Eksplozija un empātija

"ja dzīvnieks būs apcelts vai ievainots vai turēts sliktos apstākļos, tad tur kvalitatīva pārtika nesanāks"
--> Tā puslīdz varētu būt, ja neņem vērā, ka praktiski visi dzīvnieki, ko audzē gaļai, pienam vai olām tiek nokauti labākajā gadījumā knapi pusmūžā. Ja viņiem dod iespēju dzīvot ilgāk, veselības problēmas sākas daudz agrāk nekā savvaļas dzīvniekiem, ko cilvēks nav pārveidojis savai gribai.

Lopaudzētājam nav izdevīgi barot ruksi ilgāk par brīdi, kad sasniegts naudīgākais svars - un tie ir tikai daži mēneši, cik zinu. Pavasarī piedzimst, rudenī nokauj. Līdzīgi ar lapsām un ūdelēm, ko audzē kažokādām - pavasarī piedzimst, rudenī nokauj. Vai ar broiler-cāļiem. Selekcijas radīto modifikāciju dēļ (lai uzresnē ātrāk) šiem dzīvniekiem mēdz jau uz mūža otro pusi sākties veselības problēmas, piem., lūzt kauli no ķermeņa svara (broileriem), bet tas saimniekiem vairs nav svarīgi, tāpat tūlīt nokaus, nav vērts ārstēt. Līdzīgi ar lapsām un ūdelēm - acu, mutes gļotādas, iekšējo orgānu un psihiskās problēmas (stereotipija utt) viņu biznesu īpaši neietekmē, kamēr produkts - kažokāda izskatās pietiekami labi. Arī "slaucamās govis" un "dējējvistas" mūsdienu šķirņu veidolā ātri "iztērējas" = maksimizētās vielmaiņas intensivitātes dēļ zaudē savu "ražīgumu" vēl ilgi pirms dabiskā pusmūža vecuma sasniegšanas. Tad tiek nokautas, lai aizvietotu ar jaunām ražīgākām "sēklojamajām" telēm. Govjveidīgie dzīvnieki varot dzīvot pat 25 gadus, bet fermās viņas nokauj kādu 4-5 gadu vecumā, jo audzētājiem nav izdevīgi turēt ilgāk, vairs "nedod" tik daudz piena. Tas pats ar vistām un olām. Vai dzirdēts, ka kāds normāls, nepārveidots savvaļas putns dēj pa olai katru dienu? Visticamāk tam ir ietekme uz veselību, jo ola no ķermeņa izvada dažādas vielas. Vēl atsevišķs stāsts ir par to, cik agri tiek nonāvēti gailēni (lielfermās - macerācija jeb mehāniska samalšana pāris dienās pēc izšķilšanās) vai bullēni - pāris mēnešu vecumā, jo pienu jau nedos.
Šķiet, ilgi biznesā nenoturēsies tas, kurš gribi audzēt dzīvniekus, bet nevēlas pieņemt šo visai jau standartizēto intensīvās lopkopības pieeju. Lai maksimizētu peļņu, minimizē izmaksas - uz dzīvnieku labklājības rēķina ("optimizē" telpas, "optimizē" barību, "optimizē" veselības aprūpi utt). Tāda ir mūsdienu lopkopība, kas nodrošina ~95% dzīvnieku izcelsmes produkcijas, tātad lielāko vairumu pieprasījuma.
Daudzi vegāni ir no laukiem, un tīri labi zina par procesiem govju fermās, cūku kūtīs utt. Ja nezina, tad ir motivēti par to izglītoties, vairāk motivēti nekā parastais patērētājs, kas ir mierā ar notiekošo.

Otra tēma "palaist vaļā visus?" - nav gan dzirdēts, ka par to runātu kāds cits, ja neskaita status quo aizstāvjus. Aptuveni par to pašu rakstīju komentārā Jānim Rābantam tepat blakus.

Atbildēšu uz divām lietām:
1) "Kas būs pēc tam?" [kad tiks pieņemta vegānu pozīcija par dzīvnieku neizmantošanu] "Cik nenormāli daudz nāksies nogalināt tad? Visi mājdzīvnieki būs jānogalina līdz pēdējam"
> Tas nu gan nav ne vienīgais, ne ticamākais scenārijs. Drīzāk pakāpeniski samazināsies dzīvnieku ražošanas pašreizējie apgriezieni. Līdzīgi kā citas lietas, ko agrāk ražoja vairāk, bet tagad kādu iemeslu dēļ cilvēki vairs nepērk. Nav jau jāiznīcina kaut kas, jo nebūs jau kā "nogriezt ar nazi" - ka pēkšņi viss vienā naktī mainīsies. Atlikušos domesticētos (cilvēka roku pārveidotos) dzīvniekus, iespējams, izmitinātu t.s. saudzētavās (https://lv.wikipedia.org/wiki/Dz%C4%ABvnieku_saudz%C4%93tava) un nodrošinātu viņiem visu vajadzīgo mierīgam un veselīgam mūžam, līdzīgi kā tas pašlaik jau notiek saudzētavās - ar no fermām, cirkiem un laboratorijām atbrīvotajiem un izglābtajiem dzīvniekiem.

2)"pēc tam savvaļas dzīvnieku nogalināšana skaita ierobežošanai"
Tas ir jau diezgan sarežģītāks jautājums. Vides zinātnieki saka, ka ja mēs pārtrauktu paļauties uz pārtikas avotu caur dzīvniekiem (gaļu, pienu, olām utt), lauksaimniecībai vajadzētu daudz mazākas zemes platību. Jo pašlaik tās nepieciešamas lopbarības audzēšanai - t.sk. lietus mežu izciršana lielā mērā notiekot tieši lopbarības lauku ieviešanai (kukurūzas un sojas audzēšanai). Un tad - ja mums būtu vajadzīgs mazāk zemes platību, vairāk atliktu savvaļas dzīvniekiem, kur mitināties un baroties, viņi varbūt nebūtu tik ļoti spiesti/motivēti nākt un postīt tos sējumus. Mēs esam izspieduši savvaļas sugas no viņu teritorijām, aizvien vairāk izplešot urbanizēto, saimnieciskoto vidi, turklāt ar ceļiem u.c. infrastruktūru sadrumstalojot dabiskās platības, kas arī nepalīdz saglabāt sugu "rotāciju" un no mums neatkarīgu/mums netraucējošu līdzāspastāvēšanu. Bet cilvēki ir gudri. Ja gribēs, tad arī atradīs atjautīgus, tālredzīgus un humānus veidus, kā šīs lietas risināt.