Ēnu dimensijas pavēlnieks

Visvecākās un spēcīgākās cilvēces emocijas ir bailes, un visvecākais un spēcīgākais baiļu paveids ir bailes no nezināmā.
(Hovards Filips Lavkrafts)

Daži viņam piedēvē modernās amerikāņu šausmu literatūras tēva godu, pielīdzinot tādiem klasiķiem kā Edgars Allans Po, citi sauc par fantāzijas žanra plašā krāsu spektra tumšāko toņu meistargleznotāju, vēl citi - uzskata par interesantu klīniskās psiholoģijas gadījumu. Lai nu kā, bet Hovarda Filipa Lavkrafta (Howard Philip Lovecraft, 1890-1937) vārds Rietumvalstīs, atšķirībā no Latvijas, nav tukša skaņa. Lavkrafta daiļrade jau kopš 20. gadsimta 20. - 30. gadiem un it īpaši pēc Otrā Pasaules kara ir tiklab pielūgsmes kā masveidīgu atdarinājumu un parodiju priekšmets - un vismaz divi pēdējie faktori skaidri liecina, ka mūsu priekšā ir kulta objekts. Pienācis laiks arī latviešu lasītājam iepazīt kā autoru, tā viņa pārstāvēto, pareizāk sakot, radīto žanru.

Tā kā rakstnieku biogrāfijās bieži vislabāk iegaumējami tieši sensacionāli dati, nepārsteidz fakts, ka literārās enciklopēdijas Lavkraftu un viņa daiļradi galvenokārt apcer jau minētajā klīniskās psiholoģijas gaismā. Rakstnieks kopš dzimšanas slimoja ar pārmantotu neārstējamu neirastēniju, kā rezultātā visa mūža garumā cieta no ārprāta lēkmēm, kas beigu beigās viņu noveda ēnu valstībā. Paralēli Hovards pārdzīvoja arī citu garīgu traumu - līdz pat mūža beigām viņu Viktoriāniskā laikmeta sīkumainajā garā audzināja un aprūpēja, aptekāja un pārlutināja māte un vēl vairākas sieviešu kārtas radinieces, kā rezultātā rakstnieks faktiski tā arī neiepazina to, ko mēdz dēvēt par „īsto dzīvi”. No jebkādas saskarsmes ar sabiedrību viņš glābās savas mājas sienās un grāmatu kalnos, būdams nomodā pārsvarā naktīs. Laikabiedri raksturo Lavkraftu kā dīvainu divu, trīs un vairāku personību hibrīdu - vienlaikus augstprātīgu intelektuāli un vientuļu nelaimes putnu, vienlaicīgi mizantropu un filantropu, mistiķi un materiālistu, aizspriedumainu antisemītu, kurš tomēr apprecēja ebreju meiteni, savādnieku, kurš nekad nespēja kādu pilnībā iemīlēt, tāpat kā nekad neiemācījās iemīlēt pats sevi. Komunikāciju ar cilvēkiem viņam aizstāja plaša un apjomīga sarakste vēstulēs (lēš, ka Lavkrafts mūžā uzrakstījis aptuveni 100 000 vēstuļu, vairums no tām 60 - 70 lappušu garas).

Trīs gadu vecumā iemācījies lasīt, astoņu gadu vecumā atklājis Edgara Po darbus, Lavkrafts uz visiem laikiem krīt šausmu literatūras, gotiskā un pārdabiskā valdzinājumā. Savā svarīgākajā teorētiskajā darbā - apjomīgajā esejā „Pārdabiskais un šausmīgais literatūrā” (1927.) Lavkrafts sniedz pilnīgu šī žanra vēstures apskatu un novērtējumu, kas joprojām tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem stūrakmeņiem šausmu un fantastiskās literatūras žanru izpētē. Viņa dzīvi „citā realitātē” atspoguļo arī fakts, ka Lavkrafts raksta savam priekam, pilnībā ignorēdams savas daiļrades komerciālos aspektus, resp., peļņu. Nekad nebūdams drošs, vai viņa darbiem vispār ir jelkāda vērtība, Lavkrafts pat nemēģināja tos iesniegt publicēšanai kādam nopietnākam izdevumam par krāsainiem, uz lēta papīra iespiestiem izklaides jeb lubu literatūras žurnāliņiem, kas vienīgie publicēja viņa stāstus dzīves laikā, un bieži arī atraidīja. Par leģendu rakstnieks kļūst (ar gadsimtu mijas ģēnijiem tā gadījās bieži) tikai pēc nāves. Sākotnēji Lavkrafta slava izplatījās galvenokārt Eiropā, tikpat kā neskarot dzimto Ameriku. Taču novēlojusies slava ir dāsna. Rakstnieka daiļrade ietekmē gan turpmāko šausmu literatūras, gan tā sauktās tumšās fantāzijas attīstību, tās ietekme vērojama arī kinematogrāfijā (režisors Žans Kokto apgalvo, ka no Lavkrafta daiļrades iespaidojies, veidojot savas slavenās sirreālās 40. gadu pasaku drāmas), videospēlēs un smagā metāla mūzikā.

