* * *
Man iekšā ir grāmata, un es to uzrakstīšu. Izvilkšu pa muti kā norītu diegu. Tur būs jūsu riebīgie bērnudārzu rīti un pirmie skūpsti, bet pa vidu – baravikas. Sakārojās, redz, kvēlot kā kļavai, bet pastāvi salnā plika! Divsimt mirkļu, divsimt dzejoļu lejup pa trasi.
Tur būs hlorētais baseina tirkīzs, bet būs arī pieneņu pulkstenīši. Tur būs draugi un kalni, un mākoņi, un geji un katoļi, izveidošu kā zīļu cilvēciņus. Kā zemenītes vēršu uz smilgas. Un lēkās mirkļi kā mazi minči, itin kā man ietu labi, itin kā nesāpētu.
Un tad tur būs visādas štelles, ko es tagad vēl īsti nesaprotu, spēlītes vai lellītes, ko paspaidīt, un uzaudīsies sapņu sociālie tīkli, kuros paklaiņot. Bet pagriezienos es piebremzēšu.
Ēdiet, es jums salikšu rindās kā ķirbjus jūsu bastotās stundas, pirmās svarīgās sarunas, pēdējās derības, analīžu atbildes, aizlīmētās vietas jautājumu kladēs. Visus jūsu naksnīgos ierakstus, sarakstus, kuros meklējat savu vārdu – cienājieties, ņemiet par labu.
Lasiet pa ceļam savos autobusos, grauziet zem egles, baudiet bēniņos ar kukurūzas nūjiņām lietainās dienās, uzvelciet halātu un lasiet. Kodiet viesnīcu numuriņos, sūciet svešu pilsētu ielās; vai dzirdat, es jums būšu tā kļava!
Sarunāts, jūs varēsiet manī iekāpt un zarā sēdēt, jūs pat varēsiet peldēt. Nirstiet, kļūstiet par čempioniem, tikai vainadziņu gan es pati sakošļāšu.
* * *
Mēs vēl jauni mēs vēl jauni
Sārti mūsu rīti
Ķeburaini gabaliņi
Vējā pakaisīti
Mūsu ceļi apjukuši
Ģīmji putējuši
Mūsu bērni nošņurkuši
Kaut kur aizskrējuši
Maigas maigas mūsu rokas
Ķeras izmisīgi
Mūsu durvju kods ir salauzts
Ienāc kas vien gribi
Kailas kailas mūsu galvas
Mūsu mutes kāras
Mūsu acis samulsušas
Mūsu sirdis bāras
Saindēti kumosiņi
Zīdpapīrā tīti
Mēs joprojām esam jauni
Mums vēl sārti rīti
Tomēr kaut kas nav kārtībā
Atvasaras svētdiena silta
Viņi piestātnē blakus stāv
Promenāde un zivju tirgus
Tomēr kaut kas nav kārtībā
Lapas līgani krīt no kokiem
Krāsaini baloni paceļas
Ļaudis visapkārt smaida un čalo
Tomēr kaut kas nav kārtībā
Viņš ir stiprs pleci ir plati
Krekls labi tam izskatās
Viņa ir daiļa un laikam grūta
Tomēr kaut kas nav kārtībā
Varbūt nelaime balonu pušķī
Varbūt zem baznīcas kupola
Varbūt vienam no viņiem ir smagi
Kas gan ar viņiem nav kārtībā
Varbūt viņai vēders par šķību
Viņam cepure neturas
Varbūt laipa ir sliktā leņķī
Kaut kas tai visā nav kārtībā
Pavisam maigi šūpojas laipa
Rokas vieglītēm saskaras
Es viņus radīju
Bet es nezinu
Kas ar viņiem nav kārtībā
* * *
ar draudzenēm slidojām, upe aizsalusi, jauna cilvēka memuāri, nodzeltējuši aizkari; man ir brīvlaiks, aukstas ciskas un tase tējas, tikai tevis te nav un nebūs
nebūs vēl septiņpadsmit gadus, tu tālajā ciemā zosis gani, tu tālās pilsētas pievārtē vītolā ierāpies
tevis neredzēju, mazo īkšķīti, būdā uz sola, lupatās vīkšķītu; ne, kad uzvilksi pirmo dūmu aiz miesta smalkākās skolas šķūņa, nedz rūtiņu burtnīcai lapas plēšam
tevis neredzēšu
un tu mani arī, daiļu meitu, ābeļu dārzā vēl neredzēji, neredzēji uz barokālā balkona, neredzēji baskāji rudenī laukā, ne kņazes cepurē slidotavā; es aiz aizkariem spogulī skatos, un tā vismaz septiņpadsmit gadus
tava vecāmāte gaišzilas zeķītes ada
* * *
Lai skan melodija par norītiem vārdiem, par neuzdzertu glāzi, par vaicāji klusi, cik pulkstens. Par to, kā tu mani iesāņus uzlūko pēc gariem gadiem, par to, kā kustas mākoņi rudenī un cik krasta ainava skaidra.
