Elpojiet dziļi... (1967)

Fragments no K. Matīsas grāmatas "Vecās labās. Latviešu kinoklasikas 50 spožākās pērles"

Telefonu montieris Cēzars Kalniņš no darba brīvajā laikā sacer dziesmas un tekstus, muzicēdams kopā ar draugiem izveidotajā ansamblī. Tomēr, lai ansamblis nonāktu līdz publikai, jāiziet garš tarifikācijas un atļauju saņemšanas ceļš. Kultūras komisijas locekle Anita Sondore pavirši noklausās Cēzara dziesmas un nokritizē tās, bet vēlāk vairs gribēdama nevar apstādināt dažādu sabiedrisko apspriešanu dzirnakmeni, kuru pati iekustinājusi.

Scenārija autors — Gunārs Priede; režisors inscenētājs — Rolands Kalniņš; operators inscenētājs — Miks Zvirbulis; mākslinieks inscenētājs — Uldis Pauzers; komponists — Imants Kalniņš; dziesmu tekstu autors — Māris Čaklais; kostīmu māksliniece — Ieva Kundziņa; grima māksliniece — Elita Rudzīte; skaņu operators — Igors Jakovļevs; režisors — Varis Brasla; operators — Uģis Egle; montāža — Zigrīda Geistarte; dekorators — Fricis Ābols; asistenti — Voldemārs Dūdiņš, Māris Mednis, Modris Resnais, Aleksandrs Žukovskis, V. Fļorova, V. Neimane, Andis Ploks, M. Pogaine; režisora palīgi — Renāte Martini, Maruta Osīte; fotogrāfs — Juris Dzenis; krāsu uzstādītāja — Irina Horuževa; kostīmu meistare — Zelma Sproģe; grima meistare — Edīte Bartkēviča (Noriete); rekvizitore — Ināra Esenberga; precīzās aparatūras mehāniķis — Sigurds Mazurs; skaņu tehniķis — Jānis Ozoliņš; apgaismotāju brigadieris — Gunārs Pečaks; dežurējošais dekorāciju celtnieks — Visvaldis Ritums; vecākā grāmatvede — Aina Zariņa; vecākie administratori — Mirdza Jonāne, Visvaldis Saulītis; redaktore — Helēna Vahruševa; filmas direktora vietnieks — Gunārs Sops; direktors-praktikants — Valdis Aizpurietis; filmas di rektors — Georgs Blūmentāls

Jāzepa Pīgožņa monotipijas

Ansamblis “Optimisti”: Uldis Stabulnieks, Dzintars Beķeris, Valdis Eglītis, Gunārs Rozenbergs, Andris Vilsons, Jūnijs Vilsons

Dziesmas izpilda Līga Liepiņa, Pauls Butkēvičs, Juris Strenga

Lomās:

Cēzars Kalniņš — Uldis Pūcītis; Anita Sondore — Dina Kuple; Bella — Līga Liepiņa; Miervaldis Tralmaks — Arnolds Liniņš; Ralfs — Pauls Butkēvičs

Epizodēs:

Rostislavs Gorjajevs, Ernests Karelis, Antonija Kleimane, Oļģerts Kroders, Armīns Lejiņš, Irēna Lagzdiņa, Edgars Liepiņš, Jāzeps Pīgoznis, Āris Rozentāls, Pēteris Šiliņš, Anda Zaice, Renāte Stūrmane, Severīns Vilsons, Natālija Vītoliņa, Eduards Plataiskalns

1965. gadā dramaturgs Gunārs Priede uzrakstīja lugu Trīspadsmitā. Lai arī vēlāk kinokritiķis Mihails Savisko raksta — “luga ar nelaimīgo nosaukumu”, šāds nosaukums tai dots, neizaicinot likteni un melnus kaķus, bet vienkārši tāpēc, ka tā tiešām bija pēc kārtas trīspadsmitā Priedes luga. To rakstot, centrālo tēlu lomās dramaturgs bija iecerējis Dailes teātra aktierus Uldi Pūcīti, Dinu Kupli (Anita) un Ausmu Kantāni (Bella), tomēr Trīspadsmitā 1966. gadā tika iestudēta Jaunatnes teātrī ar citiem aktieriem — Gunāru Stūri, Veltu Skursteni (Anita) un Tamāru Soboļevu (Bella).

Pēc izrādes noskatīšanās Rolands Kalniņš kopā ar savu iepriekšējās filmas Akmens un šķembas (Es visu atceros, Ričard!) sabiedroto operatoru Miku Zvirbuli rosina Gunāru Priedi pēc lugas motīviem uzrakstīt kinoscenāriju, izmainot tikai dažas nianses — piemēram, lugā kultūras komisijas sēde tikai atstās tīta, bet filmā tā tiek parādīta, izsmejot tolaik populārā tei ciena “eksistē viedoklis” visspēcību.

