Ar bērniem
17.12.2021

Ērms un feisbuks

Komentē
0
Saglabā

Piedāvājam trīs stāstus no izdevniecībā "liels un mazs" nesen iznākušās Andrusa Kivirehka grāmatas "Ērms un feisbuks". Grāmatu no igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš, bet ilustrējis mākslinieks Edmunds Jansons.

 

Ērms un feisbuks

Ērms bija ļoti vecs. Par visu vairāk viņam patika baidīt cilvēkus. Ar to viņš bija nodarbojies simtiem gadu. Ērms bija ļoti prasmīgs baidītājs, jo spēja pārvērsties par jebko un iemukt visšaurākajā spraugā, lai īstajā brīdī izlēktu no tās un baismīgi nobrēktos. Viņš varēja pārvērsties par lielu, melnu čūsku, kas slēpjas zem gultas, vai arī par līķbālu spoku, kas uzglūn garāmgājējiem no ūdens noteku caurules. Ērms bija īstens spokošanās meistars.

Kad pagura no cilvēku biedēšanas, ērms nolikās uz auss un miegā nogulēja daudzus gadus. Ja esi vairākus tūkstošus gadu vecs, tavi sapņi ir daudz garāki nekā parastiem cilvēkiem.

Ērms bija ilgi gulējis, šoreiz divdesmit gadu no vietas. Viņš jutās labi atpūties un tīksminājās par cilvēku baidīšanu.

Ērms devās uz mežu un pārvērtās par ugunīgi sarkanu zaķi, kuram uz muguras aug sikspārņa spārni, tad paslēpās koka dobumā. Tā bija laba vieta, no turienes viņš bija uzglūnējis jau iepriekš. Agrāk vai vēlāk garām bija jāiet kādai sēņotājai vai bērnam, kurš meklē zemenītes. Tad ērms svilpdams un brēkdams varēs brāzties laukā no savas paslēptuves. Pārbijies cilvēks bēgs ko kājas nes, un ērmam tas sagādās prieku.

Neviens nenāca. Ērms notupēja koka dobumā vairākas stundas, veselu dienu, bet mežs bija kluss un tukšs – cilvēku nebija.

„Nāksies pamēģināt kaut kur citur,” ērms nolēma un laidās uz pilsētu. Viņš izdomāja pārvērsties par asiņainu galvaskausu un noslēpās bēniņos. Lai spokotos, bēniņi bija lieliska vieta, un ērms tur bieži un veiksmīgi bija baidījis cilvēkus. Bēniņi ir patīkami krēslaini, un, ja tur iekliedzas briesmīgā balsī un taisa dažādus trikus, tad cilvēkiem no bailēm mati ceļas stāvus.

Ērms sameklēja noderīgus bēniņus un iekļuva tajos. Drošības pēc viņš uzaudzēja aļņa ragus, lai būtu vēl briesmīgāks.

Taču atkal neviens nenāca. Ērms tikai gaidīja un gaidīja, bet no cilvēkiem nebija ne miņas.

„Ar ko gan viņi nodarbojas, ja nav laika ne aiziet uz mežu, ne uzkāpt bēniņos?” ērms aizvainots domāja. „Vai visi ir saslimuši? Būs jāparaugās!” Viņš kļuva neredzams un paslēpās zem kāpnēm.

Cilvēki bija mājās. Viņi nebija slimi. Tēvs sēdēja pie rakstāmgalda un darbojās ar datoru. Māte bija atlaidusies uz dīvāna un mazajā klēpjdatorā kaut ko lasīja. Bērns tupēja kaktā un spaidīja mobilo telefonu.

– Ko viņi dara? – brīnījās ērms.

– Viņi ir internetā, – zirneklis paskaidroja, – internetā ir visādas interesantas lietas. Tur ir feisbuks! Tur ir tviteris! Ak, tur gan ir aizraujoši!

– Vai tad es neesmu interesants? – ērms uzmeta lūpu un pārvērtās vispirms par suni ar piecām galvām, pēc tam par milzīgu prusaku un beigās par galvaskausu, kas spļauj uguni. Taču ļaudis pat nepaskatījās uz ērma pusi, tikai, degunu iebāzuši datorā vai telefonā, turpināja spaidīt pogas.

– Nelīdz! – zirneklis pavīpsnāja. – Pret feisbuku nespēj neko pasākt neviens ērms.

– Gan redzēsi, es spēšu! – ērms bija pārliecināts. – Redzēsi, ka es visus pārbiedēšu!

