņu ieraugu pīpējam - tā domāju - bet tas taču ir kaitīgi, sasodīts - ko tu dari ... Ajūrvēdas sludinātāji apgalvo, ka tas, kas sagādā prieku un baudu - pat snickera batoniņš - tas nevar būt kaitīgs, tieši otrādi - ar riebumu apēsta salātlapa ir kaitīgāka , kā ar baudu izēsts putkrēkujuma kausiņš un tomēr - citādi kā par ielu ļaunumu par smēķēšanu es domāt nespēju

Vēl es mēdzu uztraukties, ka ziemas laikā mans kaimiņš stāv sētā puspliks - tē krekls, plikas baltas kājas un zili kroški ... dažreiz domāju - diez - pīpē prieka, kreņķu vai ieraduma dēļ
pa retam kaimiņš taisa tusus - tad pie mana loga pulcējas liels bars pīpētāju - tradiocionāli tad notiek tā, apmēram līdz kādiem 11p.m. es ciešos, ciešos klausoties viņu smieklos un klaigās , paralēli lēnām jau uzpūšoties, bet tad vienā brīdi metos pie loga un saucu savu tradicionālo - ka viņu dēļ nevaru gulēt, bet rīt man uz darbu un ja tūlīt pat viņi neizklīdīs - saukšu policiju . Kaimiņš atbild ar parasto frāzi - labi jau labi, būs jau labi . Un tā jau daudzas reizes. Tā mēs regulāri pakomunicējam, apstiprinot faktu, ka taisnība, ka smēķēšana veicina cilveku sarunāšanos.

Kā taupīgam un apzinīgam cilvēkam , man ir svēta pārliecība, ka pīpmaņiem nevajadzētu piešķirt valsts apmaksātus medicīnas izmeklējumus un ārstēšanu. Lai savu baudu sekas paši apmaksā.
Ja reiz saka, ka smēķēt ir kaitīgi, tad kaitīgi un reiz būtu jāieklausās, ko saka.

Es izaugu ar tēti smēķētāju, tāpēc man tas vienmēr ir šķitis kaut kas labs un cool. Kā tētis. Pati studiju laikā vilku kā skurstenis, un man ne drusciņas netraucēja piepīpētās deju zāles. Atļāvos pat smēķēt savā istabā un drauga mašīnā! Labums ilga līdz brīdim, kad sapratu, cik smēķēšana ir bezjēdzīga un man nevajadzīga. Tagad, pēc 15 gadiem gandrīz pilnīgi bez smēķiem (neskaitot pāris ballīšu dūmus), esmu tās populācijas daļa, kam traucē no lietus bēgošie pīpmaņi, saspiedušies smieklīgi mazā nojumītē, lai vienotos kopīgā dūmā, piekūpinādami visu apkārtni. Man traucē kolēģa pēc tabakas smirdošās rokas un elpa. Mani šausmina staigājošie pīpmaņi, kas vicinās ar savām degošajām cigaretēm tieši manu bērnu sejas augstumā. Un es uzskatu, ka nepīpmaņiem ir tiesības uz svaigu, nesmirdošu gaisu vairāk kā pīpmaņiem uz nikotīna malku. Pīpēšana ir katra paša izvēle, tāpat kā apģērba krāsa, reliģiskie uzskati, ēdiena izvēle utt. Smēķēšana tomēr ir problemātiska luksusa izvēle, jo, tiklīdz tā tiek praktizēta publiski, pilnīgi visi klātesošie tiek ietekmēti, neatkarīgi no viņu vēlmes piedalīties vai nē. Tas attiecas īpaši uz bērniem. Mans tētis pīpēja tualetē, kas atradās tieši pie manas istabas - man ir ļoti sirsnīgas atmiņas par cigarešu dūmu un gaisa atsvaidzinatāja (anti-tobacco) smaku, jo tā nozīmēja, ka tētis ir mājās. Neatkarīgi no garīgā komforta smakas iespaidā, nevēlos domāt, ko gadiem ilgā cigarešu dūmu klātbūtne manā guļamistabā ir man nodarījusi fiziski. Tagad tētis pīpē pīpi, tabaka smaržo smuki un vēl arvien raisa manī pozitīvas emocijas, jo ir tēta smarža. Manu bērnu klātbūtnē tomēr tētis tiek izmests ārā no mājas, kad pīpē. Un es arī negribu vairs sēdēt tur, kur ir piepīpēts - kāpēc man spiestā kārtā jāelpo kāda svešinieka indīgās izelpas? No malas gan šā vai tā ar baudu smēķēta cigarete izskatās cool.

