Sadarbībā ar starptautisko jaunā teātra festivālu "Homo novus", kas šogad norisinās no 5. līdz 13. septembrim, piedāvājam īsrecenziju ciklu par festivāla izrādēm. Šajā publikācijā – viena no festivāla "Komēta" organizatorēm, konsultāciju apvienības "New Visions" līdzdibinātāja Liene Jurgelāne par Kristīnas Normanas izrādi "Vieglāk par sievieti".
Dokumentālā izrāde "Vieglāk par sievieti" iznes uz skatuves sarežģīto, daudzslāņaino un bieži vien noklusēto aprūpes darba tēmu.
Izrādes autore Kristīna Normana izmanto gravitāciju kā metaforisku sarkano pavedienu, kas mēģina savīt kopā vairāku sieviešu stāstus. Caur tiem autore iepazīstina ar vairākām ukraiņu sievietēm – veco ļaužu aprūpētājām Itālijā; itāļu sievietēm, kas noalgo aprūpētājas jeb badantes; sievietēm, kam nepieciešama aprūpe; pirmo itāļu sievieti, kas devusies kosmosā, Samantu Kristoforeti un sevi pašu.
Normana gravitācijas metaforu apspēlē tās tiešākajā nozīmē – caur jautājumiem par svaru un bezsvaru, smagumu un vieglumu, centieniem pārvarēt gravitāciju, ko Normana izrādes sākumā nodēvē par "lielāko apspiedēju".
Domājot par gravitāciju kā par mijiedarbību starp dažādiem ķermeņiem, mijiedarbību, kas ir neizbēgams priekšnosacījums cilvēka dzīvošanai uz planētas Zeme, es no šīs izrādes, kas, manā uztverē, drīzāk ir lekcija ar performatīviem elementiem, aizgāju ar jautājumiem tieši par mijiedarbību un savstarpējām attiecībām starp dažādām tēmām, fenomeniem un jautājumiem – par attiecībām starp īslaicīgumu un pastāvīgumu, par radošā darba nedrošību un nepastāvību. Par to, kā vienu sieviešu tiekšanās pēc emancipācijas ietekmē citu sieviešu dzīvi, par varas struktūrām starp dažādām ģeogrāfijām, par atsvešināšanos un norobežošanos, par to, kā, vienām attiecībām kļūstot stiprākām, citas kļūst arvien vājākas, par kopīgu pieredzi, kas palīdz veidot jaunus solidaritātes tīklus starp šķietami dažādām sievietēm, par darbu un ne-darbu, par dažādajiem migrācijas aspektiem un par attiecībām starp pretrunīgām patiesībām, kurām nākas līdzpastāvēt vienā cilvēkā, lai kādā noteiktā realitātē vispār varētu dzīvot.
Tie visi ir jautājumi un tēmas, kas nereti ir noklusēto sarakstā gan ikdienas sarunās, gan mākslā, un es dziļi cienu ikvienu mākslinieci un mākslinieku, kas drosmīgi meklē un piedāvā veidus, kā par tām tomēr sarunāties. "Vieglāk par sievieti" šīm delikātajām tēmām uzspīdina gaismu, bet ir vēl daudz jautājumu, kas izrādē paliek aiz durvīm un kurus, lai tiktu pie šo tēmu dziļākajiem slāņiem, nākas pacelt un nest līdzi pašai. Piemēram, iepazīstinot ar Samantu Kristoforeti, Kristīna Normana jautā, kas ir nepieciešams, lai sieviete dotos kosmosā. Viņas piedāvātā atbilde ir: "Badante, kas parūpējas par tavu nonna (vecmāmiņu)." Pie kādām atbildēm varētu nonākt, jautājot – kā tas nākas, ka pirmā itāļu sieviete kosmosā devās vien 2014. gadā? Cik ukraiņu sieviešu ir bijis kosmosā? Kas nepieciešams, lai vīrietis dotos kosmosā? Ko mēs varam darīt, lai transformētu patriarhālos pieņēmumus par aprūpes darbu?
0