Latviski līdz šim tulkoti tikai atsevišķi Lavkrafta stāsti, divus no kuriem Ineses Kaprānes tulkojumā lasīsim arī šeit. Tie Latvijas lasītāji, kas rakstnieka darbus jau iepazinuši oriģinālā, apgalvo, ka, neraugoties uz vieglo „pelējuma smaku” - kā nekā vairums stāstu sacerēti vēl tālajos divdesmitajos, - tie tomēr pamanās lasītāju veiksmīgi ievadīt baismajā vīziju pasaulē, un tad vairs nav nozīmes, vai stāsts ir desmit, divdesmit vai simt gadu sens - kā teikts epigrāfā, Lavkrafta valstība - universālās, arhetipiskās bailes no nezināmā - ir mūžīga.

Lavkrafta daiļradē savdabīgi savijas gan zinātniskās fantastikas, gan fantāzijas elementi, taču lielākos nopelnus viņam piedēvē tieši modernās šausmu fantāzijas izveidē. Savos stāstos rakstnieks visdažādākajās variācijās izspēlē to pašu sižetu - vientuļa īpatņa sastapšanos ar pārpasaulīgiem, naidīgiem spēkiem, kas ielaužas pastāvošajā realitātē, nesot sev līdzi nebeidzamas šausmas, apdraudot gan indivīda, gan cilvēces pastāvēšanu un veselo saprātu. No mūsdienu skatupunkta stāstu pompozais, misticisma piesātinātais un „šaušalīgu” epitetu piebārstītais stils var likties gan naivs, gan stereotipisks. Tomēr nav noliedzams, ka šāda tipa literāro darbu sacerēšanā Lavkrafts paliek gan pirmkustinātājs, gan augstākā virsotne, jo visi vēlākie atdarinājumi labākajā gadījumā saucami vien par parodiju. Viņa darbi atrodas tiešā opozīcijā klasiskajam spoku stāstam, kur nojausmas par pārdabisko un tās pavadošā baiļu atmosfēra lasītājā tiek radīta pakāpeniski, arvien izteiktāku mājienu formā. Lavkrafts savu varoni (un lasītāju) iemet tieši murgu viesuļa epicentrā. Neraugoties uz to, stāstījumiem ir arī spēcīga kulminācija. Vissīkākās detaļas autors izzīmē ar teju saldkaislu labpatiku, tādēļ pētnieks Džordžo Mandžanelli nodēvējis rakstnieku par „šausmu pornogrāfijas meistaru”. Iespējams, tieši Lavkrafta aizraušanās ar savu darbu un rūpīgi izstrādāto paralēlo mitoloģiju rada arī jau gandrīz gadsimtu ilgušo lasītāju aizrautību.