Viņš iegrima domās un prātoja diezgan ilgi. Beidzot risinājums bija rokā!

Kā jau teikts, ērms spēja pārvērsties par jebko. Arī ielīst vismazākajā slēptuvē.

Viņš pārvērtās par feisbuku! Viņš iemuka tieši internetā.

Nākamajā brīdī bērns nometa telefonu, māte – klēpjdatoru, bet tēvs brēkdams pielēca kājās. Tik briesmīgu feisbuku viņi vēl nekad nebija redzējuši!

Un ērms atkal jutās laimīgs.

 

Mukija recepte

Mukijs bija lielisks suns, viņam bija tikai viens slikts paradums – briesmīgi garšoja apavi.

Vajadzēja tētim, mammai vai Anabellai kaut kur nomest apavus, kā Mukijs bija klāt un iecirta tajos zobus. Viņš bija sagrauzis tēta botas, mammas zābakus un Anabellas tenisenes.

– Mukij, Mukij, grauzt apavus nav smuki! – mamma drūmi šūpoja galvu. – Labs suns tā nedara. Ēd labāk desu!

Mukijs ēda arī desu, bet, kad mājās pārnāca tētis un noāva kurpes, suns tūlīt bija klāt, paķēra vienu kurpi zobos un paslēpās zem gultas.

– Nedrīkst, Mukij! – tētis sauca. – Atdod!

Viņš palīda zem gultas un atņēma kurpi. Mukijs žēli smilkstēja, bet tad pamanīja, ka Anabella ir noāvusi čības, un metās grauzt tās.

– Mukij! – iespiedzās Anabella. – Liec manas čības mierā! Slikts suns!

Meitenei nācās vairākkārt apskriet apkārt galdam, iekams viņa atdabūja savu čību.

– Čība purngalā tomēr ir sakosta, – Anabella drūmi konstatēja. – Kāpēc tu tā dari, Mukij? Kāpēc tu ēd apavus?

– Tiešām, Mukij? – prasīja arī tētis un mamma. – Kāpēc tu dari tādas blēņas?

Mukijs noklakšķināja žokļus, iesmilkstējās, ierējās, beigās uzslējās uz divām ķepām un izdvesa sēcošā balsī:

– Cilvēki, ticiet man, kurpes ir ļoti garšīgas! Pamēģiniet paši!

– Tu proti runāt!? – iesaucās pārsteigtā Anabella. – Pasaki vēl kaut ko!

Bet runāšana cilvēku valodā Mukijam šķita nogurdinoša, tāpēc viņš palīda zem galda, saliecās līkumā un acumirklī iesnaudās.

Mamma, tētis un Anabella tikmēr pārdomāja suņa teikto.

– Varbūt Mukijam ir taisnība? – tētis nedroši novilka. – Varbūt šodien pusdienās uzcepsim vienu kurpi?

– Var taču pamēģināt, – teica mamma, kurai patika jaunas receptes.

– Apēdīsim manu čību! – piedāvāja Anabella. – Mukijs to tik un tā ir apskādējis.

Viņi paņēma Anabellas čību, iebāza krāsnī un cepa, līdz čība apbrūnēja.

– Nu, nogaršosim! – teica tētis, nogrieza no čības gabaliņu un iebāza mutē.

– Hmm! Brīnum garšīgi! – viņš slavēja.

– Pilnīgi kūst mutē! – piekrita mamma.

– Garšīgāk par saldējumu! – iespiedzās Anabella. – Uzcepsim arī otru!

Nākamā bija Anabellas dzimšanas diena, pie viņas sanāca ciemiņi. Ieradās vecāmāte un vecaistēvs, onkuļi un tantes. Visi sēdēja ap galdu un ēda kartupeļu salātus un torti.

– Nekad neesmu ēdusi labākus salātus! – brīnījās vecāmāte. – Ko jūs tur esat salikuši?

– Un torte arī ir satriecoša! – uzteica vecaistēvs. – Neko tik garšīgu vēl neesmu ēdis!

– Ēdiet veseli, – iesmējās mamma. – Es izmantoju Mukija recepti. Salātiem sakapāju vienu gumijnieku. Bet tortes apakšiņu pagatavoju no sandalēm.

– Oho! – brīnījās vecāmāte un vecaistēvs, onkuļi un tantes. – Mēs nezinājām, ka apavi ir tik garšīgi! Bez iemesla jau suņi tos negrauztu. Tiklīdz būsim mājās, uzliksim vārīties vecos zābakus.

