Proza
28.03.2013

Es bijām divi

Komentē
6
Saglabā

"Ambivalenta attieksme pret dzīvi!" paziņoja homeopāte, izņemot no manām rokām lecamauklai līdzīgus sudraba rokturīšus, kurus savienoja tievs sudraba vadiņš. Tas skanēja kā spriedums tiesas zālē, lai gan mana vienīgā apsūdzība, kurā godprātīgi atzinos pati, bija nenosakāmas izcelsmes izsitumi uz sejas. Pumpas mani netika nomocījušas nedz bērnībā vējbaku, masaliņu, cūciņu vai kādas nelāgas alerģijas formā, nedz arī vēlāk, pusaudžu gados, kā postoša nodeva pubertātei. Ar šiem nepatīkamajiem akcentiem uz sejas esmu sastapusies tieši tagad, pie pilnas apziņas. Cēloni līdz šim bija atteikusies atklāt gan mana asinsaina, gan neskaitāmi citi – starp citu, ļoti pacilājoši – ķermeņa izmeklējumi. Lūk, izrādās, ka šiem ar kodētajiem, taču publiskai apskatei uz ādas brīvi pieejamajiem ziņojumiem centās sazināties no vietas, kurā jau tāpat biju spiesta atrasties nepārtraukti: divām nolādētām smadzeņu puslodēm.

Sākotnēji šī apsūdzība šķita pat pagodinoša: būt pretrunīgai personībai zināmā mērā likās īpaši. Šāda apziņa silda jebkura jauna cilvēka sirdi, sākot daudzsološo dzīves ceļu. Tālāk man tika nozīmēts nopietns ārstēšanās kurss – apēst pārīti niecīgu baltu graudiņu nedēļā un regulāri ieziesties ar brūnganu smēri. Pēc aptuveni mēneša smadzenes šos nepārprotamos mājienus bija uztvērušas un mana sejas āda tika pilnībā atbrīvota no dažādo toņu reljefu okupācijas. Tad vēl nenojautu, ka, lai gan šajā cīņā piekāpušās, manā galvā saimniekojošās puslodes no sava ambivalences manifesta nebūt nebija gatavas tik viegli atkāpties.

Pamodos un spēji sajutu, ka šis būs viens no tiem rītiem, kad jau brokastīs gribas pagatavot grauzdētas maizītes, omleti, augļu salātus ar jogurtu, auzu pārslu putru un pankūkas, lai pēc tam šādā garā aizvadītu visu atlikušo dienu. Nepārvarama trauksme, kas rada sajūtu, it kā viss organisms sastāvētu no maziem diskobumbai līdzīgiem televizoriņiem un katrs no tiem projicētu citu attēlu, bet man kā skatītājai ir uzdevums redzēt visas pārraides vienlaikus. Sākumā ļaujos un mēģinu: risinu sarunas ar pieciem cilvēkiem reizē (internetā tas diemžēl ir iespējams), paralēli lasu vairākas publikācijas un plānoju iespējamos risinājumus trīs steidzamiem projektiem. Nezinu, kā man tas izdodas, bet dažbrīd piespiežu sevi spēji atrauties no visa, lai aizdedzinātu cigareti un īslaicīgi liktu rokām trīcēt vēl pamatīgāk nekā iepriekš. "Tā nav tava vaina, tas ir laikmets, mazā, mēģini koncentrēties kaut kam vienam," apmēram tā es klusām skaitu pie sevis un baidos, ka drīz sākšu arī mierinoši uzsist sev uz pleca. Jau tagad nojaušu, ka dienas beigās tam visam būs tikai viens iespējamais risinājums, un, ticiet man, es kritīšu kārdinājumā, un neviens mani nepasargās no ļauna.

Cik nu sevi atceros, mēs vienmēr bijām divi. Viens no mums bija tas, kuru es gribētu uzskatīt par sevi – pašapzinīgs, asprātīgs, talantīgs un drosmīgs. Otrs man vilkās pakaļ kā tāds pāraudzis pusaudzis Ēnu dienā, viņu iemīlēt bija daudz grūtāk, nē, drīzāk tas tiešām bija neiespējami. Intraverts, kautrīgs, pat lēnprātīgas un vēl pastāvīgas sociālas trauksmes varā: šādi cilvēki man ārkārtīgi krita uz nerviem, gandrīz vēl vairāk par uzmācīgiem un lišķīgiem tipiem, pret kuriem savu izteikto riebumu visbiežāk pat necentos slēpt. To otru es vislabprātāk būtu gribējusi aizvest uz laukiem un atstāt tur kopā ar visiem negribētajiem kaķīšiem, novalkātajām drēbēm un vecajām grāmatām. Vai arī vienkārši izgrūst viņu laukā uz ielas vienu pašu un pēc tam, nejauši sastopot, pat nepasveicināt, paiet garām neatskatoties. Tomēr gadījās arī brīži, kad biju pārliecināta – mēs nevaram šķirties tāpēc, ka tā manis daļa, ko es gribētu uzskatīt par sevi, nemaz pa īstam neeksistē.