Visos darbos Lavkrafts pauž to pašu drūmo domu - par cilvēces bezspēcību un niecību pārpasaulīgu „haosa spēku” priekšā, par cilvēka neziņas dziļumu, konfrontējot neizzināmo un baismīgo Visumu. Fantāzijas žanra nostādnes Lavkrafta darbos ir īpatnēji modificētas; var teikt, ka autors izmanto visu fantāzijas pazīmju arsenālu - pilnībā izstrādātu paralēlo pasauļu jēdzienu, izsmalcinātas, krāšņas detaļas, varoņa meklējumu ceļa aprakstu, atmetot tikai galveno - uzvaru un cerību pilno noslēgumu. Tieši otrādi, ar stāstu pēdējām rindkopām autors lasītāja priekšā it kā norauj spožiem epitetu karuļiem dekorēto priekškaru, atklājot spokainu, kosmisku tukšumu, kurš vēsta, ka iztēles pasaulē reizēm var ieklīst pārāk tālu. Stāsta „Nezināmās Kadatas teiksmainie meklējumi” sižets atveido tieši šādu tipisku „lavkraftisku” līniju, kas vēlāk kļuva par kulta un atdarinājumu objektu un iemantoja pat atsevišķa literārā paveida godu - tā ir tā sauktā weird fiction jeb pārdabiskā, savādā literatūra, kas novietojusies kaut kur krēslas zonā starp fantāzijas un šausmu žanriem. Savā ziņā Lavkrafts ir izteikti postmoderns, aizsākot šķietami aizraujošu sižetu apsološus meklējumu stāstus ar krāšņu fantastisku ainavu, brīnumainu dzīvnieku, augu un celtņu aprakstiem, pakāpeniski piesātinot tos ar neskaidriem, draudīgiem mājieniem un stāsta beigās varoni negaidīti ieslēdzot slazdā, no kura nav izejas - ja arī tas ir meklējumu stāsts (quest romance), tad katrā ziņā - stāsts par bezjēdzīgu meklējumu. Neskaidras šausmu atmosfēras radīšanā Lavkrafta meistarība tā arī nav pārspēta. Miglainu, nenoformulētu „vārdā nesaucamām” parādībām adresētu izteikumu bāze ir savdabīga autora firmas zīme, tik plaši atpazīstama, ka vēlāk kļūst par populāru komiskās fantāzijas parodiju objektu. Iepazinuši autora stilu, mēs iemācāmies atpazīt arī šīs viegli aizplīvurotās norādes un vairs neceram uz varonim labvēlīgu iznākumu. Civilizācijas cīņa (varoņa personā) ar haosu, ko pārstāv ārpuscilvēces spēki un zemākas rases, vienmēr nolemta zaudējumam.

Viskomplicētākā ir viņa darbos ietvertā senatnīgas, vārdā nenosauktas reliģijas bāze - autors raksta it kā par kaut ko vispārzināmu, nevērīgi izmetot teikumus par bārdainajiem priesteriem, Pirmējiem un Senajiem dieviem, tempļiem ar uguns pīlāriem, sakrālajām upurvietām un klosteriem, dīvainiem rituāliem un ceremonijām un maģiskiem, slepeniem tekstiem (Pnekotiskajiem manuskriptiem, Nekronomikonu), kā arī izvērstu daudzpakāpju demonoloģiju, kas, šķiet, rakstnieku īpaši aizrāvusi. Fantāzijas darbam tipiski Lavkrafts veido stāstījuma ticamību ar blīvu starpkulturālu un pat zinātnisku atsauču klāstu, tiklab reāliem kā fiktīviem grāmatu un laikrakstu faktiem, tiklab reāliem kā izdomātiem vēstures avotiem, plaši izmantojot arī mitoloģisko un biblisko simboliku u. tml. Uzmanīgs lasītājs šai materiālā konstatēs arī ne mazumu atsauču uz reālām reliģiskām un okultām praksēm, par kurām, kā liecina biogrāfi, autors visu mūžu pastiprināti interesējies. Visu Lavkrafta darbu īpatnība ir pastāvīga atsaukšanās uz daudz plašāku kontekstu, lielākā mērogā eksistējošu kultūru un civilizāciju, nekā iespējams ietilpināt tekstā, tādējādi lasītāju nemitīgi nomoka sajūta, it kā viņš vien pa spraudziņu būtu ieskatījies milzīgā iztēles kosmosā, kas neapšaubāmi piešķir Lavkrafta darbiem augstu ticamības pakāpi. Viņa pasaule ir pilnībā izstrādāta un pašsaskaņota - no varoņu un dievību etimoloģijas līdz pat aprakstiem, no kāda koka sulas raudzēts varonim ceļā pasniegtais vīns un kādos traukos to parasti pasniedz. Reizumis detaļu gūzmā autoram, šķiet, piemirstas pat sižets, citreiz šķiet, ka sižets kopumā kalpo tikai tam, lai būtu iegansts iepazīstināt lasītāju ar vēl kādu iztēlotā kosmosa nostūrīti. Atšķirībā no klasiskās fantāzijas, Lavkrafta pasaules ir vairāk austrumnieciskas nekā viduslaicīgas, epizodiski atgādinot gan „Tūkstoš un vienas nakts pasaku” krāšņo stilu, gan baismo tematiku. Lavkrafts ar nolūku raksta senatnīgā, pat arhaiskā angļu valodā, izmantodams daudz ikdienā nelietotu vārdu, kas pastiprina iespaidu, ka autors pārraksta vai atstāsta sena manuskripta saturu, teiksmu vai leģendu. Kontrastā rūpīgi izstrādātajai pasaules vīzijai, Lavkrafta varoņi ir anonīmi bezsejas ideju iemiesojumi, krāsaina ir tikai to darbība - stāsti tādējādi vēl jo vairāk atgādina krāšņas arābu ilustrācijas, kurā nav atpazīstams nevienas būtnes veidols, tikai ornamentika. Šie varoņi vairāk atgādina pētniekus nekā piedzīvojumu meklētājus - pat visšausminošākās piedzīvotā detaļas tie fiksē ar zinātnisku precizitāti, it kā sniedzot interviju nākamajām paaudzēm. Vientuļnieki un mizantropi, tie ziedo sevi nezināmā meklējumiem, kosmosa kārtības meklējumiem haosa apsēstā pasaulē, kas tos beigās aprij.

