Rvīns Varde ir rakstnieks, publicists, raidījuma "Zaļgalvis" vadītājs, putnu vērotājs un visādi citādi interesants tips. Una Rozenbauma ir radošā direktore, režisore, reklāmas un komunikācijas cilvēks, šķietami nebeidzams enerģijas un aizrautības avots. Šī ir viņu saruna – par bailēm, sievietēm un vīriešiem, naudu, kritiku un visu pārējo, kas uz sirds.
Rvīns Varde: Ja tu mani nepazītu, kāds tev būtu priekšstats par mani?
Una Rozenbauma: Es baidītos no tevis.
Rvīns: Kāpēc?
Una: Tāpēc, ka tu esi liels un ar bārdu. Ir aizdomas, ka tu esi kaut kur dienējis un neesi sveikā no turienes iznācis ārā. Kad man bija 16 gadu, man tramvajā piesējās viens vīrietis, kurš bija dienējis Afganistānā. Viņš gribēja mani glābt. Ieraudzīja tramvajā un nolēma kļūt par manu miesassargu. Visu dienu sekoja man, beigās aizgāju uz policiju. Tu izskaties pēc viņa.
Rvīns: Es pats nesaprotu, kāpēc es tā izskatos, es tā negribu.
Una: Tu jau to nenosaki.
Rvīns: Es mēģināju: piemēram, iegādājos apavus, kas nav militāri.
Una: Kā tieši tie nav militāri? Nav līdz celim?
Rvīns: Jā, nav līdz celim! Bet tas nelīdz.
Una: Vēl ir tā lieta: kamēr tevi nepazīst, tu neizsakies ļoti skaidri. Tu neesi cilvēks ar vienkāršu viedokli un vienkāršiem priekšstatiem. Tu diezgan brīvi komentē arī to, ko dara nepazīstami cilvēki. Tas rada iespaidu, ka tu zini vairāk vai domā, ka zini vairāk nekā citi. Ja tevi pazīst, tad ir skaidrs, ka tā nav.
Rvīns: Es taču esmu mīlīgs!
Una: Un, ja tu mani nepazītu un ieraudzītu – ko tu domātu?
Rvīns: Man arī būtu drusku bail. Tāpēc, ka pie tā jāpierod – pie stila. Es nezinu, kā to nosaukt, dominējošā. Domāju, ka daudzi netiek tam pāri, jo viņi nesaprot, ka tā nav agresija, bet maniere.
Una: Mēs abi esam tādi, no kuriem cilvēki baidās.
Rvīns: Tā sanāk, pat mēs paši! Varētu droši vien baidīties arī no "krampja". Tāds veiktspējīgs, ražīgs cilvēks, bet vispār jau sieviete varētu izraisīt izbīli uz neizpratni.
Una: Kāpēc? Tev liekas, ka sievietei nevajadzētu tādai būt?
Rvīns: Domāju, ka tas ir atkarīgs vairāk no vīrieša gaidām pret to sievieti. Vieglāk komunicēt ar sievieti, kura ir pakļāvīga. Vīrietim jābūt nobriedušam, lai to izturētu.
Una: Man ir bijuši vīrieši, kuri pārmetuši, ka neesmu pietiekami sievišķīga.
Rvīns: Lūk! Varbūt viņiem vajag piekrītošo un mātišķo. Un lai slavē.
Una: Bet es jau saku labas lietas. Labas lietas es neslēpju, ja pamanu. Bet es arī neslēpju to, kas man liekas stulbi vai besīgi. Kā tu izvēlies draugus?
Rvīns: Mana kolēģe mēdz teikt, ka draugus neizvēlas. Bet es izvēlos pirmkārt pēc humora.
Una: Man vēl ir labsirdība. Lai gan mēs viens no otra baidītos, es skaidri zinu, ka tu esi ļoti labsirdīgs savā būtībā. Ja draugus tomēr izvēlas, es izvēlos arī cilvēkus, kuri realizējas darbībā, nevis tikai tajā, ka viņi domā, kā citiem vajadzētu kaut ko darīt. Tavā gadījumā kaut vai tā pati putnu vērošana. Darbība, kurā cilvēks ir klātesošs.
Rvīns: Es to pamanīju, filmējoties raidījumā, – cilvēks var darīt, vienalga, ko, bet, ja tas ir aicinājums, viņam deg acis. Vai viņam interesē puķes vai zinātne, nav svarīgi.
Una: Tieši tā! Viņš ir skaists.
