Pagājušajā nedēļā klajā nāca Ingas Gailes dzejoļu krājums "Migla". Pirms pieciem gadiem viņai iznāca dzejas grāmata "Kūku Marija", toreiz Inga gaidīja pasaulē nākam savu meitu, bet par krājumu saņēma 2007. gada Dzejas dienu balvu. "Migla" ir dzeja, ko viņa sarakstīja pēc meitas dzimšanas, tāpēc arī intervijā centāmies noskaidrot – kas ir mainījies?
"Kūku Marija ir daudz meitenīgāka. Ja runā par Kūku Marijas tēlu, tad tas ir par tām beibēm, kas iet uz Dailes teātra kafejnīcu astoņos no rīta, sliežu licējas ar oranžām vestēm dzer simts gramu brendija, bet viņām ir uzkrāsoti vaigi, ir krellītes, viņas ir sapucējušās, tomēr jau dzērušas. Tādas sapucējušās borzas. Tā ir Kūku Marija. Un es tur stāvu viņai blakus, dzeru droši vien kafiju, jo tajā laikā pamaz ēdu un skatos uz viņām tikai no malas. Tagad vairs neskatos no malas, es zinu, ka dzīve tāda ir, ka tas nav no malas: "Ārprāts, kā viņas dzer to brendiju, tomēr ir tādas sievišķīgas. Cik viņas ir skaistas, cik tas borzums ir skaists, cik tas sāpīgums no malas ir skaists. "Miglā" tā nav, nē.
Bērns atnes visu. Man viņš atnesa ticības atgriešanos. Pat nevis kristīgas ticības, bet ticību dzīvei, taču arī Dievam un brīnumam. Tas, ka piedzimst dzīvība, ir tik nesaprotami, man racionāli neizskaidrojami. Tu pamosties un esi pilns ar pateicību, un viss. Reāli dzīve kļūst daudz grūtāka, bet iekšējais spēks un ticība ir daudz lielāka, un līdz ar to tu vari labāk dzīvot. Daudz labāk."
0