Mēs taustām cits citu caur plīvuru. Nesaplūst jēdzieni, nesedzas redzējumi, vārdi nozīmi iegūst bez tulkojuma. Kā bērns mācās valodu dzīvodams. Un satikāties jau sirmi. Iekrituši salmos, mēs raugāmies debesīs un runājam katrs ko savu.
Rādīt viens otram mākoņus, mēnesi, zvaigznes, lai kādudien pateiktu to, kas jāpasaka patiešām. Bez tulkojuma. Apgūt viens otru, cits citu, pa jaunam, pa dzidram. Paliec mana. Kā bērns mācās valodas. Valodas, kuras nepārklājas.
* * *
Kad es, naktī pārnākusi,
pieeju viņai sakārtot segu,
reizēm viņa klusējot
maigi glāsta man seju.
Viņa nesaka, ka es smirdu,
un neprasa, kur es biju,
tikai glāsta manu seju
maziem pirkstiņiem.
* * *
kad likstu līmenis sasniedzis galdu virsmas
bēdas brauc pa biroju laivā un dzied:
sumināti
mēs esam klāt
jūsu vecās bēdas jaunās skaņās
jūsu jaunās bēdas saņemiet mūs
labvakar mēs esam vilka dejas
budēļu bēdas sīksprogains kažociņš
kupliem volāniem sniegpārsliņu bēdas
premenstruālais trešdienas gruzons
heijā mēs esam dūšīgas gaudas
rehabilitētas bērnības traumas
pieņemiet mūs
uzklausiet
mums ir milzīga komandas atbildība
spoža asmens iniciatīva
mēs ģenerēsim kā dzirnavu rats
iekarosim sirdis acīm kvēlošām
karogotām procesijām
fantastiskām zilskābes oktāvām
mēs esam bezcerības laika dzerstiņi
mēs esam visforšākie grautiņi
mēs pusdienās ēdīsim atmiņu kompotu
un pērnās sēnes
irdamās uz savu apsolīto zemi
uz mūsu
uz bēdu ieleju
* * *
K.
Es, tātad, reiz biju mamzele, kas nātres rokdarbiem audzē;
tu nāci no tiem, kas šitādas lolo un saudzē,
no brāļiem, kas paņēma segu aiz visiem vienpadsmit stūriem,
kas pacēla mani un aiznesa
kopā ar veco vainu pār mutuļojošu jūru;
kas pateica – viss būs labi, tu tikai, bumbulīt, raksti,
raksti zaļu vai sarkanu, raksti tā, lai var saprast;
es centos kā mācēdama, man visādi gāja,
reizēm es noraudāju un istabu appludināju,
un samudžināju velkus un nosvilināju dziju,
un sajaucu zaļos un sarkanos, tomēr es izrakstīju
rakstus lielus un rupjus kā traktoru protektorus
uz smago zābaku zolēm, kuros es dūšīgi kūlos
cauri purviem, pār klintīm,
caur miglas vāliem un miegu, pa kūlu un senajām zintīm,
jo meklēju burvju sniegu,
gribēju sadziedēt tulznas un alku ziemeļu gaismas,
es pārklunkurēju pār kalniem un dabūju tādu paisumu,
ka knapi turējos kājās;
kad aizsteberēju pie tevis, tu uguni iekurināji
mīļajās mijkrēšļa mājās;
vispirms mēs izdzērām skumjo,
pēc tam mēs izdzērām skarbo,
es ilgi paliku ciemos,
pa starpām mēs uzpīpējām čabošo veco dumjo,
es neaizgāju uz darbu,
un tad jau pienāca ziema,
tu pamāji man ar spārnu;
tā nu es atgriezos pilī, tad es jau liela biju,
es klusi nokāpu ķēķī un brūklenes izvārīju;
vēl nezinu, kādā krāsā es izrakstīšu ko jaunu,
bet apsoli, lūdzu, ka varēšu būt tava māsa
vēl nākamo pavasari,
ka sēdēsi meža malā un runāsi atkal ar mani
par grāmatām, slimībām, kaunu.
0