Rvīns: Man šī nedēļa sanāca diezgan raupja – no vairākām pusēm uzbruka ar pretenzijām. Es uzrakstīju tekstu, kas izraisīja rezonansi un nebūt ne labāko. Un es neesmu pieradis pie tā, ka atklāti saka – ir stulbi un besīgi. Biju domājis, ka būs vieglāk, bet bija diezgan grūti. Šķiet – droši, kritizējiet, tas uz mani neattiecas. Un te pēkšņi izrādās, ka attiecas gan. Tev taču tā gadās regulāri – ka esi uzmanības centrā?
Una: Negatīvas uzmanības centrā. Tas nav apzināts lēmums.
Rvīns: Man jau arī ne.
Una: Skaidrs! Mana darbība nav saistīta ar provokācijām, bet regulāri nokļūstu situācijās, kad man raksta ziņas, ka es esmu slepkava. Tā bija gadījumā ar vakcinācijas kampaņu. Bet man ļoti patika, ko stāstīja Rēzija Kalniņa par komentāriem internetā: kaut kad viņai bijuši drausmīgi komentāri – un viņa ļoti bēdīga bija zvanījusi tēvam, bet viņš bija viņu nevis mierinājis, bet aizrādījis: "Ko, mēs miskastēs rakņājamies? Nē!" Komentāru lasīšana un rakņāšanās miskastēs ir līdzīgs formāts. Kāpēc tas jādara? Īpaši šajā laikā, kad cilvēki ir superagresīvi un uzvilkti pilnīgi par jebko, un skatās uz visu polarizēti. Es uz to skatos drīzāk ar sapratni par to, ka ir grūti – aiz labas dzīves neviens neko sliktu citam nesaka.
Rvīns: Es saprotu teorētiski. Man kāds uzrakstīja: "Viens mans radinieks uzskatīja, ka par visu var smieties, un tagad viņš ir miris." Tie ir draudi. Un man nav bail no draudiem, jo viņš pēc nedēļas aizmirsīs to visu, bet nepatīkami ir tāpat. Henriks Eliass Zēgners kaut kad man teica, ka viņš izvēlas, par ko pārdzīvos, par ko ne. Tu tā spēj?
Una: Man lielākā daļa radinieku ir miruši, un es nedomāju, ka tāpēc. Arnis Rītups brīnišķīgi teica, ka nevajag likt galvu tur, kur tās sūdīgās lietas. Tajā brīdī, kad biju nolēmusi izstāstīt, ka, manuprāt, 9. maija svinētāji nesvin okupācijas faktu, bet to, ka viņu vecvecāki atbrīvoja Latviju un pasauli no Hitlera, tad es dabūju tādu šitstormu! Braucu ar laivu kopā ar bērniem pa kanālu, un telefons bija nolikts nost. Izņēmu, lai nobildētu bērnus, un pēkšņi saprotu, ka tas ir pilns ar nenormāliem apvainojumiem – es esmu kļuvusi par komunisti. Bet es mēģināju tam visam pieiet no cilvēciskās puses un saprast, ko viņi svin. Skaidrs, ka cilvēki nemēģina pierādīt, ka viņi ir pārāki vai ļauni. Bet to, kā mēs uz to skatāmies, gan mēs izvēlamies. No vienas puses, skaidrs, ka tā diena vai divas, vai trīs, kad tevi visi apsaukā, ir nepatīkamas, bet esmu atradusi veidu, kā tas neskar. Ka tas nav par mani, tas ir par viņiem.
Rvīns: Vajag vienkārši pagaidīt, lai dusmas pāriet, jo tās var izraisīt jebkas, tikai sagadīšanās pēc tagad tu esi dusmu objekts.
Una: Vienīgais, ko nedrīkst darīt – atbildēt. Un skaidrs, ka nevar arī vispār neatbildēt, jo tad viņi sāk ārdīties. Es secināju, ka brīnišķīgs formāts ir: paldies par viedokli.
Rvīns: Bet, arī palasot komentārus, tu redzi, ka tie ir pašpietiekami – tavs viedoklis tur nemaz neprasās. Vēl viena lieta, par ko es domāju – vairāki cilvēki man jautāja: vai tad es nezināju, ka var uzrauties? Man šķiet, ka to nav iespējams paredzēt. Nevar prasīt atbildību no autora, jo nevar paredzēt – tu vari izteikties pilnīgi neitrāli par jebko un kādam tāpat no tā sabojāsies nervi.