Jaunatnes teātra izrādei dziesmas ar Māra Čaklā dzeju komponēja Ģederts Ramans, un jau toreiz pēc Gunāra Priedes idejas Dziesmiņā par Napoleonu Čaklais kā refrēnu iekļauj citātu no Iļjas Ērenburga: “Es zinu tikai to, ka beigtu Napoleonu aprok bedrē, lai tas nesmirdētu...”. Vēlāk filmā Cēzars šo faktu grib izmantot kā argumentu aizsardzībai — pret Ērenburgu priekšnieki taču nevarētu iebilst!

Tomēr, meklējot mūzikas autoru topošajai filmai, tiek izsludināts slēgts konkurss — izmēģināt roku pieaicina Romualdu Kalsonu, Imantu Kalniņu un Ļudgardu Gedraviču, kurš ar Rolandu Kalniņu sadarbojās jau Ričardā. Visiem bija jāsakomponē viena dziesma — tie paši Četri balti krekli, un izrādījās, ka filmas veidotājiem vislabāk patīk Gedraviča un Kalniņa varianti, starp kuriem ilgi neesot varējuši izvēlēties. Galu galā izvēle krita uz Imantu Kalniņu, un labi vien ir — tagad Kalniņa un Čaklā fani, kaut nakts vidū pamodināti, var nodziedāt Es esmu bagāts..., Cik viens mēs par otru zinām vai Viņi dejoja vienu vasaru — visas šīs dziesmas rakstītas tieši šai filmai. Imants Kalniņš līdz tam brīdim vēl nav bijis nevienas filmas komponists, oficiālajā anotācijā par Elpojiet dziļi... autoriem rakstīts, ka Kalniņš sacerējis koncertu orķestrim, divas simfonijas, kantāti Divi obeliski un oratoriju Oktobris.

Filmēšanas vajadzībās komponistam visbiežāk bija jāsazinās ar otro režisoru Vari Braslu, un abi iepazinās tik labi, ka Braslas tālākajā režisora inscenētāja karjerā Imants Kalniņš komponēja mūziku visām viņa filmām līdz pat Ziemassvētku jampadracim (1993), kur abu sadarbība pirmoreiz pārtrūka.

Lai arī Rolands Kalniņš stāsta, ka Gunāra Priedes izvēle viņam nav bijusi noteicošā, filmas galveno lomu tēlotāji gandrīz atbilst dramaturga pirmajai iecerei. Telefonu montieri Cēzaru Kalniņu atveido Uldis Pūcītis, kurš nupat kā paspējis salauzt visu Latvijas sieviešu sirdis filmā Purva bridējs. Viņa nikno pretinieci Anitu Sondori tēlo Dina Kuple, kura atceras, ka esot runāts arī par Antru Liedskalniņu šajā lomā, jo ar viņu režisors ļoti labi sastrādājies Ričardā.

Cēzara draudzenes Bellas lomai Rolands Kalniņš izvēlas jauniņo Tautas kinoaktieru studijas absolventi Līgu Liepiņu — viņa, gluži tāpat kā Bella, tolaik bijusi cilvēks, kas vēl tikai sāk veidoties, noslēpumaina un neatklāta. Līga esot strādājusi ļoti lēni un pakāpeniski, vislabāk varējusi tēlot tad, ja viņai pilnīgi viss attiecīgajā epizodē bijis skaidrs. Tā bija Līgas Liepiņas pirmā kinoloma, un turpmāk Rolands Kalniņš paša atklātajai aktrisei iedalīja lomas visās savās filmās.

Arī savā iepriekšējā filmā atklāto Paulu Butkēviču Kalniņš aicināja atkal — tēlot Cēzara izveidotā ansambļa Optimisti solistu (1987. gadā laikrakstā Padomju Jaunatne Hardijs Lediņš raksta: “Es domāju, ka labāk par Paulu Butkēviču Imanta Kalniņa dziesmas līdz šim neviens nav izpildījis — ne Menuets, ne Turaidas roze.”).

Ansamblis Optimisti arī ir savdabīga vēstures liecība: te redzam slavenā armijas ansambļa Zvaigznīte otro iesaukumu — Uldi Stabulnieku, Gunāru Rozenbergu, brāļus Vilsonus un citus mūziķus. Zvaigznīte dibināta tikai trīs gadus pirms filmas uzņemšanas, un tās pirmajiem dalībniekiem — Ojāram Grīnbergam, Jānim Zirnim un citiem — dienests padomju armijā jau bija beidzies.

