Izdevniecība "Pētergailis" nesen laida klajā iemīļotās somu dzejnieces Heli Lāksonenas dzejas krājumu "Soul. Burkans. Undens.". Lāksonena raksta somu valodas dienvidrietumu dialektā, tāpēc atdzejojumā izmantota lībiskā izloksne. "Soul. Burkans. Undens." ir trešā latviski izdotā Lāksonenas grāmata, un šajā publikācijā piedāvājam iepazīties ar dažiem dzejoļiem no tās. Plašāku ieskatu grāmatā var gūt, lasot Santas Remeres recenziju "Heli no Soulkrastem".
Man uzrakstij Heli
Man uzrakstij Heli –
viņč nou nevenam māt –,
lai atceretos tos laiks,
kad mēs dzīvoi, kad mēs bi,
nu dzīvo cit, cit i.
Kāc skatas no mals,
kouko saprot,
kouko saprot aplam,
vai ta šis māk būt pa tā laik cilvek?
Tu, kas man las,
ciks dens tu i dzīvois,
pa ko tu i priecajes?
Uztais sou meldiņ no to!
Nesac te dungot
citam pantiņs,
šito ar ne!
Nenoples vecos tapets,
atstai, lai i siltaks,
atstai, lai vēš nepuš cour,
atstai, lai paliek bērnem zinašanai,
bet pār pārlime
sous, sous paš,
tos pārlime pār!
Dvēsels perš
Vilcena ņem
dius biļets,
es gribei, lai dvēselem i sou viet.
Vai jūs i satikuš man dvēsel?
Tas i maķenit līks
louk gurķits,
tam i tīrs prekšouc un gaišš smaic,
acs tas i uzperveis tumša mašina
pec atmiņs un a pirkstem bakstidams.
Mums abem i puķpoc uz vagon log,
brouc darišanas uz Soulkrastem,
a jokem adbild, kad souc peturs.
A dvēsel man nekad nou garlaicig,
reizem gan uznak šousms,
ar skumib
un mulšan,
tik ne garlaicib.
Ja būt dvēsels teikšan –
katram ronim būt pidžam,
katram tēvam bērs.
Jounoudz
Nakti māj nodreb,
kokvedeis aizkloudz garem,
aizved lizdkoks un vējbrāzm,
un smukais skac tagadiņ i ceļa uz šķeldkatl.
Man neko nou ko teikt,
tas nebi man mešš,
tas nebi man zem, man kok.
Es pūlas neiemīletes bērzos,
es pūlas neiemīletes nevena egle.
„Gan jou atouks,” kaimiņč kušin.
Jā, atouks,
un šitena mež ēna es svines
sou simt četrdesmito dzimumden.
Cīņ a seu
Kout ven reiz,
kout ven venig reiz
vakara, kad iet pe mier, es domat,
ka vis dens darb i padarit
un a mierig prāt var atpustes.
Bet ne. Nemūžam.
Joun dzīv,
laps pemers:
izmazga ven mašin
a raibo veļ un uzkar žoudetes.
Jēziņ saldais! Izdevas!
Gaļ! Latvij! Gaļ!
Rīgs tirga
grieķ dies,
uz širc šilt Aivars,
zāģe vesel cūk.
Es blisinas, mut pavērs, kā kaij uz reņģ trall,
viņč droud manam fotaparātam a zāģ.
Liel puscūk,
smuks, spēciks Aivars,
es i pilnig gatous šo ielikt burka.
Ja es dzīvot Rīga,
nākt uz tirg katr den
pirkt 15 gram šķiņķ.
Kāda vīze es varet aizdabut
uz Ziemeļmal savai lietošanai
tik dikt svaig, jēziņ saldais, tik joun
gaļs izcirtei,
kā lai mājas pasak, ka tas i mūsden parādib?
Ko ta Aivars pasaks a sou zāģ –
Somija pērk tik sagriest un malt gaļ?
Lai viņč griež Latvijs gaļs kombinata,
lai šeiens skuķem tiek prieks uz šo skatites.
Vel ven den
Tu sēd man blaks Toutsnama uz gar beņķ,
tous sāns i silc
un jupķ pedurkn peskaras man.
Tava zups šķīvi es sleps iemet
doktordess gabal
un iztelojas,
ka tu i mans.
Ja mēs iet kopa,
tu aizdekt man pierslamp
un teikt, ka vakara
vel padzers tēj.
Bet es, akurāt,
iet vens.
Es aizskrien pirms teu
un uzrāpjas ceļmals egls gala.
Gaid.
Kad tu iet garam apukša,
vis snieg no zarem
nokrat teu aiz krāks.
Tu nopurin
mic un
pamet skat uz oukš.
Doma, ka tas i putens,
un ussmaid eglem
pa tād jok plēšan.
Vīrs,
kam i gan mīlestips
pret egl,
mīles ar man.
Es proves un proves.
Nekas nebūs gatous
Vecpapiš grāmatploukta vecs ougnoteiceis
starp lapam
preset neaizmirstulit
kur viņč to i atrads
kur viņč to i gribeis likt
un kam parādit
palics
pusrata
viss i palics pusrata
citem jou ar palik pusrata
tu nou venigais
dzīv nekad nou gatou
un cilveks venmer palek pusrata
bet nebēda
nekad jou nesanak
noķert negrozam līdak
un peldetes pilna ezera
Zaļas tants pēdiga vēstul
(uzrakstit uz avīzs „Labie Padomi” malam)
To es i izdomais lidz galam.
Es ņems dīzeļfurgon
un laidises leja no tilt.
Mēs tad sadeg kopa
un nepesārņo Somij.
Bērnek, nenes svecs plastmass bundulišos,
lākturišs a baterijam
(tik vai ta es tos neredzes, un tas i veltig).
Pēnpak lai i urn
(ja pak i a skrūvejam korķ, tad korķ uz pārstrād!).
Rocet man kap a sievspēk un vīrjoud,
(NB! Tik ne gruncundeņ zona!)
a lāpst, kam i kok kāc (pēcak to plīcmalka!),
un bleķ (uz metalpeņemšans punkt!).
„Uz vieglam smiltim” ierodas a riten (šeitan ražot)
un sou cienast (vegan).
Jou ieprekš pasakas.
Atdzejojis Guntars Godiņš
0