Una: Cilvēki nespēj eksistēt haosā. Tagad notiek lielas pārmaiņas – viņi pret to cīnās un meklē vainīgo. Ir brīnišķīgs stāsts par Melno Pēteri. Pilsētā notiek nelaimes, un viņi vienmēr izdomā, ka visur vainīgs ir Melnais Pēteris. Viss beidzas ar to, ka viņi Melno Pēteri sadedzina un paliek vieglāk.
Rvīns: Es ceru.
Una: Bet pēc kāda laika viņi saprata, ka pie vainas nebija Melnais Pēteris, jo nelaimes turpinājās. Un viņi to atrisināja tā, ka sāka veidot Melno Pēteri no salmiem un dedzināja nost. Varbūt mums jāievieš šāda tradīcija. Man liekas, ka tā ir nenobrieduša prāta pazīme – ja tu meklē vainīgo ārpus sevis. Kādu, kurš par to atbildīgs. Visas tās sazvērestības teorijas. Tev ir sajūta, ka ārpus tevis kāds ir gudrāks un spējīgs visu kontrolēt un ietekmēt, kas vispār nav taisnība. Un potenciāli – tas ir tas vainīgais.
Rvīns: Bet tu saki, ka jāmeklē sevī?
Una: Protams! Ja esmu nelaimīga, es nevaru vainot tajā citus. Es varu vienīgi sevī meklēt vainu.
Rvīns: Kā nevari? Es domāju, ka Melnais Pēteris teiktu, ka citi vainīgi, nevis viņš pats.
Una: Viņš bija upuris šajā situācijā. Atceries, kāda bija situācija, kad mums apkārt esošā domājošā sabiedrība iestājās pret dzīvnieku izmantošanu cirkā? Man kopš bērnības ļoti patīk cirks, likās – huļi nevar dzīvnieki un cirks pastāvēt kopā? Likās, ka man var būt tāds viedoklis. Un pēkšņi man vairs nebija draugu, visi no manis novērsās. Jo viņi nevis mēģināja saprast, kāpēc es tā domāju, bet tas vienkārši vairs nebija pareizi. Mēs visu laiku dzīvojam nevis tādā īsti demokrātiskā sabiedrībā, kurā varam diskutēt par lietām – daži ēd gaļu, daži neēd, dažiem patīk dzīvnieki cirkā, citiem nepatīk –, bet mums nav tādas iespējas, ir viena pareizība. Ja tu atšķelies, automātiski kļūsti par ienaidnieku.
Rvīns: Man nepatīk tribālisms, tā to tagad sauc. Kad viens cilvēks kaut ko pasaka pa vidu un skaidrs, ka viņš pat nav pret mums un nav arī idiots, piemēram: "Es gribētu diskusiju par šo." Tad nekavējoties ir reakcija: "Paga, mēs jau par šo vienojāmies!" Tas tā arī skan. Un reizēm viņu marginalizē. Man tas ļoti nepatīk, bet es nezinu, kā ar to tikt galā. Es tikko šifrēju diskusiju par vardarbību pret sievietēm, un pavērās vairākas perspektīvas, par kurām nebiju domājis. Proti, ka šī situācija vienmēr būs nesmuka, lai kā arī tā atrisinātos. Un kāds vienmēr teiks, ka bija jārisina citādi, ka ar viņu tā nekad nenotiks. Sēdi taču klusu un priecājies, ka tev tā nekad nav gadījies! It kā jau viņš vienkārši izsaka viedokli. Tomēr esam tādā punktā, ka atpakaļceļa nav – mums jāņem vērā visi! Interesēties par visu, super empātiski visu absorbēt un izglītoties bezgalīgi.