Lavkrafta darbos valdzina tieši līdz galam nepateiktais. Stāstā „Nezināmās Kadatas teiksmainie meklējumi” noslēpumainā saulrieta pilsēta (to iespējams tulkot kā mītisko sakārtotā kosmosa atveidu, pilnības attēlu), kuru bezcerīgi meklē un tā arī nesasniedz stāsta varonis Kārters, atrodas kaut kur pusceļā starp miega un nomoda pasaulēm. Nav pat skaidrs, vai tikai varonis šo ceļu neveic sapņos - realitāšu robežas Lavkrafta darbos ir visnotaļ izplūdušas. Miegs varoni ieved vai nu sapņu, vai citas realitātes pasaulē, bet mēs nekad neuzzinām, kurā tieši. Tomēr šķiet, ka tā ir cita realitāte, jo tālāk tekstā autors sapņa poētiku vairs nepiemin. Nav izslēgts, ka ar Kadatu rakstnieks apzīmē iztēles pasauli, nevaldāmo fantāziju, kuras pārāk intensīvi meklējumi viņa varoni uz mūžiem iesloga šai, iespējams, paša iztēlotajā pasaulē, tāpēc stāstu nav neiespējami gluži modernā garā iztulkot kā stāstu par cilvēka pakāpenisko iegremdēšanos arvien dziļāk iedomātajā, pamazām caur krāšņām fantāzijas ainavām iepazīstot zemapziņas haosu un beigu beigās atvadoties no veselā saprāta. Ne velti priesteri brīdina stāsta varoni, ka Kadatu sasniegt spēj vien retais, bet tie, kas to paveic, neatgriežas pie pilna prāta. Ne velti stāsta varonim savā ceļā jādodas caur biezu mežu, kas ir ne tikai folklorā, bet arī analītiskajā psiholoģijā pazīstams zemapziņas un pārbaudījumu simbols.