Nepārtrauktā trīcēšana bija sākusi kļūt patiesi nogurdinoša, tāpēc iestāstīju sev, ka došos atpūsties, ar ko man būtu bijis jāsaprot – "ieelpot svaigu gaisu, paskatīties kādu filmu". Diemžēl notika pārpratums, un man pašai vien zināma iemesla dēļ atrados kāpņu telpā, kas veda uz manu draugu dzīvokli, ar labajā rokā sažņaugtu auksto ieroci – pudeli vīna. Turējos tai cieši klāt kā glābiņam, kas man neļaus sašķīst pa daļām un palīdzēs kļūt pašai par sava ābola otru pusīti. Vai vismaz serdi, ja citādi nevar. "Jā, tā laikam ir divu cilvēku lielākā problēma – viņi it kā vēlas kļūt par vienu un to pašu ābolu, tomēr serdi tam pieprasa katrs savējo," nodomāju un nevaru sevi neuzslavēt, manām pārdomām piemīt pamatīgs vēriens. "Dzin, dzin", "kling klang" vai "bzzzz" – atskan viena no šīm skaņām, simbolizējot manas šīvakara atpūtas oficiālo sākumu.

Agrāk naivi cerēju, ka līdz ar brieduma iestāšanos mana personība pakāpeniski iegūs patīkami viengabalainu un nedalāmu kopumu. Nespēju noticēt, ka šī iekšējā divkauja varētu turpināties mūžīgi, pat tad, kad jāiet uz darba pārrunām, jāmaksā rēķini un arvien regulārāk jāpasūta bēru vainagi. Ja man būtu jāpārdzimst par kādu valodas formu, es nemaz nebūtu izbrīnīta, pamostoties kā divdabja teiciens. Tas izpaudās ne tikai tajā, ka brīžam nespēju saņemties pilnīgi nesvarīgam telefona zvanam, taču mēdzu vienkāršu sadzīves situāciju izvērst veselā etīdē, bet arī grūtībās pieņemt jebkādu lēmumu. Ikviens no izvēlei pakļautajiem mainīgajiem lielumiem pēkšņi iemiesoja saskanīgo un jan savienību, savā sasodītajā harmonijā liekot man nervozi tricināt kāju un ilgstoši vērties ienadžu kontūrās. Komforts vai piedzīvojums, darbs vai atpūta, apelsīns vai banāns – viss viens – man tā nešķita iespēja, bet uzbrukums. Turklāt viss diemžēl liecināja arī par to, ka starp divām jau pieminētajām smadzeņu puslodēm atradās tik nepārvarama plaisa, ka vienīgais pasaulē, par ko tās vispār spēja vienoties, bija – uzsūtīt man pumpas. Es varēju trīsreiz apraudāties romantiskas filmas laikā un pēc tam nākt klajā ar argumentētu manifestu antimonogāmijas revolūcijai.

Atvērās durvis, es nekavējoties pasniedzu vīna pudeli un apņēmīgi centos iemidzināt tā otra uzmanību. "Aijā, žūžū, aijā žūžu, čuči saldā miedziņā," dziedāju, dziedāju, kamēr, vadzi, pārliecinoši ieņēmu možā, asprātīgā un ieinteresētā ciemiņa pozīciju. Tikai mākslas darbos cilvēki vienmēr prot spēji sākt saturīgas sarunas, tāpēc man, ar fizisko pasauli neglābjami saistītajam, atliek vien stratēģiski grābstīties ap tādiem tematiem kā – "zini, kā man šodien gadījās?", "redzējāt vakar...?", "ai, kas tā par dīvainu uzkodu, pati izdomāji?" un tā tālāk. Pēc tam viens otram turpina sekot teikumi, kuru vienīgais dzinējspēks ir iztēle, bet mērķis – būt absurdiem, kritiskiem un galvenais jau – ņirdzīgiem. Taču pašās vakara beigās, kad tukšo pudeļu karaspēks jau uzvaroši raugās uz pilnajām, kaut kur starp netīrajiem traukiem un daudzkrāsainu šķidrumu pleķiem uz galda neviļus ir sākušas mētāties arī vairākas ļumīgas dvēselītes. Tāds ir šis nemainīgais scenārijs, kurš pat vēl pirms lomu sadales ir jau nolemts tikt godāts par bestselleru.