Una: Es nedomāju, ka tas ir iespējams. Cilvēkam jāļauj būt sev pašam! Un par tiem viedokļiem: no vienas puses, tā ir laba ziņa Latvijas kontekstā – cilvēki sākuši izteikties. Diemžēl viņi nesaka, kas viņiem patīk, bet tikai besī. No otras puses, ļoti bīstams ir arī "vajadzēja jau", "labāk būtu". Cilvēks kaut ko ir izdomājis vai izdarījis, bet to nonivelē līdz tam, ka nav pietiekami labi. Tas ir demotivējoši cilvēkiem, kas kaut ko mēģina darīt un mainīt. Man ir daži draugi, kuriem arī piemīt šī īpašība. Un es pēdējā laikā esmu sākusi pierakstīt, cik bieži viņi to saka. Kad pasaka desmito reizi, tad es drīkstu teikt – vai nebūtu gana? Es ļoti, ļoti reti kādam piedāvāju, kā būtu bijis labāk, jo zinu, cik grūti ir kaut ko paņemt un izdarīt no līdzenas vietas. Tev drīkstētu būt tiesības aizrādīt citam caur to, ka pats esi mēģinājis un darījis citādi. Tas pats ar vardarbību – ja tas ar tevi ir noticis un tu esi spējis to atrisināt, lūdzu, izsaki savu viedokli. Bet, ja tu no dīvāna pozīcijas simulē to situāciju – kurā brīdī tev tiešām ir tik plaša galva, lai varētu iztēloties situāciju? Tu nezini aspektus. Tāpēc tas, ka viņi pamodušies, ir apsveicami, bet tas, ka viņi runā sūdu – hujova.
Rvīns: Man diezgan reti kāds pasaka paldies par tekstu un vienmēr ar piebildi, ka "gan jau daudzi jums to saka".
Una: Liekas, ka labo cilvēks pats zina. Ja viņš izdara kaut ko neprecīzu, to gan viņam vajag pateikt. No kurienes tas?
Rvīns: Tāpēc es diezgan ātri sasniedzu punktu, kurā internets šķiet diezgan toksiska vide.
Una: Atšķirībā no tevis, es esmu tviterī, tur regulāri notiek nelielas vai lielākas linča tiesas, skaidrošanās. Ir cilvēki, kuri pieslēdzas savai tēmai, kas ir loģiski. Mani uztrauc, kas notiek kino vai bērnu jautājumā, kultūras dzīvē. Un tad ir cilvēki, kuriem ir viedoklis par visu, viņi cepas par visu. Man liekas – get a life! Tāda sajūta, ka tās emocijas, ko viņi nevar dzīvē realizēt, tur sublimē. Un rada karus.
Rvīns: Bet, uz tevi raugoties, man un ne tikai man rodas jautājums – kā tu vispār to visu vari? Vai tu pazīsti daudzus, kas būtu šajā ziņā tev līdzīgi?
Una: Tas ir labs jautājums. Neesmu par to domājusi. Mamma man teica: "Zini visus tos cilvēkus, kuriem ir maz spēka?" "Zinu." "Tas, kas viņiem palika pāri, tas tika tev." Jo man tiešām ir vairāk spēka nekā citiem, es nezinu iemeslu. Bet es zinu, ka mani iejūsmina neatrisināmas situācijas. Es ļoti labi funkcionēju haosā. Ir situācija, kurā tu saki: kas tas vispār ir? To nevar izdarīt! Es uzreiz berzēju rokas.
Rvīns: Lasīju interviju ar Viņķeli, kur viņa teica, ka patīk augsta stresa situācijas. Man gan ne!
Una: Bet es nelaižu sev klāt stresu! Tas man netiek klāt. Un nevis tāpēc, ka esmu stipra, bet esmu iemācījusies to kontrolēt. Man vienkārši patīk sarežģīti uzdevumi. To nekad nepaliek mazāk, it īpaši šobrīd.
Rvīns: Vai tev ir bijis tā, ka saskaries ar kaut kādu situāciju un saki sev – nu, viss, es šo nevaru?
Una: Strādājot ar "Rīgas Laiku".
Rvīns: Piemēram, es nopirku pulksteni. Tas pienāca pakomātā, es nospiedu podziņu, atvērās durtiņas. Un es saprotu, ka kaste ir identiska caurumam, nav šķirbas pirkstiem. Un es mēģinu to dabūt ārā, bet kaste stumjas tālāk un tālāk un man nav iespējas to satvert. Stāvu, skatos. Man jau tā ir neatrisināma situācija – es pat padomāju: varbūt to pulksteni nemaz nevajag.
Una: Nav lemts.
Rvīns: Bet man ir pozitīva opcija – es varu uzrakstīt par to stāstu! Tā es funkcionēju.
Una: Par sevi es zinu – jo vairāk daru, jo vairāk varu izdarīt. Bet ar savu intensitāti es dažkārt nogalinu apkārtējos. Ko lai ar mani iesāk cilvēki, kam ļoti patīk miers? Nav skaidrs. Bet, kad tu atrisini vienu lietu, ar to pašu draivu var izdarīt vēl vairāk, jo ir gandarījums, kas tevi notur pavisam citā stāvoklī. Ja man ir viens vai divi projekti, es skatos seriālus un lasu grāmatas. Bet, ja projekti ir septiņi, tad viss ir labi!
