***
rudens pieminekļi aizejiet...
cilvēki kas paliek domā visu ko
piemēram par to ka nakts ir liela
zvaigžņu daudz un glābiņa nekāda
jā kas tādas domas rada?
laikam Tu
Tu vienmēr liec mums domāt tā
un vēl balss šī nevienādā
valkanā
rudens pieminekļi ejiet
cilvēki... bet sejas
atstājiet
***
iespējams tieši tā ir labi un tā vajag ―
kliegt kamēr visas iespējas beigušās
vanagi apmetuši loku steidzas uz tumšajiem mežiem
kamēr tilta pakrūtē guldz ūdeņi
un nakts melnais bezmēra lauks
turpinās arī pēc tevis
cik viena longa tik otra brevis
tu iekāp ķēves pamestā pakava pēdā
un nobubini pie sevis
vēl vienu dzejoli
***
mēs
ar to vien dzīvojam ka neesam nekas
(ar pilnmēnesi piesūcas
un nokrīt zemē ods)
nekas. cik netaustāmi
mīļo mās
mūs apskauj skaņu čemuri
šais tukšumos
šais pušumos
šais sodos
***
es esmu beidzis vākt būtnes kuras spīd
dzīve jau tā ir bijusi pietiekami gara
viņai vēl vienu reizi jāpavīd
sudrabā zeltā un varā
dzīve tu esi tik neapstarota
dzīve tu esi garām
vai tu vēlreiz neatkārtotu
ceļmalu pilnu ar skarām?
jā taisnība tas viss ir gaistoši
bet neizsakāmi saistoši
atrasties gaistošā varā...
***
neej prom no manis neej prom
nevar būt ka iesi ņemot līdzi
zvaigzni zaru akmens nama logu
skatienu uz sarmojošo ielu
manu pieskārienu tavai balsij
tavai neskaitāmai balsu balsij
visu balsu biezējošai blīvai
tomēr caurspīdīgai tomēr dzīvai
ne prom no manis neej prom
neej prom. es visu dzīvi
plaukstā ielikšu un aizsmakšu no skumjām
mana brīnišķīgā mana dumjā
mana nedzirdētā patiesība...
***
es pateicos ka pasaule ap mani
sastingusi
tavā balsī
es pateicos un visu valsti
redzu
apstājušos
es pateicos un putnus satupušos
izdzenāju
lai aizskrien tie
un vietas atstāj mums
***
redzi kas paliek no plēsoņām?
kauli
redzi kas paliek no dzīvības?
saule
kad vienmēr ir cauri
tad atkal šī saule
nezinu kāpēc
bet jā
0