Tāds kā Optimistu menedžeris, mūsdienu valodā runājot, ir Arnolda Liniņa tēlotais Miervaldis Tralmaks, kurš palīdz Cēzaram muzikāli apstrādāt tekstus un cīnīties ar priekšniecību, mēģinot sadzīvot ar visiem pa labam: “Nu nekas, izsvītrosim pirmo pantu, ceturtajā divas rindiņas nomainīsim...” Dina Kuple atceras, ka trijatā ar Liniņu un Pūcīti varējuši vakaros stundām ilgi debatēt par to, kā šajā filmā būtu jātēlo — pa jaunam, lai strādātu ar kinematogrāfiskiem, ne teātra izteiksmes līdzekļiem, jo visi šo filmu uztvēra kā kaut ko revolucionāru. Kuple klausījusi gudrajiem vīriešiem, lai gan pašai, vēlāk, skatoties uzņemto materiālu, vietām šķita, ka varbūt vairāk vajadzēja paļauties pašai uz savu domāšanu. Tomēr visi filmas veidotāji strādāja ar lielu sajūsmu, “ar visām sirds asinīm” un aizstāvēja režisoru, kurš Priedes psiholoģiskajā drāmā vairāk gribēja uzsvērt sociālos aspektus un sabiedrības problēmas, kritizēt ierēdņu jaukšanos mākslā.

Rolands Kalniņš arī šajā filmā izmanto neprofesionāļus, piemēram, grāmatvedi Plataiskalnu, kurš bija kolorīts virsseržants Ričardā, bet šajā filmā ir spožs sapulces dalībnieks, kurš saka: “Ārzemju raidstaciju mūzika mūsu jauniešos ieaudzina ko? Nihilismu!”

Savā mūžā pirmo kinolomu te nospēlē arī režisors Oļģerts Kroders — televīzijas režisoru, “komisijas locekli ar trim teikumiem”. Abi režisori esot reiz vienkārši saskrējušies uz ielas, un Kalniņš uzaicinājis Kroderu filmēties. Viņa kinokarjera turpinājās vēl vairāk nekā desmit filmās, arī Kalniņa nākamajā darbā Ceplis. Vēl viens neprofesionālis — mākslinieks Jāzeps Pīgoznis, kura darbnīcā Cēzars labo telefonu.

1967. gada 15. jūlijā sākas filmas uzņemšana. Kinostudijas direktora Frīdena Koroļkēviča pavēlē gan rakstīts “proizvodstvo fiļma osuščestviķ na latišskom jazike”, bet visa dokumentācija ir krievu valodā. Īpaši amizants ir fragments no filmas reklāmas rullīša, kur tulkots Māra Čaklā teksts: “Tak mi každij po odnomu ļetu, a potom uže čibisi kričat...” Kinonomai domātajās anotācijās redaktors raksta, ka filma veidota kā savdabīga komēdija ar ironisku intonāciju, tā esot filma par “mūsdienu jauniešu trauksmaino, nemierpilno garu, par viņu domu un centienu ievirzīšanu pareizā gultnē”.

1967. gada septembrī Liepājas koncertestrādē Pūt, vējiņi! notiek “jaunās filmas dziesmu pirmatskaņojums un džeza kvarteta koncerts”, un laikraksts Liepājas komunists sola, ka filma uz ekrāniem iznāks nākamā gada pirmajā pusē. Kādu laiku tas izklausās diezgan ticami, jo filmu, lai gan ar dažām iebildēm, Rīgas priekšnieki pieņem un ved rādīt uz Maskavu.

Tur sākas pirmās nepatikšanas — kinokomitejas galvenā redaktore Irina Kokareva Anitas Sondores tēlā saskata kaut ko dziļi personisku. Kokareva jau tā ir nokaitināta — Maskavas teātros tajā laikā parādījusies Edvarda Radzinska luga Filma top, un tās galvenās varones, ne pārāk pozitīvās priekšnieces Irinas Kirjanovas prototips ir Kokareva (1966. gadā šī luga tika iestudēta arī Dailes teātrī, Kirjanovu spēlēja Vija Artmane). Un nu vēl tāda Sondore! Kokareva gan bija pietiekami gudra, lai nesāktu ārdīties, tikai ļoti smalki piemeklējusi visādus iemeslus un ieganstus, kāpēc filmu nebūtu vēlams pieņemt. Pārējie redaktori, juzdami Kokarevas noskaņojumu, metās filmai virsū vēl agresīvāk, tomēr nākamajā dienā filmu noskatījās kinokomitejas priekšsēdētāja vietnieks Vladimirs Baskakovs un pie ņēma to, liekot vienīgi izņemt kadru bez teksta, kurā noprotams, ka Sondore ir kaut kāda priekšniece, jo zīmogo papīrus.