Rvīns: Ja man piedāvā interesantu projektu un prasa, cik es par to gribu saņemt, man pat ir vienalga. Nu, nevis vienalga, jo rēķini arī jāmaksā, bet vienalga, jo interesanti! Es negribētu kaut ko darīt tikai naudas dēļ.
Una: Man liekas, ka naudai patīk, ka tu to iegūsti ar baudu. Piemēram, tu zini, ka ir lielais projekts, kas nepatīk, tu piespied sevi pie tā strādāt un sapelnīt naudu – tu esi nelaimīgs cilvēks. To naudu es notriecu. Savukārt, mazs projekts, kurā esmu nojājusies pusotru mēnesi, bet man ir nenormāls gandarījums – Poluņins teica, ka vajag strādāt tikai ar tādiem cilvēkiem, kurus gribas apķert, un darīt lietas, no kurām iekšā nodžinkst. Tā es izvēlos projektus. Tāpēc arī ir vairāk spēka tos darīt. Prieku par naudu nevar nopirkt. Es atvainojos par banalitāti.
Rvīns: Zem viena raksta par mani bija komentārs: "Kā viņš pelna?" Un es padomāju, ka kaut kas nav lāga, ja tevi interesē, cik kurš pelna.
Una: Tie ir cilvēki, kurus neinteresē pieredze. Viena no lietām, kas mani fascinē visvairāk, ir darbs ar cilvēkiem. Tu atrodi arvien jaunus, un viņiem ir jauni skatpunkti, tas ir tik brīnišķīgi! Mani neinteresē mantas. Kad bija pārejas posms no mana mīļā komunisma uz kapitālismu, kas man arī tīri labi patīk, ārzemju radi sūtīja bukletus ar mantām. Acīmredzot domājot, ka mēs sapratīsim, ka tās var pasūtīt. Man likās, ka viņi sūta tādēļ, lai redzam – viņiem labāk iet. Man patīk lietas, bet tās nekādā gadījumā nedzen uz priekšu.
Rvīns: Mūža gaitā esmu pārvācies, šķiet, 27 reizes, tas arī varētu definēt attieksmi pret mantām.
Una: Es ap 40 reizēm. Un katru reizi pārvācos uz vietu, kas man liekas interesantāka. Vai skaistāka. Vai neparastā vietā. Tas patur prātu kustībā. Nevis: "Šī ir mana ala, un es no tās nekad neiziešu." Piemēram, es redzu blakus mājā smukāku dzīvokli par to pašu naudu, nu, kā es nepārvākšos?! Kā tieši?! Tu gribētu pastāvīgas mājas?
Rvīns: Es zinu, ka praktiskā ziņā ļoti ātri nonāktu pie pakomāta. Tad tecēs jumts.
Una: Uzvilkšu cepuri.
Rvīns: Stāstu uzrakstīšu! Bet es neesmu tam paredzēts.
Una: Ja tu esi ceļojumā, cik ātri tu sāc to vietu, kurā tu paliec, viesnīcu vai telti, saukt par mājām?
Rvīns: Tās ir četras dienas.
Una: Man uzreiz! Es izkāpju no lidmašīnas un saku: "Tagad brauksim mājās!"
Rvīns: Esmu nedēļu dzīvojis mežā teltī. Un, kad pienāk rīts, kad tev jādodas prom, tu rullē telti, apakšā ir izgulēta, sausa zāle, kaut kādi kukaiņi piezīdušies klāt, gliemeži, un tu saproti, ka arī tu pats esi mājas, un tu sajūti smeldzi.
Una: Tad, kad Parīzē metu atslēgas kastē "Airbnb" dzīvoklim, man drusku bija kamols kaklā. Visu laiku tas ir bijis tavs izejas punkts – šī ir mana kafejnīca, šis ir mans veikals, tas notiek nenormāli ātri. Un tad mēs šķiramies, žēl.
Rvīns: Nezinu, kāpēc, bet pēdējā laikā ļoti daudz domāju par to, ka ir labi. Šī šķiršanās sajūta, kuru apzinos, pastiprina baudas momentu. Vienalga būs jāšķiras. No dzīvokļa vai no šī laika, šī vecuma, šīm sajūtām – nedefinējama buķete. Es katru dienu pamanu un domāju: cik labi! Viss ir labi. Cik skaisti!
