Marša Džonsone, amerikāņu LGBT+ aktīviste, kura piedalījās Stounvalas protestos un vēlāk gāja bojā nenoskaidrotos apstākļos
 
Redakcijas sleja
28.10.2022

Es esmu parādā transpersonām

Komentē
0

Šodien biedrība "Mozaīka" organizē diskusiju "LGBT tiesību stāvoklis Latvijā", atzīmējot 30 gadus kopš homoseksualitātes dekriminalizācijas Latvijā. Man pašam ir 29, esmu piedzimis valstī, kurā mana mīlestība vairs nav krimināli sodāma, un par to esmu parādā transpersonām. LGBT+ tiesību kustība sākās 1969. gadā ar Stounvalas protestiem ASV, kad policijas reida laikā kopienas bārā cilvēki vairs nebija gatavi ciest pazemojumu. Tie nebija miermīlīgi protesti, un vissīvāk pretojās transpersonas un drag mākslinieki – LGBT+ kopienas cilvēki, kuriem ir visgrūtāk saplūst ar pūli un kuri visbiežāk piedzīvo pret sevi vērstu agresiju, verbālu un fizisku vardarbību. Kopš šī pagrieziena punkta attieksmē pret LGBT+ kopienu un tās tiesībām daudz kas ir mainījies, bet ne tas, ka transpersonas no mums visiem – varavīkšņotās alfabēta mafijas – ir visievainojamākās. Viņu veselība un spēja iekļauties sabiedrībā vistiešākajā veidā atkarīga no valsts aprūpes sistēmas un juridiskā regulējuma.

Pirms diviem gadiem, vēl pirms kara, vēl pirms vakcīnām, mēs sēdējām ieslēgušies mājās, lai pārlaistu kārtējo pandēmijas vilni – to skaits man ir sajucis. Bija valsts svētku nedēļa, un visā tajā tumsā pa vidu – gaismas stars, Satversmes tiesas nolasītais lēmums par bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanu mātes partnerei un uzdevums 13. Saeimai izveidot juridisku regulējumu viendzimuma pāru attiecību reģistrēšanai. Pa diviem gadiem noticis daudz, bet, pārlasot savu tolaik rakstīto sleju, liekas, ka esam turpat – vakar savu pēdējo darba dienu aizvadīja 13. Saeima, kura ignorēja gan šo, gan citus Satversmes tiesas lēmumus, vienkārši izejot no telpas. Vai tas ir veids, kā pieauguši cilvēki risina problēmas? Aiziet, atstāj tās nākamajai Saeimai, grauj tiesu varu, jo viņiem pie kājas citu dzīve un tie, kam viņi ievēlēti kalpot?

Bez ilūzijām palūkojoties uz šīs Saeimas sastāvu, man nav daudz cerību, ka tā varētu pieņemt Civilās savienības likumu. Viendzimuma ģimenēm būs jāturpina iet caur pazemojošiem aizmugures vārtiem, vēršoties tiesā, lai tā atzītu ģimeni par ģimeni. Tomēr kustība "Dzīvesbiedri" kārtējo reizi iesniegusi Saeimā savāktos parakstus par likuma pieņemšanu – arī šeit man jau sajucis reižu skaits. Uzmetot aci publiskajai telpai, redzams, ka pie akronīma pirmajiem trim burtiem esam daudzmaz pieraduši, jo naida straume, kas vēlās pāri homoseksuāliem cilvēkiem pirms diviem gadiem, ir mainījusi savu gultni un šobrīd veļas pāri transpersonām.

Manuprāt, transpersonas Latvijas publiskajā telpā līdz šim bijušas samērā maz redzamas nevis tāpēc, ka šo cilvēku mūsu sabiedrībā nebūtu, bet gan tāpēc, ka LGBT+ organizācijām trūkst resursu un cīņa par tiesībām notiek rindas kārtībā – vispirms tiksim pie partnerattiecību regulējuma un tad paskatīsimies, vai un kā varam palīdzēt jums. Patiesība ir tāda, ka šīs diskusijas viena otru neizslēdz, bet papildina, jo tuvina mūs iekļaujošai sabiedrībai. Pēdējās nedēļās transpersonu jautājums padarīts par politisku ieroci, partijām cīnoties par sev tīkamāko jaunās valdības koalīcijas modeli uz šo cilvēku ciešanu rēķina – visskaidrāk to pierāda tas, ka pašu transpersonu balsis šajās diskusijās tikpat kā nav izskanējušas un lielāku redzamību šie cilvēki reāli nav guvuši.

Tāpēc es vēlos jūs aicināt ievilkt elpu un attīrīt sarunas laukumu. Pirmo transpersonu savā dzīvē satiku 2019. gadā – viņš bija homoseksuāls angļu mākslinieks, ar kuru dalīju istabu mākslinieku rezidencē mazā Katalonijas ciematā. Mani mulsināja viņa atvērtība, un es kautrējos par saviem jautājumiem, mulsumu un nezināšanu, tāpēc vienkārši klausījos. Vēlāk izglītojos, meklējot transpersonu balsis un lasot ekspertu rakstus. Ne politiķiem ir jāspriež par to, kāda aprūpe un tiesiskas atbalsta sistēmas nepieciešamas transpersonām – šādai izpratnei ir jāveidojas dialogā starp pašām transpersonām, psihiatriem, endokrinologiem, juristiem un citiem speciālistiem. Politiķu, mediju un sabiedrības pienākums ir radīt telpu šai sarunai, klausīties tajā, mācīties un pieņemt lēmumus atbilstoši secinājumiem. Cilvēka veselība un dzīve nevar būt politisks jautājums. Pieklusināsim uz brīdi savas viedokļu cīņas, lai sadzirdētu transpersonu balsis, kuru labbūtību esam padarījuši par retorisku ieroci. Es gribu dzirdēt, kas jums sakāms, un nostāties blakus, nevis iziet no telpas.

Andrejs Vīksna

Andrejs Vīksna ir "Satori" redaktors. Mēdz rakstīt prozu un par prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!