Nu viss būtu daudzmaz kārtībā, filma ir juridiski pieņemta un jau sagatavoti materiāli tās sūtīšanai uz dublāžu Ļeņingradā — tur visu tekstu ieskaņotu krieviski, bet dziesmas subtitrētu. Bet tad Elpojiet dziļi... noskatījās laikraksta Cīņa galvenais redaktors Ilmārs Īverts, un sākās jezga — filmā esot izsmieta CK biroja sēde un apvainoti Tēvijas kara dalībnieki, jo kādai komisijas loceklei pie krūts piespraustas ordeņlentītes. Latvijas Republikāniskās arodbiedrību padomes priekšsēdētājs A. Zitmanis esot teicis: “Var jau būt, ka mēs šo to nesa protam, bet tādi nejēgas, kā parādīts filmā, mēs tomēr neesam!”

Lai neturpinātu ažiotāžu, Rīgas un Maskavas kinopriekšnieki vienojas filmu vienkārši aizmirst un nolikt plauktā, arī prese par to klusē. Zīmīga detaļa — 1989. gadā izdotās grāmatas Padomju Latvijas kinomāksla filmogrāfijas sadaļā, kur pat visnenozīmīgākajām filmām pierakstīts garāks vai īsāks preses publikāciju saraksts, filmai Elpojiet dziļi... tāda vispār nav.

Tautā izplatās vienīgi magnetofona lentes ar filmas mūziku un dīvainas baumas par aizlieguma iemesliem — Māris Čaklais esot dzirdējis pat kādu versiju, ka Vosam no vasarnīcas esot nozagti Četri krekli un tāpēc... Citi runā, ka augšai nepaticis konservatīva priekšnieka lomā filmētais režisors Rostislavs Gorjajevs, kurš latviski runāja ar krievu akcentu... Lai nu kā, filma satricina arī Rīgas kinostudijas dzīvi — Mihails Savisko vēlāk raksta, ka Elpojiet dziļi... ir pēdējais piliens, kas nospēlē liktenīgo lomu direktora Koroļkēviča atbrīvošanā.

Deviņpadsmit gadus filma guļ plauktā. Pa šo laiku Gunāra Priedes luga ar dažādiem nosaukumiem iestudēta gan Jelgavas Tautas teātrī, gan Rostokā un Kanādā, bet Dailes teātra izrāde Nāc uz manām trepēm spēlēties (1977) kļūst par notikumu tā laika teātra dzīvē — tur Cēzaru talantīgi nospēlē jaunais Andris Bērziņš, Bellu — Akvelīna Līvmane un Mirdza Martinsone, bet Sondore atkal ir Dina Kuple.

Filmu skatītāji ierauga tikai 1986. gada maijā, kad Rīgas Kino namā rāda abas līdz tam aizliegtās Rolanda Kalniņa filmas. Kā pirmizrādes programmiņā raksta Gunārs Priede, skatītājus var pārsteigt sen neredzēti Rīgas skati: “Pontontilts pāri Daugavai? Nav Preses nama? Pēterbaznīca bez torņa? Lielie kapi ar žogu visapkārt?” Bet vislielāko izbrīnu visiem rada viens jautājums — kas tad tur tāds bija, ko nedrīkstēja rādīt?

Tiesa, Hardijs Lediņš jau minētajā rakstā uzsver, ka filmas temats ir aktuāls arī 1987. gadā: “Tas, kas redzams filmas ekrānā, ir turpinājies visus šos gadus un turpinās vēl šodien. (..) Dažādās komisijas mums nolaupījušas Beketa un Jonesko lugas teātros, Štokhauzena un Keidža mūziku koncertzālēs, nemaz nerunājot par šķērēm, kas cērp mūsu pašdarbību”. Par filmas aizliegšanu toreiz Lediņš saka: “tas ir dramatiski, tas ir kaut kas no Kafkas”. Tomēr Četri balti krekli, kā filmu labprātāk sauc tās veidotāji, arī plauktā gulēdami ir ietekmējuši Latvijas kinodzīvi un kultūras dzīvi vispār. Cēzars Kalniņš Anitai Sondorei saka: “Nesāciet tikai sev iestāstīt, ka jūs esat kādu nogalinājusi. Jūs neesat. Vispār visi ir palikuši dzīvi — vai tikpat kā”.