Una: Man tas pats. Tieši tur tu dabū dzīves garšu, kad saproti, ka šis nav uz palikšanu. Viss mainās, un var notikt jebkas. Pēdējais laiks to apstiprina – kurš to varēja paredzēt? Kurš tagad tic horoskopiem, kas neko no šī neparedzēja? Es laikam neesmu bijusi laimīgāka un pieļauju, ka tas ir tā haosa dēļ, kurā brīvi eksistēju. Man tā ir ērti. Es nesaprotu sakārtoto lietu pasauli, jo tā ir diršana. Tavuprāt, vai dzīvi drīkst paspilgtināt?
Rvīns: Noteikti jā. Bija tāds akcionists Ničs, un viņš pateica, ka intensificē dzīvi. Un man tas likās ļoti saprotami – es arī intensificēju. Skatos kaut kādu ārprātu un pēc tam saprotu, ka ir labi. Es pētu sevi, savu prātu, es pētu apkārtējos cilvēkus. Piemēram, nopirku pulksteni, bet nenoregulēju pareizu laiku. Un es to arī nedarīšu, viņam te visādas podziņas: viena iededzina gaismiņu, otra pīkst, ja nospiež.
Una: Tu domā, ka tā pīkstēšana domāta tikai tam, lai pīkst?
Rvīns: Tas nav svarīgi! Un vēl man ir telefona vāciņš ar vardēm, kuras var spaidīt!
Kā tev šķiet, vai monogāmija eksistē?
Una: Noteiktās attiecībās un noteiktā dzīves posmā – noteikti. Kādreiz esmu krāpusi – tas noteikti nav tas, kas padara tevi laimīgāku vai attīsta. Tas atņem labajām lietām tīrību. Es neredzu, kā atvērtās attiecības palīdz mīlestībai.
Rvīns: Vienkārši vajag vienoties, lai abiem sader skatījums.
Una: Bet cilvēki dzīves laikā mainās – attopies, ka jūs neesat vienā domāšanas telpā. Ideāli un mērķi ir citi.
Rvīns: Tev tā ir bijis?
Una: Protams! Bet es arī nezinu, vai esmu domāta attiecībām. Man ļoti patīk būt ar kādu kopā, bet es neatbilstu priekšstatam par to, kādai jābūt sievietei. Par spīti tam, ka es labi gatavoju, man patīk viesi un mājas un esmu mamma četriem bērniem. Būt ar kādu kopā nozīmē dalīt to universu, kuru esmu uzbūvējusi – mistiskā, nesaprotamā veidā tas funkcionē. Un tad man jālaiž iekšā cilvēks, kurš grib tajā iekļauties. Bet kuram patīk iekļauties citu universā? Ja viņam nav pašam sava, tad tāds cilvēks man diez vai ir interesants.
Rvīns: Vai tu ātri izdari secinājumus par cilvēku?
Una: Tā ir mana sliktā īpašība, tas ir hujova. Bet esmu daudz strādājusi kafejnīcās par oficianti. Mums bija tāda spēle: ko viņš ņems? Tu vari pateikt, ko viņš ņems. Tu redzi: ja atnāk kultūrgrūpija, kas ir tuvu stipendijas dienai, būs zupa un alus. Vai arī – tikai zupa, ja stipendijas diena tālu. Arī pēc tā, kā cilvēks izturas pret apkalpojošo personālu, var pateikt ļoti daudz. Man deva dzeramnaudu par to, ka es cilvēkus nedaudz tā kā nodirsu. Tu pasaki pāris frāzes un dabū lielāku dzeramnaudu. Protams, ja tu redzi kaut kādu sausiņu, tad nesaki neko, jo tu negribi turpat mirt. Bet vispār – mani nedefinē tas, ka es kādam patīku vai ne.
Rvīns: Ar ko tu iekšēji cīnies?
Una: Ar gļēvumu. Ar ko citu? Ar to, ka "ko tad es, es jau neko", "būs grūti". Un tu saki sev: tagad tu saņemsies un tagad tu to darīsi. Es zinu, ka būs grūti. Bet reizēm drīzāk gribas ieritināties un iedzert tēju, palasīt.
Rvīns: Tomēr.
Una: Protams. Es taču esmu cilvēks. Vai arī tu domā, ka es esmu traktors?
Rvīns: Nē, traktors noteikti nav tas, kas man ienāk prātā, kad skatos uz tevi.