Ja Kadatas saulrieta pilsēta ir iztēles auglis vai tās iemiesojums, ir tikai loģiski, ka meklējuma augstākais punkts ir vieta, no kurienes neatgriežas, un varonis - romantiskajā koncepcijā dzejnieks, stāstnieks vai vienkārši ilgpilns klaidonis - sadedzina sevi ceļā uz šo virsotni. Meklējuma ceļā vairākkārt skubināts, brīdināts un pat piespiests apstāties, varonis tomēr nepadodas, taču viņa tieksmes nenoved vis pie triumfa, bet postoša gala. Ārprāts kā daļēji sekas varoņa piedzīvotajām šausmām, daļēji šausmu pamata iemesls (šķiet, ka bailes no prāta zaudēšanas bijusi Lavkrafta personiskā fobija, kas, protams, bija pamatota) figurē daudzu darbu kulminācijā, varonim ciešot sakāvi cīņā ar pārdabisko, ko Lavkrafts apcer tikpat bagātīgā detaļu gūzmā kā visu pārējo. Tomēr arī šais aprakstos nav nekā naturāla, varoņa ārprāta ainas tiek pasniegtas attālināti, pat vienaldzīgi, un, tā kā mēs nevienu brīdi neesam ar anonīmo tēlu identificējušies, tad tā baismo galu uztveram kā šausminošu, bet nebūt ne personisku traģēdiju. Varoņu ārprāts nereti tiek savdabīgi pamatots ar pēkšņi uzplaiksnījušo atklāsmi par pasaules patieso šausmu saturu, ko cilvēka prāts nespēj panest, tātad ārprāts šai skatījumā patiesībā ir paradoksāls zināšanu iemantošanas atspoguļojums. Tie, kas cenšas šīs zināšanas izmantot, tiek nesaudzīgi iznīcināti, bet vairumu iznīcina jau pati šo zināšanu iegūšana. Lavkrafts, it kā nežēlīgi tīksminoties, liek saviem varoņiem bēgt no ļaunā likteņa, ko tie nekad nespēj, laupot tiem brīvo gribu, jo pasaulē, ko pārvalda tādi dievi kā viņa radītie, brīvā griba tāpat kā jelkāda cita dievu labvēlība gluži vienkārši nav iespējama. Savus dievus viņš reti rāda „vaigā”; apveltot tos ar tikpat spokainiem vai sadistiskiem pielūdzējiem, kādi ir paši, autors izvairās no nepieciešamības attēlot, pēc paša vārdiem, „neattēlojamo”, ļaujot visu darbu padarīt lasītāja iztēlei, kas ir nesalīdzināmi spēcīgāka par jebkura rakstnieka spalvu. Tieši šis melanholiskais, tumšais stāstījuma tonis vairāk nekā komplicētā mitoloģija vai dievību un pārpasaulīgu šausmu iemiesojumu panteons ir radījis tik paliekošu iespaidu, ka neskaitāmi rakstnieki ir ķērušies pie spalvas, cenšoties radīt turpinājumu vai vismaz kaut ko attāli līdzīgu Lavkrafta pasaulei. Tomēr kā sava žanra ģēnijs viņš paliek neaizsniegts, un - tāpat kā savas dzīves laikā - vientuļš savā Olimpā.

Noslēgumā atsevišķi jāpiemin stāsts „Ērika Zanna mūzika”, kas pieder pie Lavkrafta šedevriem. Stāstā autoram izdevies gandrīz bez citpasaulīgas iejaukšanās palīdzības attēlot mākslinieka traģēdiju. Mītiskā, nevienam neatrodamā ieliņā un namā dzīvojošā mēmā vijolnieka tēls, kuru iznīcina un aprij paša mūzika (vai, Lavkrafta jēdzienos runājot, „kaut kas”, ko viņš ar savu mūziku piesaucis no citām dimensijām) ir viens no groteskākajiem apsēstā mākslinieka tēliem literatūrā kopš romantisma norieta dēmoniskajiem varoņiem. Varoņa mēmums, ko tas nespēj izteikt citādi kā vien vijoles spēlē, atver ceļu pārdabiskajam - tā atkal aktualizējas iztēles spēka tematika, un atkal - sākotnēji apburoša, tā pakāpeniski kļūst baisma un postoša, iznīcinot sava radītāja prātu. Stāstā Lavkrafts skaidrāk nekā jelkad runā par mākslinieka, tostarp - visticamāk - arī savām, attiecībām ar mākslu, aprakstot vijolnieka mūziku kā tādu, kas vieš „neizsakāmas bailes, reizē neskaidra brīnuma apjausmu un pamazām savērpjošas mistērijas šausmas”. Vijolnieks kā Fausts, šķiet, ir pārdevis valodu un dvēseli par satriecošu, kaut sirdsmieru laupošu, mākslu. Vai Lavkrafts šai tēlā būtu iekļāvis ne tikai biogrāfiskus, bet arī pravietiskus motīvus? Vai šai un citos stāstos pārdabiskais elements būtu tikai šķietams - metaforiski attēlots mākslas pārvarīgais spēks, kas liek apdomāt jautājumu par talanta cenu? Mēs tā arī neuzzinām, kas ir melnais, kosmiskais tukšums aiz vijolnieka loga - nāve, izplatījums, dēmonu dimensija vai paša dvēseles izmisums. Reizē ar vijolnieka nāvi vecā ieliņa pazūd, it kā tās nekad nebūtu bijis, tāpat kā nebūtībā uz visiem laikiem izgaisusi tā mūzika. Ēnu dimensijā jau vairāk nekā pusgadsimtu mīt arī šo tēlu radītājs. Tikai viņa apdziedātās bailes - bailes no nezināmā - ir mūžīgas.

Tuvākajās dienās portālā ¼ Satori gaidiet divu H.F. Lavkrafta stāstu pirmpublikācijas latviešu valodā, Ineses Kaprānes tulkojumā. (Red. piez.)