Pirms pāris gadiem ar par šo biju aizdomājies: Šodien modē ir būt veselīgam, vai vismaz runāt par to, šausmināties par savu neveselīgumu un apbrīnot tos, kuri Instagram’ā izskatās ārkārtēji veselīgi. Par spīti tam ļaudis aizvien mēdz pulcēties, basu piestampātās telpās un ļaujas citam modes kliedzienam - rumkolai, kas tiek lakta Grēviņa izvēlētās melodijas pavadījumā. Tur pat aiz durvīm izdzīti pīpmaņi, kuri ar elkoņiem atstutējušies pret sarkano novelceni, ar vēstījumu: smēķēt drīkst visur, izņemot 10 metrus no ieejas.
Šie vecmodīgie pīpmaņi, kuri sen ir aizmirsuši, kā tas bija, kad smēķēt varēja visur. Vai tas bija Pulkvedis, vai parastākā hruščovkas virtuve, kurā kāds padomijas pulkvedis ar ūsās saķērušos rosolu meta sīvo un vilka vienu Bondu pēc otra. Un nevienu nesatrauca, ka turpat virs viņas galvas izvilkta veļas šņore uz kuras cigarešu dūmos dzeltē mazmeitiņas - Ruslanas rāpulītis.
Ja Rinalda mammai gadījās cietāks vēders, viņa tualetē vilka trīs Monte Carlo nevis divus kā ierasts. Toties šodien Rinaldam, sajūtot citrona gaisa atsvaidzinātāja un cigarešu dūmu sajaukumu, acīs saskrien asaras – tā ir viņa bērnības smarža.
Šodien smēķēšana vairs nav modē un jaunie tiešām smēķē maz, vismaz tabaku. Klubi vairs nesmird un virtuves tāpat. Nu ja, kuram vairs mājās ir virtuve? Jaunais modes kliedziens ir gatavot viesistabā un tur jau pat pirms 20 gadiem smēķēja tikai bohēmisti un saulesbrāļi.
Tabakas smarža kādreiz bija bagātības simbols, tad vienkārša ikdiena un tagad smaka, kas iesūcas meiteņu garajos matos un pēc kārtīgas grēviņošanas rauj uz korķi.
ss.com sludinājumos, sen neviens vairs nepiebilst, ka automašīnas salonā, pat neaizdedzinātas cigaretes nekad nav ienestas. Tā sen ir norma, ka mašīnā neviens nesmēķē.
Vienīgi Zigmārs Liepiņš par to neko nav dzirdējis, bet tas saprotami, jo viņš savā Porsche Cayenne tik skaļi klausās Šopēnu un smēķē tik pievilcīgi, ka pat cilvēkam, kurš pēdējās 40 dienas pārticis tikai no topinambūra smūtijiem, gribas aizsmēķēt kādu eko kāsi. Vispār, kālab cigarešu ražotāji šajā jomā klusē? Būtu taču noiets, ja izdomātu cigarešu filtrus, kuri dabā sadalās 30 dienās, cigarešu paciņas, kuras pašas sairst un sauklis arī lielisks – pīpē zaļo!
Kāds nejauks tintes tetovējums rotā cigarešu paciņas miesu – smēķēšana nogalina. Bet smēķēšanas taču arī rada, iepazīstina, satuvina, motivē, atslābina, jā arī sakropļo, izposta un nogalina.
Ir jauns modes kliedziens un kliedzēja elpa neož pēc tabakas dūmiem.

Starpcitu, bija laiki, kad nesmēķètājs jutàs kā baltais zvirbulis.. īpaši radošā un bohēmiskā vidē.. tas tiešām bija kautkas, kas daudziem vairs nav saprast dots. Un kino bez cigaretes kādam mutē

Tas ir tāds milzīgs, šausmīgs fufelis. Mans tēvs smēķēja, bet viņš gāja ārā, trepēs. Mēs bijām mazi un ne visai sākumā uztvērām jēgu tam, ka viņš vairākas reizēs viesību vakarā devās ārā, bet jēga tam bija. Tad, kad man pašai piedzima bērni, kafejnīcās un restorānos vēl varēja smēķēt un bija neiespējami atrast vietu "kaut ko garšīgu gribas" bez smēķētāju radītā zilganā mākoņa. Klondaikā, vienā ballītē man sāka asarot acis un es sapratu, sasodīts, es vienkārši vairs nevaru izturēt. Suns rāvis vēlmi parunāt, ļauties pēkšņam sakaram vai bezsakaram - tu nevari, jo esi gandrīz nosmacis. Es esmu aizbēgusi no Rīgas, jo vietā, kur atrodas mans dzīvoklis Rīgas centrā, es nevaru atvērt logu un ja es to daru, riskēju ar to, ka visa istaba būs dūmu pievilkusies un mans kaķis mēģinās iekārties logā, riskējot uzšķērst vēderu. Citiem vārdiem, es nezinu, kādu cīņas taktiku izvēlēties, lai man nebūtu tabakas dūmu pievilkušies mati katru reizi, izejot cauri vārtrūmei. Brīžam manī ierunājas mediķis (ak dies, cik es zinu par smēķēšanas sekām un komplikācijām, jūs pat iedomāties nevarat) un tad man gribas, lai taču viņi visi piedzīvo to uz savas ādas, sasodīts. Un manī nav ne grama līdzjūtības. Jo mana skābeņu zupa, piedodiet, jums neradīs plaušu problēmas. Nezinu, varbūt esmu nogurusi, bet es pašrocīgi pieteikšu attiecīgo cilvēku visām iespējamajām prēmijām, ja vien viņš izgudros veidu, kā atbrīvot mani no smēķētāju grūtsirdīgajiem skatieniem, kad es saku, "vecīt, mirsti, bet es to nedarīšu".