Una: Vienīgajā reizē, kad satiku savu tēvu, viņš izlikās, ka neesmu viņa meita, un es sapratu, ka tas ir gļēvs cilvēks un es esmu viņa meita. Tātad arī manī ir šis gļēvums. Tam es neļaušu attīstīties. Visvairāk mani biedē vienaldzība pret to, kā jūtas citi cilvēki. Ja tu skaties uz cilvēku, kuram ir slikti, un tev ir vienalga, tad tā laikam ir slimība – to es nevaru saprast.
Rvīns: Es reizēm uzduros tiem pamestajiem, slimajiem kaķēniem internetā, un mani tas kaut kā tik ļoti nepaņem. Es saprotu, ka būs arī tā!
Una: Tas ir dzīves cikls. Skaidrs, ka ir cilvēki, kuri grib glābt kaķus, ir cilvēki, kuri grib glābt gejus vai mentāli slimos – katram kaut kas cits. Un vēl ir cilvēki, kuri negrib glābt nevienu, dzīvo nost, tomēr ir empātiski un interesējas par apkārtējiem cilvēkiem. Bet, kad tev galvenais esi tu pats vai tas, ko tu radi, tas laikam saucas egoisms vai ignorance. Ka tu nolem, ka tas viss neattiecas uz tevi un tu dzīvo savā universā. Lai gan mēs ar tevi arī dzīvojam katrs savā universā, bet mums nav vienalga par to, kas notiek ārpusē.
Rvīns: Diemžēl nav.
Una: Vai par laimi.
Rvīns: Nesen skatījos reportāžu par vienu vīrieti, kurš pa īstam dzīvo mežā. Un viņi tur atrada mednieku, kas ar to vīrieti ik pa brīdim komunicē. Un tas vīrietis prasa medniekam, kas pasaulē notiek, taču, kad mednieks sāk stāstīt, atbild: "Ai, mani tas neinteresē." Viņam ir ritenis, ar ko uzlādēt radio, minoties divas stundas dienā. Tas noteikti nebūtu mans dzīves ideāls, man patīk cilvēki, bet vienlaikus – besī.
Una: Man interesē cilvēki. Visvairāk tas brīdis, kad pirmo reizi nokļūstu pie viņiem ciemos. Tuvākais līmenis. Es vienmēr daudzas reizes eju uz tualeti, jo apskatos, kas viņiem ir skapīšos. Nedomāju, ka skatos uz to kā antropologs, bet man patīk iepazīties un sarunāties. Un reizēm mans iepazīšanās stils nav pārāk aicinošs, bet caur provokāciju es viņus iepazīstu vēl labāk. Un viņi ir arī fakin iedvesmojoši.
Rvīns: Mēs nesen filmējām Tomu Brici, un viņa dzīvoklī uz darba kabinetu bija jāiet cauri vannas istabai. Es arī iemetu aci – kas viņam tur stāv? Un tur bija tāds pamatkomplekts kā cilvēkam, kurš ceļo. Bet tas pats attiecās arī uz citām lietām dzīvoklī – trauku nebija, tātad gandrīz neēd, grāmatas "Latvieši ir visur" un "Lielā sēņu enciklopēdija". Un viņš bija noguris no visa. Kad iznācām no mājas, viņš nokrita uz ledus un pateica: "Es pats tikko televīzijā teicu, ka ir slidens, lai cilvēki uzmanās."
Una: Mēs tikko atbraucām no Parīzes, un visi stāsta, ko viņi tur ir redzējuši, bet es stāstīju, ka es vannasistabā nokritu un man ir zila pakaļa. Kad tu paslīdi un nokrīti – tas satricinājums ir pilnīga bērnības sajūta. Mēs taču visu laiku acīmredzot gāzāmies. Adrenalīns, kas tur rodas, ir riktīgi bērnišķīgs. Stulbs. Nokriti, sasities, bet man tas tiešām bija notikums. Man ir 42 gadi – šķiet, ka es jau kontrolēju ķermeni, bet pēkšņi no kritiena ir tik labi! Tu pārstāj būt vienā horizontālē, bet kāp pāri sētām vai ej tur, kur nedrīkst. Arī cilvēka reakcija kritiena gadījumā daudz par viņu pasaka. Ir cilvēki, kurus apšļāc mašīna, un viņi rēc. Un ir cilvēki, kuri žēlo drēbes. Vai – sāk līt, un ir tādi cilvēki, kuri turpina iet un smejas. Un ir daļa, kas stāv zem jumta un viebjas.
Rvīns: Man laikam drīzāk nepatīk.