Mēs skatījāmies kaut ko televizorā un pacilāti ironizējām par visiem, kuri vien atļāvās parādīties ekrānā. Kritizēt – tas patiešām bija pasaulē vieglākais un sirdij tīkamākais darbiņš, es labprāt būtu pieņēmusi kritiķa vakanci jebkurā jomā, lai pēc tam lepni varētu stāstīt, ka darbs, ziniet, ir arī mans lielākais vaļasprieks. Tagad tur rādīja kādu puisi elektrozilos sporta apavos un pieskaņotā jakā ar kapuci, kurš tik bieži bija nodarbināts ar burta "ē" lietošanu, ka izšķirt pāris atlikušās artikulētās skaņas bija gandrīz neiespējami. Izrādās, viņš strādāja par biļešu kontrolieri, un mēs kolektīvi iztēlojāmies, kā viņš diendienā ir aizņemts, prasot "Ē-talonus", tāpēc, iespējams, tā nelāgā runas maniere ir darbā iegūta trauma. Es iedzēru vēl un prātoju par šiem nabaga cilvēkiem, kuri saņēmuši savu pieticīgo laimīti kā kompensāciju par to, ka viņu galvas diemžēl ir tik tukšas kā iepirkumu groziņš tieši dienu pirms algas. Dieviņš dod, un Dieviņš ņem, tāda, ēēēē, ir aksioma.

Tad man it kā sagriezās galva, es uz brīdi pievēru acis un, kad tās atkal atvēru, atrados telpā, kur iepriekš bija sēdējis televīzijā redzētais puisis. Kameras vērās tieši man sejā – pārbīlī ieplestajās, joprojām iereibušajās acīs un lūpās, kuras klāja viegli sarkanvīna nosēdumi. Tā it kā biju es, taču kaut kas bija citādi. Pēkšņi es sapratu – tieši kas. Man kājās bija elektrozilas sporta kurpes.

"Atvainojos, ka jautājums varbūt būs pārāk personisks, taču tādi ir noteikumi. Kur ir tas otrs?" man jautāja raidījuma vadītājs – vācu aitu sugas suns, kuram galvā bija policista cepure. Es nejokoju.
"Kāds otrs?" es pārjautāju, lai gan man bija sajūta, ka tiesības jautāt šeit ir tikai tam dīvainajam sunim.
"Tas nerunīgais, kam vieta laukos," viņš ātri noskaldīja, bet visa zāle sāka aizgūtnēm smieties.
"Ēēēē, es nezinu. Nezinu, par ko jūs runājat," atbildēju un aptvēru, ka šis ir pirmais suns, kuru uzrunāju uz "jūs".
"Ak tā?" suns norūca, bet jau pēc mirkļa iekliedzās – "Otru studijā!" –, ar savu garo muti iepūšot policista svilpītē, kas skatītāju zālē izraisīja vētrainas emocijas.

Pēkšņi telpā lēnām parādījās "tas otrs", kurš izskatījās tieši tāds kā es, tikai daudz noplukušāks un vēl apjukušāks, kas manī izraisīja patiesu līdzjūtības uzplūdu. Viņš, neko nesakot, apsēdās man blakus, dziļi ieskatījās acīs un, šķiet, meklēja tur pēc mierinājuma.

"Tagad tev jāizvēlas," suns vēlīgi vērsās pie manis.
"Kas jāizvēlas?" man bija sajūta, ka es šeit vienīgais nesaprotu pilnīgi neko.
"Jāizvēlas viens no jums. Tas, kuram jāaiziet," suns atbildēja.
"Ēēē, kur jāaiziet?" nekas cits neatlika, kā nākt klajā ar vēl vienu jautājumu.
"Prom. Pavisam prom, uz laukiem," suns jau kļuva aizkaitināts.
"Bet es negribu, lai kāds iet prom!" iesaucos, sev par pārsteigumu, negaidīti pārliecināti.
"Un tu vēl uzskati, ka neproti pieņemt lēmumus," suns norūca, un zāle man sajūsmā aplaudēja.

"Nu, kura tev labāk patīk?" mani realitātē atgrieza drauga balss. Televīzijas ekrānā elektrozilās krāsas cienītāju bija nomainījušas divas meitenes, starp kurām viņam tagad laikam bija jāizvēlas.

"Varbūt ejam uzsmēķēt?" es pārjautāju. Vēl viena tik izšķiroša izvēle man šovakar nebija pa spēkam.

Tēmas

Anete Konste

Anete Konste ir pabeigusi kultūras menedžmenta maģistra studijas, bet šobrīd pārsvarā ir aizņemta ar visplašākā spektra rakstu darbiem. Augsta taisnības izjūta un detaļu valdzinājums jaunībā raisījis ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!