– Tu esi ļoti labs pavārs! – Anabella iečukstēja Mukijam ausī. Mukijs priecīgi luncināja asti un notiesāja lepnu, sarkanu augstpapēžu kurpi, kuru mamma viņam bija piešķīrusi kā prēmiju.

 

Brīnumainais kečups

Konrādam traki garšoja kečups. Viņš to pievienoja visam. Makaroniem. Kartupeļiem. Desai. Putrai. Pat pankūkām!

– Mīļais bērns, kečups neder pie visiem ēdieniem! – teica tētis un mamma, taču Konrāds pakratīja galvu un atbildēja:

– Der gan! Kečups der pie visa, tas jebkuru ēdienu padara traki garšīgu!

Kārtīga kečupa strūkla to pašu brīdi tika iespiesta zupā.

Reiz Konrāds devās uz dzimšanas dienu pie klasesbiedra. Vienā rokā viņš paņēma dāvanu, bet ar otru roku kabatā iestūķēja kečupa pudeli.

– Ko tu darīsi ar to? – brīnījās tētis un mamma. – Uz svinībām neņem līdzi kečupu!

– Katram gadījumam tomēr paņemšu, – ietiepās Konrāds. – Kas zina, varbūt noderēs. Kečupam vienmēr jābūt pie rokas!

Dzimšanas dienas sākumā bērni ēda, un Konrāds katram, kurš vēlējās, laipni piedāvāja kečupu, pēc tam bērni skatījās televīziju.

Ekrānā kāds onkulis ar saīgušu ģīmi runāja par politiku, un tas bija šausmīgi garlaicīgi.

– Slēdzam laukā, ko mēs skatīsimies to stulbumu! – ierosināja kāda meitene.

– Pag, pag, vispirms pamēģināsim ar kečupu! Varbūt palīdz, – domāja Konrāds. Viņš piegāja pie televizora un no pudeles uzspieda lielu, sarkanu kečupa šļācienu uz ekrāna – tieši garlaicīgajam onkulim ģīmī.

Vīrietis pasmaidīja un paziņoja:

– Nav ko gvelzt par stulbo politiku, es jums labāk izstāstīšu anekdotes.

Onkulis sāka stāstīt tik jocīgus stāstus, ka bērni smējās, vēderu turēdami.

– Re, cik derīgs ir kečups! – Konrāds bija lepns. – Visu padara daudz labāku!

Kad vīrietis televizora ekrānā vairs nejaudāja stāstīt anekdotes, televizoru izslēdza, bet bērni devās uz rotaļu laukumu šūpoties un kāpelēt. Tomēr ilgi viņi tur nevarēja dauzīties, jo pagalmā ieradās Rūdolfs.

Viņš bija diezgan liels zēns un ļoti ļauns. Nemitīgi kaitināja mazākos un pat iekaustīja.

– Panāciet šurp, knauķi! – viņš uzbrēca. – Es jums sadošu!

– Palīgā! Rūdolfs nāk! – bērni iesaucās un grasījās skriet projām.

– Kas ir Rūdolfs? – vaicāja Konrāds, kurš pašlaik gatavojās laisties no slidkalniņa.

– Slikts zēns! Bēgam!

– Ja viņš ir slikts, varbūt noderēs kečups, – ierosināja Konrāds un uzšļāca pamatīgu strūklu Rūdolfam uz galvas.

Rūdolfs tūlīt pat kļuva daudz labāks.

– Pagaidiet, mīļie draugi! – Rūdolfs teica. – Es atnesīšu savas vecās rotaļlietas un uzdāvināšu jums.

Viņš iesteidzās mājā un iznāca laukā ar maisu, pilnu ar rotaļlietām, un izdalīja bērniem.

– Kečups ir viena laba lieta! – nodomāja Konrāds.

Vakarā gulēt iedams, zēns slepus paņēma kečupa pudeli gultā.

– Arlabunakti! – teica mamma un tētis. – Jaukus sapnīšus!

– Noteikti tādus redzēšu! – zēns bija pārliecināts. Kad mamma un tētis bija aizvēruši durvis, viņš kečupu pabāza zem spilvena un pēc brītiņa jau saldi gulēja.

Andruss Kivirehks

Andruss Kivirehks ir viens no pazīstamākajiem un latviski visvairāk tulkotajiem mūsdienu igauņu rakstniekiem – līdz šim izdotas 7 viņa grāmatas bērniem, 2 romāni un 1 stāstu krājums, turklāt viņš paga...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!