Una: Tomēr tu ej dabā, kamēr es braucu ar taksi. Ko dara mani bērni, kad laukos līst? Skrien ārā! Viņi baidās no zibens un pērkona, bet skrien ārā. Viss ir citādi, ir interesanti. To es joprojām mācos no bērniem – priecāties par figņu. Vai tāpat – ēst gatavošana. Tu iedod katram no viņiem uzdevumu, un viņi to dara ar tādu entuziasmu. "Es griežu gurķi!" Tā arī vajag.
Rvīns: Ko tu vēl esi iemācījusies no bērniem?
Una: Es esmu iemācījusies aizmigt jebkur un jebkurā brīdī. Kad es varu aizmigt, aizmiegu acumirklī! Tā ir dāvana. Kad parādās pirmais bērns, tava pasaule sabrūk. Jo tu esi pieradis darboties tā, lai ir komfortabli. Tagad es paēdīšu, tagad drusku atpūtīšos, tagad aiziešu uz tualeti, tagad piezvanīšu. Kad tev ir mazs bērns, kurš ir mīlīgs, jo tavējais, bet reāli – kurkulis, viņš ir tas, kas nosaka tavu dienas kārtību. Pēc tam tas kļūst vieglāk. Kad tev ir ceturtais bērns, tu saproti, ka viņam nekas slikts nenotiks, tu tāpat vari ieiet dušā, paēst. Pirmais bērns sagrauj tavu egocentrismu. Tas iemāca neskatīties nopietni uz pasauli, jo nav jēgas plāniem. Ja tev ir bērns, kurš jāved uz bērnudārzu, bet viņš neģērbjas, tad paiet kaut kāds brīdis un tu saproti, ka jāvelk kombinezons pāri pidžamai un jābrauc. Tur vairs nav, "kā tam jābūt", tu rīkojies ar situāciju, kāda tā, ir nevis ar tādu, kādu tu esi to iztēlojies. Kad man piedzima pirmais bērns, es nolēmu, ka kļūšu par pieaugušo. Es nopirku pieaugušo drēbes un sāku dzīvot pieaugušo dzīvi – darīt visu tā, kā tam jābūt. No tā es nenormāli noguru un biju vienkārši ārprātīgi nelaimīga, jo gribēju, lai viss ir pareizi, bet tas nestrādā – nevienam no tā nav labi. Un, kad piedzima Stefans, es sapratu, ka nekad tā vairs nedarīšu. Vilkšu savas dīvainās kleitas uz poliklīniku, teikšu to, ko es domāju. Jo bija viens posms, kad biju sevi izslēgusi ārā. Bet tie ir māņi. Es esmu tāda mamma, kāda esmu.
Rvīns: Tas droši vien ir veselīgi arī attiecībā uz bērnu nākotni.
Una: Tāpēc man patīk franču pedagoģija, jo viņi nevienā brīdī neuztver bērnu kā pasaules centru. Viņi saglabā sevi, un tas ir nenormāli svarīgi. Nevis pielāgo visu savu dzīvi bērnam – "visa mūsu māja ir bērnistaba", bet bērnam ir viņa vieta, viņš iet gulēt konkrētā laikā, jo mēs gribam pabūt arī ar sevi. Esmu strādājusi pie mammas bērnudārzā un esmu redzējusi cilvēkus, kuri izvēlas nedzīvot savu dzīvi, bet noslēpties aiz bērniem. Viņi lieto "mēs", kad runā par bērnu vajadzībām. Un mana mamma vienmēr teica: "Jums vajag uz tualeti? Tiešām? Cik interesanti! Kāpēc jūs man to sakāt?" Tu nedrīksti tā darīt, tu pazaudē sevi. Jo tu nodari pāri gan bērnam, gan sev, un jūs kopā kļūstat par neatdalāmu, daudzgalvainu vienību, kur neviens nav vainīgs. Vajag viņus mīlēt, bet prast nodalīt no sevis. Tiesa, tas ne vienmēr izdodas.
Rvīns: Tev arī neizdodas?
Una: Man izdodas, tāpēc ka man viņu ir daudz. Ko es citādi varētu izdarīt? Vispār neko.
Rvīns: Labi, mamma. Ja tev vajadzētu sevi raksturot trijos vārdos, kādi tie būtu?
Una: Kafejnīca, grāmata, smiekli. Un tu?
Rvīns: Liels, jocīgs un atkarīgs no pārsteigumiem.
Una: Pieci vārdi.
Rvīns: Sorry.
2